Jauna grāmata par emocijām — latgaliski

"Esmu mēģinājusi rakstīt pasakas arī par citiem tēliem, bet tas nav izdevies, jo Meikuleņš ir uzstājīgs lācēns, kurš pavēro – ā, tev ir viena pasaka bez manis, nu nekas, nākamajās divās es būšu klāt," stāsta literāte Meldra Gailāne, kurai tikko latgaliešu valodā iznākusi grāmata bērniem "Kai palikt par eistynu luoci".

M. Gailāne dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagastā, strādā Rēzeknes pilsētas Bērnu bibliotēkā par vecāko bibliotekāri. Raksta dzeju un prozu gan latviski, gan latgaliski. Darbi publicēti latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv", dažādos laikrakstos un dzejas kopkrājumos, piemēram, "Susātivs. Myusdīnu latgalīšu dzejis antologeja" (2008), Austrumlatvijas literārās akadēmijas dzejoļu krājumā "Sarunas" (2013), Rēzeknes Augstskolas literātu kopkrājumos "Pie-la-vī-ties" (2003) un "Pīturys punkti bez pīturu" (2013).

2012. gadā pasaku sērijā "Mīļumpasaciņas" Meldras uzrakstītā pasaka "Mikijs un viņa draugi" ieraudzīja dienasgaismu grāmatas formātā. 2018. gadā iznāca Meldras grāmata "Meikuleņš īpazeist omotus", kurā lācēna Mikija vārds jau skanēja latgaliski, pārtopot par Meikuleņu. Šogad pie lasītājiem nonākusi nākamā grāmata par lācēnu, kurā svarīga loma ir emociju pasaulei. Grāmatu izdevusi latgaliešu kultūras kustība "Volūda" ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma" finansiālu atbalstu (grāmatas māksliniece – Līga Munda, emociju darba lapu autore – Laura Mičule-Šuste).

Tu raksti dzeju, arī pasakas bērniem, bet pērn veiksmīgi debitēji dramaturģijas žanrā, piedaloties Pētera Jurciņa piemiņai veltītajā konkursā un ar lugu bērniem "Zīmyssvātku reits" iegūstot pirmo vietu. Kurā literatūras žanrā jūties vislabāk?

M. Gailāne: Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt, jo mani teksti top ļoti dažādi. Dzeja ir mirkļa impulsi, kas rodas no visapkārt redzētā un dzirdētā. Citreiz kādas dzejas rindas nosapņoju, – pamostos no sapņa un domāju – bija dzejolis, bet atceros vien trešo daļu no tā! Dienu, divas vai trīs tās rindas dzīvo galvā, un nedēļas beigās jau ir kaut kas tapis. Apmēram tā rodas mani dzejoļi.

Pasakās atspoguļojas atgadījumi no manu bērnu dzīves. Tā kā man ir pieci bērni, un, viņiem augot, daudz kas pieredzēts, tad jau palēnām tie stāsti sakrājas.

Runājot par debiju dramaturģijā, tā man bija 8. klasē, kad rakstīju Ziemassvētku uzvedumu skolā. To uzveda, bija ļoti emocionāli, jo es biju gan autore, gan līdzrežisore latviešu valodas skolotājai, gan arī aktrise uzvedumā. Kad Ziemassvētku pasākumā skolotāja pateicībā man uzdāvināja grāmatu, es lūdzu viņai piedošanu par visiem tiem strīdiem, kas bija, jo uzskatīju, ka nedrīkst atkāpties ne no burta, kā rakstīts, bet skolotāja skatuvi tomēr redzēja labāk... Šķiet, ka jau tobrīd parādījās tā emociju tēma, kas nāk man visu laiku līdzi.

Pirmajā grāmatā par Meikuleņu lasītāji tika iepazīstināti ar senajiem amatiem, savukārt šajā reizē pasakās atklāsies dažādu emociju pasaule.

Emocijām mūsu dzīvē ir svarīga loma, tādēļ arī tapa grāmata par tām. Starp citu, jau vairākus gadus domāju, ka pietrūkst grāmatas par emocijām latgaliešu valodā.

Man ir pieci bērni, un tad nu manā dzīvē ir visa emociju gamma! Laikam jau tāpēc man arī ir šī grāmata, lai visas emocijas lēnām savāktu kopā. Jau domāju par vēl vienu grāmatu, kas šoreiz būtu paredzēta pusaudžu auditorijai, kā, nonākot uz vientuļas salas, kas nav fiziska, tikt galā ar pusaudžu laika emocijām.

Grāmatas "Kai palikt par eistynu luoci" galvenais varonis ir lācītis, kas kā tēls bieži parādās bērnu literatūrā. Ar ko īpašs ir tavs radītais Meikuleņa tēls?

