15 °C
"Es neprotu izdomāt sižetus. Man labāk patīk rakstīt par notikumiem, kas bijuši pa īstam, un ikdiena tos piespēlē. Ja labi padomā, arī tādu klasisku literāro darbu galveno varoņu manā dzīvē ir bijis diezgan daudz un daudz arī tādu mirkļu, kas, šķiet, drīzāk mēdz gadīties vai nu sliktā kino, vai literatūrā, jo dzīvē jau tā nenotiek. Pēc katra šāda atgadījuma es tikai pasmaidu – notiek gan. Arī dzīvē. Vajadzētu tikai apsēsties un pierakstīt," saka rakstniece Egita Kancāne.
"Mans dzimtais ciems ir Andiņi, tas atrodas Latvijas dienvidaustrumos lauku teritorijā pa vidu starp Vārkavu un Kalupi un pēc administratīvi teritoriālās reformas piederas Preiļu novadam. Absolvēju Vārkavas vidusskolu un pēc studijām Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā turpināju darba gaitas Rīgā, kur strādāju sabiedrisko attiecību jomā. Šobrīd esmu pilna laika mamma trīsgadniecei Annai un viengadniekam Jānim, mana karjera un literārie hobiji ir nolikti malā. Darba dzīvē plānoju atgriezties vasarā un, ja nekas pēkšņi nemainīsies, darba gaitas joprojām turpināšu Rīgā," atklāj Egita.
Pamatskolas laikā viņa rakstījusi gan prozu, gan dzejoļus, bet pirmās drukātās publikācijas bijušas ap 1999. gadu – Preiļu rajona avīzē "Novadnieks" un Preiļu rajona skolēnu avīzē "Viss Notiek". E. Kancānes proza izlasāma dažādos kopkrājumos, bet 2018. gadā iznāca autores debijas stāstu krājums "Syltuo mola" ("Latgales Studentu centrs"), kas novērtēts ar latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2019". Literārajā konkursā "Latgolys prozys skaitejumi 2022" ieguvusi 2. vietu ar darbu "Annys puorsokys".
– Ko tev nozīmē debijas grāmata?
E. Kancāne: – Kad grāmata iznāca, man bija gan milzu bailes, gan saviļņojums un prieks visvairāk par to, ka tagad arī mans dzimtais ciems un mani līdzcilvēki ir iemūžināti grāmatā.
– Kādēļ tev ir svarīgi piedalīties konkursā "Latgolys prozys skaitejumi"?
– Priecājos, ka šis konkurss notiek un ik gadu atdzīvina mūsdienu latgaliešu literatūras asinsriti, atrodot arvien jaunus autorus. Vajag, lai tas katliņš vārās, un man ir svarīgi piemest kaut vai vienu burbulīti tajā lielajā procesā.
Nesen klausījos radioraidījumu "Kolnasāta", kur literatūrzinātnieks un viens no maniem mīļākajiem latgaliešu tekstu autoriem Valentīns Lukaševičs uzbūra vīziju, kurā virzienā latgaliešu literatūrai būtu jāiet, lai pēc gadiem desmit latgaliešu literatūras lauciņā parādītos tāds fenomens, līdzīgi kā skandināvu detektīvs, kad tev, pieminot latgaliešu literatūru, ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir kaut kas tik progresīvs, oriģināls, atšķirīgs un īpatnējs, ko nav iespējams salīdzināt ne ar ko citu. Man arī gribētos, lai tā notiek, taču, ja mēs visi izvēlēsimies stāvēt maliņā, diezin vai pēc gadiem desmit latgaliešu literatūra būs dzīva. Tāpēc jāiet un jādara.
– Kā radās ideja rakstīt Annys puorsokys jeb Annas pasakas?
