22 °C
Vēl pirms diviem trim gadiem runas par to, ka Krievija varētu uzbrukt Baltijas valstīm, tiktu uztvertas kā provokācija.
Tās mērķi gan varēja atšķirties – no vienas puses, iebiedēšana Kremļa propagandas izpildījumā, no otras puses – atsevišķu Rietumu ekspertu vēlme "paspēlēties", publiskās diskusijās izvirzot neērtu jautājumu. Tas pat bija ieguvis neformālu apzīmējumu – "Narvas dilemma". Dažādās konferencēs, esejās un intervijās tika izvirzīts jautājums: "Vai NATO valstu karavīri būtu gatavi mirt par šo reti kam zināmu pilsētu Igaunijā pie robežas ar Krieviju?" Kā otrs piemērs bieži tika minēta arī Daugavpils. Taču tās bija ļoti teorētiskas diskusijas, kurās scenāriji turklāt parasti tika zīmēti kā hibrīdkarš pēc 2014. gada Donbasa parauga ar vietējo krievu nemieriem, "zaļajiem cilvēciņiem" u. tml., nevis kā atklāta Krievijas agresija.
Tagad viss ir mainījies – atziņas, ka Krievijas uzbrukums Baltijas valstīm jāvērtē kā ļoti ticams, parādās gandrīz vai katru nedēļu.
Tā ir kļuvusi par normālu ikdienas tēmu, kas, kā dažreiz tiek ironizēts, "skan no katra gludekļa". Kā tas noticis un kā uz to reaģēt?
Vispirms būtiski atšķirt, kas ir avots, jo tā var būt gan dezinformācija, gan sazvērestības teorija, gan politiski motivēta spekulācija, bet tāpat arī nopietna analīze vai izlūkdienesta informācija, pret kuru nekādā gadījumā nevajadzētu izturēties vieglprātīgi.
Vecās Kremļa dziesmas
"Starp citu, par baltiešiem! Tagad [Krievijai] aktuāls kļūst jautājums par sauszemes koridoru uz Kaļiņingradu. Kāpēc ne? Tādas valstis kā Polija un Lietuva uzvedas pārāk nekaunīgi. Ar tām pat var vieglāk tikt galā nekā ar Ukrainu," tā jau 2022. gada martā, vien dažas nedēļas pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā vienā no kanāla "Rossija 1" sarunu šoviem bravūrīgi klāstīja kāds dalībnieks, kuram piebalsoja pārējie. "Baltijas valstīm piespiedu denacifikācija nepieciešama ne mazāk kā Ukrainai," tā paša gada jūnijā rakstīja portāls "Rubaltic.ru".
Šādi atklāti vai netieši mājieni šo divu gadu laikā parādījušies gandrīz katru reizi, kad Kremļa propagandistiem nav paticis kaut kas, ko dara Baltijas valstis.
Vienalga, vai tas būtu atbalsts Ukrainai, okupācijas laika pieminekļu nojaukšana, politiski lēmumi, kas mazina "krievu pasaules" ietekmi, vai pat vienkārši kādas sadzīviskas epizodes.
Te gan jāpiebilst, ka Latvija, Lietuva, Igaunija un pat starp tām tikpat bieži piesauktā Polija šajā ziņā nav bijušas unikālas, jo tādi paši paziņojumi veltīti arī citām valstīm. Somija un Zviedrija draudus saņēma, kad nolēma pievienoties NATO, bet Vācijai, Lielbritānijai, ASV regulāri solīti "kodoltriecieni pa lēmumu pieņemšanas centriem" (Kremļa propagandas iecienīts kalambūrs).
Propagandisti rāvušies vaiga sviedros, bet daudz retāk šāda veida izteikumi nākuši no krievu militāristu puses, tāpēc vasarā ievērību guva kanālā "Rossija 1" parādītā intervija ar vienu no vadošajiem Krievijas armijas komandieriem – ģenerālleitnantu Andreju Mordvičevu, kurš sprieda, ka karš būs ilgs un turpināsies Austrumeiropā. Uz papildjautājumu: "Tātad Ukraina ir tikai starpposms?" viņš atbildēja apstiprinoši, tālāk gan neizvēršot tēmu par to, kāds varētu būt nākamais Krievijas mērķis.
Kā iespējams drauds Latvijai tika uztverts Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteikums, aizvadītā decembra sākumā komentējot likumā noteiktās prasības te dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, kas Putina ieskatā esot "cūcība". "Nedomāju, ka laime atnāks mājās pie tiem, kas īsteno šādu politiku. Nezinu, cik tagad, bet iepriekš Latvijā bija ap 40 procenti krievvalodīgo iedzīvotāju. Ja ar šiem cilvēkiem turpinās apieties tik cūcīgi, tad paši dabūs tādu cūcību pretī," sacīja Putins.
Šie izteikumi vēlāk tika apspriesti arī Latvijā – ar piesardzīgu secinājumu, ka te neesot saklausāmi tieši militāri draudi. To "Latvijas Avīzei" atzīst arī politologs Andis Kudors:
"Saturiski tas drīzāk ir pieteikums iekšējiem nemieriem, kurus var sagaidīt no vietējiem krieviem. Taču kara laikā jebkādi šāda veida izteikumi, protams, tiek uztverti kontekstā ar militāru agresiju.
Ja mēs nebūtu NATO, tad gan šādas "cūcības", ļoti iespējams, jau būtu notikušas, taču pašlaik es neredzu, ka Krievijai būtu jauda sarīkot iekšējus nemierus Latvijā. Tie krievu aktīvisti, kas te agrāk darbojās, – Ždanoka, Mamikins un pārējie – ir izgaismojušies un pierāvušies. Ar agresīviem izlēcieniem pret Latviju un Ukrainu šodien Latvijā politiku vairs nevar izveidot." Protams, nevarot izslēgt mēģinājumus piešķilt uguni kādam konfliktam, piemēram, tai pašai pēdējā laika izvērstajai "diskriminēto" Krievijas pilsoņu tēmai, tam visam uzmanīgi jāseko līdzi un jāreaģē.
Divas nedēļas pēc "cūcību" piesolīšanas Putins sarunā ar Kremļa korespondentu Pavelu Zarubinu īpaši pievērsās tēmai par iespējamo Krievijas uzbrukumu kādai no NATO valstīm, nosaucot tās par "muļķībām". "Krievijai nav iemesla, nav intereses – ģeopolitiskas, ekonomiskas vai militāras – cīnīties ar NATO valstīm. (..) Mums nav nekādu teritoriālu pretenziju vienam pret otru, nekādas vēlmes bojāt savas attiecības ar NATO dalībvalstīm," apgalvoja Putins.
