13 °C
Komponists Rihards Dubra 2024. gada 28. februārī svinēja 60 gadu jubileju. Un turpmākajās nedēļās skaidri redzams, cik būtiska vieta viņam ir aktuālajā latviešu mūzikā – ja nākamo mēnesi koncertu organizētāji tradicionāli sauc par "Pētera Vaska aprīli", tad tagad piemērojams arī apzīmējums "Riharda Dubras marts".
Centrālie notikumi te būtu 15. marta jubilejas koncerts Rīgas Domā Māra Sirmā vadītā Valsts akadēmiskā kora "Latvija" priekšnesumā un 17. marta pirmatskaņojums ciklam "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" pianista Reiņa Zariņa lasījumā Rēzeknes koncertzālē "Gors", taču tie bijuši tikai divi lielākie pasākumi, jo komponista mūziku var dzirdēt regulāri. Jādomā, ka ar jēdzienu "Riharda Dubras marts", kas nebūt nav radies kā īslaicīgs intereses uzplaiksnījums jubilejas brīžos, Latvijas publika sastapsies arī turpmākajos gados.
Pirmais Riharda Dubras gara radinieks jau nosaukts – Pēteris Vasks. Sakrālās mūzikas un reliģisku tēmu īpatsvars, konsekvents atgādinājums par garīgas vertikāles un harmoniskas pasaules ainas nepieciešamību un stilistisku līdzību kopums aicina vilkt nākamās paralēles ar Andreja Selicka, Georga Pelēča un Ērika Ešenvalda mākslu, bet ārpus Latvijas domubiedri pirmām kārtām meklējami Arvo Perta Igaunijā un Džona Tavenera Lielbritānijā mūzikā. 15. marta programma liecina par interpretu pastāvīgo interesi, kuru komponistam ārzemju mūziķi veltīja jau 90. gados – vēlāk tapušie opusi "Der Sturm" un "Herr, bleib bei uns" nosūtīti uz Ķelni, "O vos omnes" – uz Rēgensburgu, bet "Duo Seraphim" – uz Īriju, savukārt Ukrainas kara upuriem veltītais kordarbs "Mūsu Tēvs" ar vārdiem ukraiņu valodā (un ielūkošanos nākotnē) radīts 2020. gadā. Citkārt liturģiskais teksts ņemts no angļu ("My soul doth magnify the Lord" jeb "Magnifikāts" un "Hail, O Star of the ocean") vai franču valodas ("Je vous salue Marie..."); latviešu valoda Daces Micānes-Zālītes dzejā skan darbā "Viena uzvilkta skanoša stīga"; no 2014. gada nāk folkloriski iekrāsotā partitūra "Tu skaistō Dīva dōrza Rūze", bet opuss "Lux aeterna" tagad piedzīvoja pirmatskaņojumu; 15. martā visu noslēdza iepriekšminētais "Magnifikāts" ar mežradznieku Artūra Šulta un Kalvja Etkina, perkusionistu Elīnas Endzeles un Normunda Everta, čellista Ērika Kiršfelda un ērģelnieces Kristīnes Adamaites līdzdalību.
