Mārtiņš Vērdiņš par pretkājnieku mīnām: Līguma lamatas

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) atbilde par pretkājnieku mīnām un Latvijas dalības Otavas līgumā lietderību mani pārsteidza tikai daļēji.

Nepārsteidza saturs, jo tas bija nolasāms no ministra uzdotā jautājuma toņa, pārsteidza, ka par izvērtējuma nesēju pieteicās pats NBS komandieris. Tas ļauj saglabāt cerību, ka ir vēl mūsu NBS virsnieki, kurus nevar pielauzt runāt pretī viņu profesionālai pārliecībai. Savukārt profesionālā dienesta, mobilizētiem rezerves karavīriem un Zemessardzei ir tas labums, ka nu ir skaidrs, kam tieši pateikties par savu pozīciju nepiesegšanu ar pretkājnieku mīnām, ko nāksies kompensēt ar citiem, mazāk efektīviem un bieži vien nepieejamiem līdzekļiem. Šķendēties varētu vēl ilgi, bet labāk pievērsīšos NBS komandiera Leonīda Kalniņa argumentu preparēšanai, citējot pēc LETA ziņas.

"Nacionālie bruņotie spēki (NBS) veikuši izvērtējumu par iespējamo Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas un aicina izstāšanos neatbalstīt..."

Nezinu, kā tieši NBS ekspertiem tika formulēts jautājums, bet tam nevajadzētu būt "vai jūs atbalstāt izstāšanos". KĀ IZSTĀTIES UN VAI IZSTĀTIES, tas nav NBS ekspertīzes lauciņš. Jautājumam bija jābūt – "vai pretkājnieku mīnas ir efektīvs un NBS nepieciešams aizsardzības līdzeklis".

"Leonīds Kalniņš vērš uzmanību, ka šķēršļu veidošanai un izbūvei valsts aizsardzībā ir ļoti svarīga loma, tomēr koncentrēšanās tikai uz kājnieku mīnām kā taktiskā panākuma galveno faktoru ir vienkāršota pieeja."

Sekoju diskusijai par pretkājnieku mīnām ļoti cieši jau 11 gadus, bet neesmu redzējis nevienu nopietnu viedokli, kur kāds aicinātu "koncentrēties tikai uz pretkājnieku mīnām". Tieši otrādi, tiek uzsvērts, ka pretkājnieku mīnas papildus pastiprina jebkāda veida aizsardzības inženiertehniskos šķēršļus un kājnieku stacionārās pozīcijas, kas šobrīd ir uzmanības centrā kontekstā ar kara laika aizsardzības līnijām un rajoniem. 

Kalniņš šeit pārkāpj labas retorikas un loģikas principus.

"Pirmkārt, kājnieku mīnas ir tikai neliels pretmobilitātes šķēršļu pastiprinošs elements."

Tātad, ja atmetam uz brīdi epitetu "neliels", Kalniņš atzīst, ka pretkājnieku mīnas ir pretmobilitātes šķēršļus pastiprinošs elements. Ja tā, tad kā vārdā NBS ir gatavi atteikties no šī elementa? Humānie apsvērumi? Spēka pielietošanas samērīgums ar apdraudējumu? Īpašības vārds "neliels" zaudē nozīmi, ja uz problēmu skatās karavīra, nevis ģenerāļa acīm. Karavīram aizsardzībā ir liela un svarīga pat viena pretkājnieku mīna, kurai uzkāps pretinieks, ejot uzbrukumā. Ģenerālis to atmet kā maznozīmīgu faktoru.

"Otrkārt, kājnieku mīnas nav efektīvas pret mehanizētajiem kājniekiem un smagāk bruņotām vienībām."

Šeit Kalniņš acīmredzot domāja kājnieku desantu, kas pārvietojās kājnieku kaujas mašīnā vai bruņutransportierī, kuriem PK mīnas tiešām (gandrīz) nav šķērslis. Bet, ja kāds nezināja, tad  atkarībā no apvidus dažus simtus metru pirms aizsardzības pozīcijām kājnieki pamet bruņumašīnas un izvēršas uzbrukumam – kājām. 

Tieši šo joslu, kā arī neaizsargātus flangus parasti mīnē ar PK mīnām, un tas ir efektīvi.

"Treškārt, mīnu lauku pastāvīgai uzraudzībai 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā arī miera laikā būtu nepieciešami lieli cilvēku resursi," skaidro Kalniņš.

Sekoju diskusijai par pretkājnieku mīnām ļoti cieši jau 11 gadus, bet neesmu redzējis nevienu nopietnu viedokli, kur kāds aicinātu izvietot pretkājnieku mīnas miera laikā. Robežas mīnēšana būtu Iekšlietu ministrijas, nevis NBS izvēle. Mums ir jābūt PK mīnu spējai, un miera laikā tai ir jābūt noliktavās. Kārtējo reizi Kalniņš pārkāpj labas retorikas un loģikas principus.