– Anna ir mana meita. Viņai ir trīs gadi, viņa ir radoša personība, kas lietām liek notikt pēc sava prāta. Meita tik ātri aug, ka man bija egoistiska vēlme pierakstīt visu, turklāt latgaliski, lai viņai pēc gadiem ir stimuls mācēt lasīt latgaliski. Es ceru, ka mans plāns neizgāzīsies. Šobrīd ir uzrakstītas 15 pasakas, taču, sākot ar 1. janvāri, man beidzot ir ieviesta pasaku dienasgrāmata, kur katras dienas beigās cenšos piefiksēt spilgtākos atgadījumus, lai neaizmirstas un vēlāk varu tos pārstrādāt īstās pasakās. Domāju, ka šogad taps ne tikai Annas pasakas, bet arī Janča pasakas, kurām solās būt mazliet vīrišķīgāki vaibsti.
– Kura ir tava mīļākā bērnības pasaka?
– Par sērdienīti, gotiņu Raibaliņu, zelta ābeli un taisnīguma uzvaru, sižets ļoti līdzīgs "Pelnrušķītei". Es sadzinu rokā tieši to "Pasaku kalendāru", kuru man vecmamma lasīja, tagad zinu, ka tas bija 1973. gada izdevums. Tā bija lietuviešu tautas pasaka "Onīte un zelta ābele". Izrādās, visas šajā kalendārā atrodamās pasakas audioformātā ir klausāmas "YouTube". Man šī pasaka ausīs skan joprojām vecmammas balsī. Viņai zem zeķu adīkļa kastes vienmēr bija kaudze ar pasaku kalendāriem, "Džūkstes pasakas" un Rūdolfa Blaumaņa "Velniņi", viņa katru dienu, adot zeķes, lasīja mums ar māsām pasakas vai arī stāstīja stāstus par karu un sadzīvi savā bērnībā. Tas bija mūsu iecienītākais tā laika "YouTube" kanāls, podkāsts un influenceres uznāciens – viss vienā personā.
"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam ielūkoties Egitas Kancānes darbā "Annys puorsokys".
Putu vanna
Anna tik prīceiga kai da muokuļu i atpakaļ. Šūvokor jai juoīt vannā. Mama nūpierka jaunys vannys putys! Kod iudiņam dabuovej koč drupeiti putu, izīt pavysam cyta mozguošonuos – vanna pylna ar čaukstušu, boltu muokuli. Papyut, i iz vysom pusem lidoj boltys būrzgolys, atstuodamys gaisā meža zemineišu smuordu! Anna vys īsadūmoj, ka ir iudiņu priņcese Unda Undīne, i taisa putu krūneišus. Izlīk jūs iz golvys i klonuos, doncuodama pa iudini kai leidaka. Dreižuok paldātuoja Zuzanna – soka mama i smīdamuos nūmozgoj krūneišus.
Ot, ka ir kas iz pasauļa napateikams, tei ir motu mozguošona. Iudiņs ar šampunu vys truopej acīs, i tod Annai gribīs klīgt, ka kūž, nikuo navar redzēt, napateik. Bet, ka mozgoj krūneišus, tod raudīņs naīt tik troki. Iudiņu priņcesis tok naklīdz. I kotrai priņcesei vajag teiru krūneiti! Anglejis kieninīne ari vysod beja spūdri teira, ar mozu kruosainu capureiti krūņa vītā. Tikom speidēja, kuoļ nūmyra. Vaca, bet šmuka i cīši glauna. Juos bēris pa televizoru vērēs pat dzeds! I vysa Londona apklusa iz diveju minotu.
Byut beigtam i vysus apklusynuot ak jau nav nimoz tik jautri. Annai lobuok pateik, ka piļsātys skaņ. Deļtuo jei ir dzeiva i labi viņ skaļa iudiņu priņcese, kurū navar dabuot uorā nu vannys stuņdi. Jai ir putu zyrgi i putu karītis, putu ezeleiši i putu droškys, putu kameli i putu zylūni, putu nešļovys kai Japanys imperatorim, lidojūšī putu pakluoji kai Aladinam, putu viļcīni i putu lidmašinys. Sēst tik vydā i brauc, kur acs ruoda! A, ka acs danierkš, juos ruoda tik daudzi!
Putu džungļus i putu tukšnešus. Putu dabasskrabus i putu butkys. Putu parlamentus i putu karalistis. Putu kolnus i putu jiurys. Putu anakondys i putu truseišus. Verīs tik nūst! Kai puorsokā…