Šī skaņdarbu izlase no vairākiem simtiem Riharda Dubras opusu kārtējo reizi apstiprina, ka komponists raksta plašos un izvērstos mērogos, un šādai daiļrades metodei ir arī savas ne tik spožās puses. Taču šoreiz Māra Sirmā prasmīgi veidotās koncerta dramaturģijas ritējumā tieši pirmie pieci darbi par Riharda Dubras mūziku radīja vislabāko iespaidu – "Der Sturm" un "Herr, bleib bei uns" jauktajam korim, "Hail, O Star of the ocean" vīru korim, "Je vous salue Marie..." sieviešu balsīm un "Duo Seraphim" atkal visam vokālajam sastāvam atmiņā palika ar katras atsevišķas partitūras individuālajiem vaibstiem un kompozicionālo risinājumu atšķirību; vienojošais aspekts te bija košu, niansētu un vibrējošu harmonisku vertikāļu plūdums laiktelpā uz ilgāku brīdi. Un tas lika secināt, ka tieši šādā skaņurakstā un tieši šāda apjoma dimensijās Riharda Dubras māksla ir vissaistošākā un visiedvesmojošākā, tādējādi veidojot kontrastu ar lakoniskajām "latviešu motetēm" (kurās arī rodams ne mazums vērtību) un 15. marta programmas turpinājumu līdz likumsakarīgajai izskaņai ar "Magnifikāta" triumfālajām noslēguma taktīm – arī pārējos četros "a cappella" kordarbos izgaismojās kāds nopietns rakurss, taču iepriekšējo pārsteigumu vairs nebija. Īsumā atliek vien atzīmēt diriģenta Māra Sirmā un Valsts akadēmiskā kora "Latvija" sapratni un mīlestību, kas pausta pret Riharda Dubras mūziku – klausītāji to dzirdēja emocionāli piepildītās un tembrāli kolorītās skaņu ainās, kas Rīgas Doma monumentālajos apjomos guva pēc iespējas saliedētu izklāstu.
Ērika Kiršfelda čells atsauca atmiņā Džona Tavenera opusu "Sargājošais plīvurs", bet ziņa par 17. marta koncertu Rēzeknē – Reiņa Zariņa uzstāšanos pagājušā gada aprīlī Tumes Kultūras namā ar Riharda Dubras "Lieldienas rīta lūgšanu", Andreja Selicka "Dziesmu Debesu dzimtenei" un Džona Tavenera ciklu "Ypako?", kur angļu autors, tāpat kā latviešu komponists tagad, pievērsās Kristus ciešanu un augšāmcelšanās mistērijai. Taču līdzība ar to arī beidzas, jo Riharda Dubras opuss "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" ir kaut kas pavisam cits un pavisam īpašs. Iespējams, ka komponista daudzskaitlīgajā daiļradē šī partitūra ir viena no izcilākajām virsotnēm, kurā Rihards Dubra pārspējis pats sevi un šādu rezultātu rosinājis sasniegt arī Reinim Zariņam, kura mākslinieciskās iedziļināšanās spēja, profesionālais mērogs un virtuozitātes pakāpe jau tāpat ir lieliski zināma.
Tātad – tas bija konģeniāls lasījums klavieru ciklam pusotras stundas garumā, kas viscaur pārliecināja ar dramaturģiskā ritējuma intensitāti meditatīvu ainu un galēji nospriegotu tēlu mijiedarbībā. Katrā no šīm pretstatu sfērām komponists bija atradis īsto izteiksmi un vispiemērotāko skaņurakstu, un tādēļ arī viņa jaundarba muzikālie vaibsti pārsteidza ar tik augstā līmenī īstenotu simboliska vēstījuma un tieša plastiskuma apvienojumu, tādēļ arī šajā skaņdarbā ietvertās metaforas izklausījās tik precīzas, bet emociju gamma – tik kontrastaina un suģestējoša. Jebkurā gadījumā partitūra ar nosaukumu "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" no komponista un arī pianista prasīja ļoti daudz, pirmām kārtām ļaunuma, traģisma un sarkasma atklāsmes ziņā, taču, kā redzams, tas viss ir pārvarams, ja ceļa galā saskatāma cerība un izlīdzinājums.
Rezumējot – Riharda Dubras jaunradītā opusa pirmatskaņojums šoreiz nepaliks pēdējais, jo Reinis Zariņš šo ciklu spēlēs arī 23. martā Dzintaru koncertzālē, un to ir vērts piedzīvot klātienē. Jautājums, kas notiks pēc tam – jo šis ir gadījums, kad par šādas partitūras esamību aicinātu Reini Zariņu informēt pianistus arī ārpus Latvijas, un tā nu būtu iespēja viņiem pārbaudīt savu radošo spēku. Un ticību.