"...jau vairākus gadus bruņotie spēki koncentrējas uz prioritārajiem virzieniem, efektīvi stiprinot pretmobilitātes spēju, piemēram, uguns jaudas palielināšana, pretkājnieku sensoru ieviešana plašā apjomā, vienlaikus veicinot arī no distances vadāmo kājnieku mīnu plašāku pielietojumu."

Ar ko "vairākus gadus" nodarbojās Kalniņš, mēs nojaušam, jo ziņojums par Militārās mobilitātes plānu tapis tikai pērn. Katrā gadījumā "uguns jaudas palielinājums" nav sasniedzis tādus apmērus, kas nodrošinātu izšķirošu pārsvaru par pretinieku un ļautu NBS atteikties no citām svarīgām spējām. Vadāmas virzienmīnas nav konkurents PK mīnām un otrādi. 

Nav korekti salīdzināt gurķus ar āboliem vai PK mīnas ar prettanku vai virzienmīnām. Kārtējo reizi Kalniņš pārkāpj labas retorikas un loģikas principus.

"No likumiskā aspekta Otavas konvencija neaizliedz prettanku mīnas un no distances vadāmas kājnieku mīnas, kā arī citu pretmobilitātes pasākumu veikšanu, lai apturētu mehanizētu vienību uzbrukumu, vienlaikus samazinot civilo cilvēku un dzīvnieku bojāeju ne tikai konflikta laikā, bet arī miera laikā."

Likumiskie aspekti acīmredzot nav NBS stiprā puse, jo nav strīda par to, ka Otavas līgums NEaizliedz nedz rokas granātas, nedz masu iznīcināšanas līdzekļus, nedz tabakas smēķēšanu. Otavas līgums aizliedz pretkājnieku mīnas, bet šim aizliegumam nav jēgas, ja līguma nosacījumi nav vienādi saistoši abām karojošajām pusēm, bet tikai vienai, turklāt tādai, kas neuzbrūk un nebauda izšķirošu pārsvaru citās bruņojuma jomās. Civilo cilvēku ciešanas no pašu pretkājnieku mīnām varētu būtiski samazināt, vienkārši uzlabojot to konstrukciju atbilstoši mūsdienu tehnoloģiju spējām. 

Savukārt Krievijas agresora XX gadsimta ražojuma pretkājnieku mīnas radīs "cilvēku un dzīvnieku bojāeju" jebkurā gadījumā, būsim mēs ievērojuši Otavas līgumu vai nē.

"Ir daudz efektīvākas un mūsdienīgākas ieroču sistēmas nekā kājnieku mīnas – ar tiešo vai netiešo uguns jaudu, kas ļauj sasniegt tādu pašu vai pat vēl jaudīgāku efektu."

Iespējams, tādas kaut kur ir, bet noteikti ne NBS rīcībā. ASV armija nevar sūdzēties par mūsdienīgu ieroču sistēmu klāstu, bet arī Pentagons atzīst pretkājnieku mīnas par efektīvām un nepieciešamām aizsardzībai. No ASV Aizardzības departamenta 2020. gada 31. janvāra paziņojuma: "Sauszemes mīnas, tostarp pretkājnieku mīnas, joprojām ir būtisks instruments konvencionālajā karadarbībā, no kā Amerikas Savienoto Valstu militārpersonas nevar atbildīgi atteikties, it īpaši, ja kaujas sākumposmā saskaras ar ievērojamiem un potenciāli milzīgiem ienaidnieka spēkiem. Ja neļaujam mūsu sauszemes spēkiem uz laiku liegt pieeju teritorijai un tādējādi veidot ienaidnieka kustību mūsu labā, bezatbildīgi tiek apdraudētas amerikāņu dzīvības. Komentāri lieki.

"Otavas konvencijā ir 164 valstis, tāpēc šādu kājnieku mīnu iegāde, ņemot vērā to pieejamību un iespējamo izcelsmi ārpus konvencijas esošajās valstīs, būtu neracionāla, neparedzama un ļoti sarežģīta."

Atvieglošu uzdevumu. 

Izstājoties no Otavas līguma, mēs varam paši ražot pretkājnieku mīnas, jo tas atbilst mūsu nacionālās aizsardzības interesēm un mums ir jābūt vienalga, ko par to domā pārējās 163 valstis. 

Tomēr šis ir atzīstams par vienīgo derīgo NBS argumentu. Tomēr ASV dzīvo bez Otavas līguma, tāpat Izraēla, un arī Ukrainai nepārmet Otavas līguma ignorēšanu. Bet atkārtošu: tā nav NBS problēma.

Mans secinājums, ka NBS vārdu un autoritāti kārtējo reizi rupji izmantoja, lai pamatotu politiķu uzstādījumus, to politiķu, kurus mēs paši esam ievēlējuši. Tātad mēs to vēlējāmies un par to maksāsim ar savām asinīm.