Pieturvietas Imanta Lancmaņa glezniecībā

Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā līdz nākamā gada 5. janvārim ir apskatāma izstāde "Imanta Lancmaņa glezniecība". Ekspozīciju veido vairāk nekā 50 gleznu, kas tapušas no 1958. līdz 2024. gadam; par pašu jaunāko darbu "Kristus debesbraukšana" mākslinieks teic: "Baltā krāsa vēl nav nožuvusi."

Latvijas mākslas notikumu kalendārā izstāde Jelgavā ir kaut kur pa vidu Helēnas Demakovas uzrakstītajai un svaigi iznākušajai grāmatai "Imanta Lancmaņa māksla" un gaidāmajai personālizstādei Rundāles pilī, ko plānots atklāt 2025. gada pavasarī. Imants Lancmanis ir jau noteicis datumu – 24. maijs, un arī vīzija par to, kādi darbi būs apskatāmi katrā no ekspozīcijai atvēlētajām pils zālēm, ir jau skaidri iezīmējusies.

"Kristus debesbraukšana", 2024. gads.

Foto: No personiskā arhīva

Izstādi Jelgavā "Imanta Lancmaņa glezniecība" varētu salīdzināt ar mākslinieka darbu esenci, kas konspektīvi iezīmē viņa daiļradi, izceļot būtiskas tēmas Imanta Lancmaņa dzīvē un glezniecībā – ģimeni, mākslu, vēsturi, kristietību, laikmetīgumu, dabu, skaistumu, cilvēku un viņa esību starp labo un ļauno, piesaisti savai zemei un debesīm.

"Tev nebūs nokaut" – svarīgākā aktualitāte

Ekspozīcijas arhitektūra muzeja zālē izveidota kā apļveida ceļš, kas atgādina pils dārza labirintu, kur pašā centrā, kā saka pats mākslinieks, "būra vidū", attēlotie Pētera I laika Krievijas centieni iekļauties Eiropā parādīti kā šodien pilnīgi sagruvuši. Gleznu cikls "Nāves deja" atspoguļo agresīvās Krievijas tumsu, nežēlību un zvērīgumu.

Imants Lancmanis saka: "Bībeles piektais bauslis "Tev nebūs nokaut" mūsdienās tiek briesmīgi pārkāpts. Man patīk gleznot puķes un ainavas, bet – kā es varu gleznot rozes, kad izšķiras cilvēces liktenis?"

Izstādes centrā skatāmas arī iepriekšējos gados gleznotās smalkās un skaistās klusās dabas ar rozēm un tulpēm, kas ar savu mieru un graciozitāti vēl vairāk izceļ Krievijas radītās šausmas un ciešanas. Glezna "Aleja uz kapliču" rosina domāt par cilvēka ceļu laicīgajā pasaulē un mūžīgās dzīves apsolījumu.

Kristietības laikmetīgums

Imants Lancmanis vienmēr ir gribējis gleznot reliģiskus Bībeles sižetus tehnikā, kā to darījuši vecmeistari. Izstādē apskatāma lielformāta altārglezna "Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās", kas nākusi no Rundāles pils muzeja kolekcijas. Stāstot par šo gleznu, mākslinieks min Providences – augstākās gribas – mājienu, kad draudze to tomēr neizvēlējās savai baznīcai par altārgleznu.

Reliģijas tēmai veltītos darbus Imants Lancmanis pārcēlis Latvijas pieticīgajā un klusajā zemnieku vidē. Gleznās pozējuši vai visi Rundāles pils darbinieki, mākslinieki un citi laikabiedri, un tas viņa gleznām piešķir mūsdienu skanējumu. Bībeles sižeti un tēli Imanta Lancmaņa gleznās apliecina unikālu un oriģinālu reliģiskās tēmas māksliniecisko interpretāciju, kad mūsdienu latvietis vienkāršā pagātnes zemnieka veidolā pārtop par Bībeles tēlu, aiznesot garīguma ideju līdz izstādes skatītājam.

