Clear 19.1 °C
S. 07.07
Alda, Maruta
Endīne Bērziņa: "Kad veido izrādi jauniešiem, nedrīkst baidīties, jo viņiem ir raksturīgi pārsniegt limitus, izmēģināt kaut ko jaunu, paskatīties, kur tad ir manas robežas."
Endīne Bērziņa: "Kad veido izrādi jauniešiem, nedrīkst baidīties, jo viņiem ir raksturīgi pārsniegt limitus, izmēģināt kaut ko jaunu, paskatīties, kur tad ir manas robežas."
Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Piektdien, 3. novembrī, Valmieras Drāmas teātrī notiks apjukuma pilna koncertizrāde jauniešiem vienā daļā "Es arī te, kas man ir jādara", kuras režisore un aktrise ir Endīne Bērziņa.

Reklāma

Izrāde (lomās Inese Pudža, Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa, Hugo Puriņš, Kārlis Elvis Artejevs) vēsta par pieciem jauniešiem, kas izveidojuši muzikālu apvienību, kurā jūtas droši. Klāt ir pirmais koncerts, kas draud nenotikt. Kā vēsta izrādes anotācija: "Kā var atbalstīt citus, kad pašam visvairāk nepieciešams balsts? Izrāde mēģinās atklāt, kā dzīvot nedaudz vieglāk."

Ar izrādes režisori un aktrisi Endīni Bērziņu sarunājamies par to, cik svarīgi ir radīt mākslu, kas veido dialogu ar bērniem un jauniešiem un viņiem nozīmīgā dzīves brīdī spēj palīdzēt, sniegt atbalstu, ļaujot nejusties vientuļiem.

Cik viegli ir radīt izrādi jauniešu auditorijai? Kas jāņem vērā, lai noturētu viņu uzmanību?

E. Bērziņa: Vispirms – jāmēģina atcerēties, kādi bijām paši. Kādam bija vieglāk vai grūtāk pieaugt, bet mūs tik un tā skāra personas identitātes problēmas, trauksme, panika. Bērnu un jauniešu teātra institūtā, ko Valmieras vasaras teātra festivālā apmeklēju pirms diviem gadiem, mums mācīja bērnu un jauniešu attīstības psiholoģiju, kas ļoti noder.

Nevajag baidīties. Kad pieaugam, tad sevi ļoti daudz cenzējam un ieliekam rāmīšos, jo tā pieprasa kādas sabiedrības normas. 

Bet, kad tu veido izrādi jauniešu vecumposmam, nedrīkst baidīties, jo viņiem tajā posmā ir raksturīgi pārsniegt limitus, izmēģināt kaut ko jaunu, paskatīties, kur tad ir manas robežas.

Radošo profesiju pārstāvjiem, piemēram, rakstniekiem, režisoriem, arī aktieriem, bieži vien ir jāspēj saglabāt iekšējo bērnu un nepieaugt, lai varētu iejusties bērnu un jauniešu ādā, radot šai auditorijai paredzētu mākslas darbu.

Jā, noteikti. Ir jāpatur iekšējais bērns. Protams, daudz kas ar mums notiek arī tad, kad pieaugam. Man, piemēram, pusaudža gados trauksmes un panikas lēkmju nebija, tās parādījās ap 20 gadiem. Ir jāmāk noturēt to sāpīgās pieredzes atmiņu. Sajūtas ir briesmīgas, bet jāatceras, ka tu to dari ar mērķi – ka negribi, lai tā būtu otram, gribi situāciju šķetināt, lai kaut kas mainītos.

Kas iedvesmoja radīt "apjukuma pilnu koncertizrādi jauniešiem"?

Man dzīvē ļoti svarīga ir mūzika, pati muzicēju, darbojos grupā "Trīsas". Neteikšu, ka mūzika bija vienīgais iedvesmas avots, tomēr zināju, ka tā noteikti būs koncertizrāde. 

Reklāma
Reklāma

Ar izrādi gribēju jaunietim iedot tādu kā sava veida instrumentu kastīti – ja viņam gadījumā arī ir līdzīga situācija, lai tad būtu kur pieķerties.