Pirmkārt, Meikuleņš ir lācis, kurš ir pelēkā krāsā. Viņš ir reāls lācis, kurš uz Latgali atbraucis no Rīgas un kurš joprojām dzīvo manās mājās. Meikuleņu konkursā vinnēja mana vecākā meita piecu gadu vecumā, un šis lācēns ir audzis līdzi maniem pieciem bērniem nu jau vairāk nekā divdesmit gadus. Domāju, ka pēc pāris gadiem Meikuleņš varētu pārceļot pie manas vecākās meitas dēliem. Un svarīgi ir arī tas, ka Meikuleņš atšķirībā no citiem bērnu grāmatu varoņiem runā latgaliski.

Esi Latvijas Stāstnieku asociācijas, Latvijas Bibliotekāru biedrības, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" biedre. Kādēļ tev ir svarīgi būt arī biedrībā "Kroma Kolna bruoliste"?

Mani vienmēr ir interesējis, kā mēs esam dzīvojuši senāk, laikā, kad nebija interneta, mašīnu, kad sadzīve bija citāda nekā tagad. Bieži mēdzu iztēloties, ka atrodos Senajā Romā vai Senajā Grieķijā. Tad atradu informāciju par vēstures rekonstrukcijas biedrību "Kroma Kolna bruoliste" un sāku domāt, kāpēc man vajag Seno Grieķiju un Romu, ja varu pamēģināt iejusties senajā Latgalē. Jo ilgāk es te esmu, jo vairāk saprotu, ka man te patīk. Būšana šajā biedrībā ļauj apzināties savas saknes, turklāt arī iedvesmo radošiem darbiem.

""Kultūrzīmju" grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam ielūkoties Meldras Gailānes jaunajā grāmatā bērniem "Kai palikt par eistynu luoci".

Meikuleņš i halvys dieta

Skaitūt jaunuokuos viests škārsteiklā*, luocānu Meikuleņu kārcynuoja* vysu laiku izlācūšuos reklamys.

– Stokholmys dieta… Dikana… ūlu… rysa dieta… – luocāns pi seve klusai skaiteja. – Par mienesi atsabreivoj nu desmit kilogramu… Kazyn, cik es sveru?

Meikuleņš vannys ustobā dabuoja sovys draudzinis Martys svorus i nūsasvēre. Svori ruodeja šmuki opolu skaitli – vasalu vīnu kilogramu!

– Hmmm, – Meikuleņš nūdūmuoja. Eistam luočam juobyut vysmoz symta kilogramu! Interesantai, kaidu dietu es varātu paraudzeit?

Luocāns Meikuleņš izlēme pavaicuot cjocei* Googlei par lobuokajom dietom deļ eistyna luoča i škārsteikla maklātuojā īraksteja "Dietys luočam". Google Meikuleņam pīduovuoja izcylū mada dietu i breinumainū halvys dietu.

– Kurei maņ byutu lobuokuo? – luocāns dūmuoja. – Izcyluo mada dieta sūlej pīsajimšonu svorā par pīcim kilogramim mienesī, a breinumainuo halvys dieta – par desmit kilogramim. Eistyns luocs sver vysmoz symta kilogramu, deļtuo maņ lobuokuo byus halvys dieta! – luocāns nūsprīde i skrēja iz veikalu nūpierkt kuorteigus kruojumus. Halvys dietys laikā vajadzēja vysu nedeļu ēst viņ itū soldonumu i dīnā jū apēst divejus kilogramus.

Par nalaimi, veikalā nabeja četrpadsmit kilogramu halvys. Veikalā nabeja i ni puskilograma, i ni grama ituo soldonuma, jis beja beidzīs.

– Kū niu? – luocāns bāduoja i tod atguoduoja, ka natuoli ir soldonumu baze. Tī eistyn juobyut halvai!

Vys tik soldonumu baze izaruodeja iz remonta laiku slāgta. Nivīnā cytā veikalā ari ituo soldonuma nabeja.

– A vui, es nikod nadabuošu eistyna luoča svora! – Meikuleņš bāduoja i guoja iz sātu, kab pušdīnēs apāstu kaidu mada pūdeņu.

Tics sātā, luocāns parauduoja Martai, ka jam nikas nasaīs ar breinumainū halvys dietu i jis nikod nadabuos eistyna luoča svora, deļtuo ka breineiguo* soldonuma veikalūs nav.

– Meikuleņ, tev navajag svērt symta kilogramu, kab tu byutu eistyns luocs! – Marta samīļuoja luocānu. – Tū, voi tu esi eistyns luocs, nūsoka na tovs svors, a sirds. Voi tu jiutīs kai eistyns luocs?

– Mmmm… – Meikuleņš aizadūmuoja. – Nui! Es nu sirds jiutūs kai eistyns luocs! – jis pasmaideja i nūlyzguoja* ar madu nūzīstū* depi*.

___________________

breineigs – brīnišķs

cjoce – tante

depe – ķepa

kārcynuot – ķircināt

nūlyzguot – nolaizīt

nūzīst – nosmērēt

škārsteiklys – internets