Kristietības tēma izstādē "Imanta Lancmaņa glezniecība" ir plaši pārstāvēta. Gleznas atstāj iespaidu ne tikai perfektā gleznieciskā rokraksta dēļ, bet arī pārliecinoši nododot ziņu par garīguma, morāles un ētikas vietu laicīgajā, šobrīd, kā pats mākslinieks saka, "plosītajā, negantajā un nelaimīgajā pasaulē".

Ar kaisli un pārliecību

Būdams Rundāles pils muzeja direktors, Imants Lancmanis ilgus gadus gleznoja tikai vēlos vakaros un naktīs. "Gleznošana bija mans pabērns. Man bija jādomā par pili," viņš saka, "es nebiju gatavojies būt direktors, publiska persona. Es biju gatavojies kļūt par omulīgu gleznotāju." Aizejot pensijā, mākslinieks tagad glezniecībai pievērsies ar pilnu jaudu – beidzot ir laiks gleznot! Imantam Lancmanim nav savas darbnīcas. Gleznas top mājās nepilnus divus metrus šaurā telpā, arī tas ir sava veida fenomens, kas apliecina, ka lielas domas dzīvo nevis materiālajā, bet garīgajā pasaulē. Pretim molbertam ir mīksts atpūtas krēsls, kurā gleznošanas pārtraukuma brīžos mākslinieks vēro savu iesākto gleznu. "Neko nevar izdarīt, ja nav kaislības," tā skan viens no daudzajiem Imanta Lancmaņa domugraudiem.

"Es nekad neesmu vēlējies gleznot ar lielu saru otu," saka mākslinieks, "jau jaunībā izlēmu gleznot ar mīksto sabuļu otiņu kā vecmeistari. Es uztaustīju savu ceļu mākslā, kas apvieno reālismu, fotogrāfiju un ideju."

Imants Lancmanis glezniecības procesā daudz izmanto fotogrāfijas, kurās ir precīzi fiksētas viņam tuvo un pazīstamo cilvēku ķermeņa pozas, sejas izteiksmes, galvas pagriezieni un apģērba krokas. To attēlojums gleznās rada pārliecinošu ticamību redzamajam. "Fotogrāfija ir manas glezniecības palīglīdzeklis," viņš teic.

"Klusā daba ar rozēm, zilajiem zvaniņiem un vanagzirņiem", 2010. gads.

Foto: No personiskā arhīva

Māksliniekiem vispār vienmēr ir bijis dziļš iekšējs un strīdīgs jautājums – kādu ceļu iet mākslā? Kāds ir katra mākslinieka unikālais rokraksts? Imanta Lancmaņa individuāli izstrādātais reālisms ir viņa rokraksts, kas gleznās ierakstīts ar katru otas smalkāko triepienu. Mākslinieks ar rūpīgi izkoptu fotoreālismu oponē laikmetīgajai abstrakcijai. "Redzot kārniņu jumtu, es nevaru uzgleznot tikai sarkanu laukumu. Man vajag attēlot katru kārniņu. Es neko daudz nesaskatu abstraktajās un modernajās krāsu laukumu gleznās. Manas gleznas ir mans izpausmes veids," viņš saka.

Imanta Lancmaņa darbu lielākā kritiķe ir viņa māsa Lauma, pēc kuras sacītā mākslinieks ne tikai vienu reizi vien ar terpentīnu nesaudzīgi nomazgājis kļūdaino vietu gleznā, lai sāktu no jauna. "Nepilnu divu stundu laikā top mazs gleznas gabaliņš. Ir darbi, ko gleznoju četrus gadus un ilgāk. Ja es būtu abstrakcionists, uztaisītu piecas gleznas vienas dienas laikā."

Portreti

Imantam Lancmanim dārgie cilvēki – māte, tēvs, māsa, sieva – izstādē nostājas vienā līnijā ar vēsturiskajām personībām – Kurzemes princesi Elizabeti Bīroni, Kurzemes un Zemgales hercogu Ernstu Johanu, hercogieni Beningu Gotlību, veidojot portretu grupu ekspozīcijā, kur, pēc paša mākslinieka ieceres, pirmā apskates glezna ir viņa tēva portrets, kas tapis 1958. gadā, Imantam Lancmanim mācoties Jaņa Rozentāla mākslas skolā.

"Mātes portrets", 1968. gads.

Foto: No personiskā arhīva

Vēsturiskās personības attēlotas tā laika glezniecības manierē, konsekventi ieturot vecmeistaru stilu, bet savus ģimenes locekļus Imants Lancmanis attēlojis mūsdienām atbilstošākā tehnikā, pavisam neatsakoties no iepriekšējo gadsimtu glezniecības skolu ietekmes. Mākslinieka sievas galvas pagrieziens un zilais galvas apsējs gleznā "Asaru diena. Sievas portrets" vizuālajā atmiņā atsauc Johannesa Vermēra meistardarbu "Meitene ar pērļu auskaru".

"Pašportrets pie ābolu vainaga", 2011. gads.

Foto: No personiskā arhīva

Gleznu "Pašportrets pie ābolu vainaga" var tulkot kā izstādes filozofiju apkopojošu darbu un ekspozīcijas galvenās idejas nesēju. Vainaga apļveida forma un tā uzbūves elementi asociējas ne tikai ar gadalaiku maiņu un dabas ritmiem, bet arī ar Kristus rožu kroni. Imanta Lancmaņa roka ar pacelto rādītājpirkstu simbolizē viņa mākslas saistību ar vecmeistaru glezniecību reliģisko tēmu kontekstā. Paceltais rādītāja pirksts atsauc atmiņā Mikelandželo gleznotos Siksta kapelas griestus. "Pašportrets pie ābolu vainaga" ir saturā gaiša un viegla glezna, šī noskaņa, šķiet, ir būtiska, apskatot izstādi, jo rosina ticēt labajam, kad ekspozīcija stāsta par smagiem, eksistenciāliem, skaudriem pasaules notikumiem un Bībeles leģendām cilvēces dzīvē.

Lauki un pilsēta

Bauskas un Rīgas attēlojums izstādē iezīmē kādu ļoti saprotamu pieturvietu ekspozīcijā, kur apstāties un atcerēties dzīvi padomju okupācijas laikā. Šajos darbos viss ir tā, kā bija toreiz, pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Iegleznotie cilvēku tēli toreizējā Suvorova ielā spēlē būtisku lomu, rosinot atcerēties – kas mēs bijām un kas mēs varējām būt totalitārā režīma laikā.

Ozols ir viens no spēcīgākajiem un varenākajiem simboliem Imanta Lancmaņa dabas gleznās, kas ar savu perfekto stumbra, zaru un mizas attēlojumu – vietām apsūnojušu un raupju, rosina uz dabu paskatīties ar mākslinieka acīm, kad pelēko un acij pierasto ieraugām kā skaistu, vienreizēju un gleznošanas vērtu.

"Zemgales ainava".

Foto: No personiskā arhīva

Imanta Lancmaņa darbi satur fiksēta mirkļa burvību, kad "Zemgales ainavās" vēja pūsma, bezvējš vai saules gaisma rada vienu unikālu, sekundes īsu skatu dabas norisēs. Tas ir nofiksēts fotogrāfijās un pēc tam uzgleznots – vasaras zaļais krāšņums un sniega mirdzošais baltums spožajā ziemas saulē.

Imants Lancmanis saka: "Es gleznoju to, ko uzskatu par vajadzīgu," un tas nebūt nav tā, ka viņa gleznas ir materiālās realitātes vai Bībeles sižeta atspoguļojumi. Imanta Lancmaņa darbi pirmām kārtām ir garīguma un domu gleznojumi.