Izrādi "Es arī te, kas man ir jādara" skatītāji ieraudzīja Valmieras vasaras teātra festivālā. Kādas ir sajūtas, kad tagad tā nonākusi Valmieras Drāmas teātra pastāvīgajā repertuārā?

Centāmies redzēt jauniešus un viņus atspoguļot, un jāteic, ir ļoti jauki, ka lielāki cilvēki par mums to ierauga un saka – mēs rādīsim vēl šo izrādi. Ir tāda patīkama sajūta. Zinu, ka neveidoju mākslu veltīgi, jo, ja kaut vienam cilvēkam mans vēstījums kaut ko iekšēji sakustina vai varbūt kļūst vieglāk, viņš sāk domāt, tas ir ļoti daudz.

Kā festivālā jaunieši uztvēra šo izrādi?

Bija labas atsauksmes, bija jaunieši, kam ļoti, ļoti patika, bija arī jaunieši, kam likās, ka izrāde nav tik atbilstoša viņu vecumposmam, jo viņi jau tā vairs nerunājot. Bet tad sapratu, ka ir ļoti svarīgi, no kuras vietas tu nāc. Varbūt Rīgā tiešām tā nerunā, bet kādā mazā pilsētiņā gan. Nebija neviena, kurš teiktu, ka izrāde bija garlaicīga un to nevar skatīties.

Vai ir viegli būt gan izrādes režisorei, gan arī aktrisei?

Man ir ļoti spēcīga atbalsta komanda, kas man palīdzēja. 

Nav vienkārši būt reizē režisorei un aktrisei. Bet ļoti gribas aiznest izrādes vēstījumu, un man šķiet, ka jūtu visvairāk to, par ko man sāp, tādēļ gribas uzkāpt uz skatuves.

Man patīk būt gan režisorei, gan aktrisei. Bet domāju, ka vieglāk tomēr ir būt par aktrisi, jo tas man saistās ar prieku, labām emocijām, ir komandas sajūta. Režisors, manuprāt, ir ļoti vientuļa profesija. It kā esi kopā ar cilvēkiem, bet pa vidu jums ir siena, jo tev visu laiku viss ir jāredz no malas. Tu procesā esi iekšā ar cita veida sajūtu. Tādēļ šobrīd, kamēr esmu jauna un man ir daudz enerģijas, izvēlos spēlēšanu un būšanu uz laukuma. Man liekas, ka svarīgākais varbūt pat ir nenošķirt šīs profesijas, tādēļ par sevi saku – man patīk veidot teātri dažādās formās.

Kādēļ jums ir svarīgi radīt un piedalīties izrādēs, kas paredzētas bērnu un jauniešu auditorijai?

Te liels nopelns ir Jānim Znotiņam, kurš veicina bērnu un jauniešu teātra attīstību, mēģinot visu laiku mūs – jaunos – piesaistīt gan Bērnu un jauniešu teātra institūtam, kas notiek Valmieras vasaras teātra festivālā, gan pats veidojot ļoti labas izrādes. Tas mani ļoti aizrāva.

Mēs, cilvēki, esam tik dažādi, bet ir labi, ka ar mākslu, teātri ir iespējams jaunieti uzrunāt. Viņš iet cauri kaut kādam posmam, kad galvā ir citas domas, ir sakāpinātas emocijas. Tad ir tik skaisti, ka ar mākslu, teātri vari jauno cilvēku atbalstīt, raisīt labas domas, vispār raisīt domas, jo reizēm cilvēks nemaz nepadomā par to, par ko vajadzētu aizdomāties. 

Tas varbūt izklausās banāli un ļoti klišejiski, bet bērni ir mūsu nākotne. Tas ir ļoti svarīgi.

Kāda ir jūsu pieredze – vai bērniem un jauniešiem interesē teātra pasaule?

Manuprāt, viss ir atkarīgs no audzināšanas – cik daudz vecāki interesējas par kultūru. Pateicoties kultūrizglītības programmai "Latvijas skolas soma", ir iespēja izrādes aizvest uz skolām. Tādā ziņā šī interese ir paplašinājusies. Atceroties savus pusaudža gadus, man nebija pat priekšstata par to, kas ir teātris, kur nu vēl – bērnu un jauniešu teātris, jo tad tāda vispār nebija. Interese rodas, ja sāc kaut ko labu redzēt.

Reklāma
Reklāma

Ņemot vērā neseno skandālu par grāmatu "Tur lejā", aktualizējies jautājums par to, cik daudz un par kādām tēmām var/vajag ar bērniem runāt. Kā jūs vērtējat šo situāciju?

Domāju, ka viss balstās bērnu un jauniešu attīstības psiholoģijā. Runājot par šo grāmatu, ja to izdod cilvēki, kas ir savas jomas speciālisti, tad kāpēc mums neticēt viņu teiktajam? Varbūt mēs tiešām visu nezinām labāk par visiem? Viens variants ir atcerēties, kā pats juties tajā laikā, bet reti kurš atceras, kā jutās trīs gadu vecumā. Tieši tāpēc šī grāmata palīdz – ja tu kā vecāks, skolotājs, teātra veidotājs gribi ar bērnu runāt, bet negribi, lai viņam būtu traumatiska pieredze.

Vairāk ir jāpiedomā par emocijām, ko atstājam, jo reizēm daudz vairāk pāri nodarām nevis ar informāciju par diskutablām tēmām, bet ar to, ka pietiekami daudz nerūpējamies par bērnu, neredzam, ka viņš ir apjucis un nespēj sevi atrast. 

Cik bieži mēs bērnam vai jaunietim neesam emocionāli pieejami un uzgriežam muguru tad, kad viņš saka – uzgriez man muguru! Protams, ir lietas, ko bērniem nevajadzētu zināt. Ja gribi būt speciālists un to visu zināt, tad jāiet skolā un jāmācās konkrētā zinātne.

Runājot par izglītošanu, jāpiemin teātra izrāde bērniem "Dzīvs", kas šogad no aprīļa līdz jūnijam notika Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, ļaujot bērniem radošā veidā iepazīt dzīvās būtnes. Izrādi īsteno "Istabas teātris", un radošajā komandā esat arī jūs.

Tā ir "Latvijas skolas somā", un novembrī un decembrī mums atkal būs izrādes. Tā radīta, balstoties jaunajā "Skola 2030" dabaszinību mācību priekšmeta programmā 1. līdz 4. klasei. Ir mēģināts apkopot informāciju, kas bērnam ir jāiemācās šajos četros gados, lai vizuālā un teātra veidā to viņiem nodotu. 

Spēlējamies ar lielu informācijas daudzumu, tādēļ meklējām veidus, kā nenogurdināt bērnus.

Svarīgi apvienot teātri un izglītojošo aspektu. Tas bija interesants process, arī pati uzzināju daudzus faktus, kas jau bija aizmirsušies. Es būtu ļoti gribējusi, lai manā pirmajā vai otrajā klasē nevis mācītu kādu tēmu, bet parādītu mākslas darbu un es visu saprastu.

Novembris un decembris jums būs darbīgi mēneši, spēlēsit izrādēs "Es arī te, kas man ir jādara" un "Dzīvs". Kādi vēl darbi ieplānoti, varbūt muzikālajā jomā?

Mācos Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves mākslas maģistrantūrā, esmu 2. kursa studente, un ļoti liels fokuss būs uz maģistra darbu. Lai pabeigtu skolu, jāveic pētījums un jāizveido izrāde. Turpinu dziedāt – viena pati un ar grupu "Trīsas". Grupā esam trīs dāmas ar trim sintezatoriem un neizsmeļamām skaņu iespējām, jo sintezatoram ir daudz dažādu efektu. Darbojamies no 2021. gada, un mūsu pamatmērķis ir verbalizēt cilvēka iekšējās sajūtas, atklāt, kas ir tas, ko nevēlamies pateikt, bet vajadzētu. Izveidojām grupu pandēmijas laikā, jo tobrīd mums bija ļoti vientuļi. Visu mūžu esmu gribējusi būt dziedātāja un tad beidzot kaut kādā ziņā sasniedzu savu sapni. Augusta beigās mums iznāca pirmais albums "Kaut kur kāds". Turpinām cītīgi strādāt pie nākamā. Ar grupu esam devušās uz skolām, stāstot savu stāstu, dziedot dziesmas, veidojot diskusijas.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma