Guna Roze: Mani aizkustina, ka "Straume" veidota Mīlestības valodā

Pirms gadiem divdesmit ārkārtīgi populāra bija grāmata "Piecas mīlestības valodas", kas pārsteidza ar atklājumu, ka mīlestību cilvēki mēdz izrādīt un no otra sagaidīt dažādi. Kādam mīlestība nozīmē kopā (nevis tikai vienā telpā) pavadītu laiku, citam apliecinošus vārdus vai darbus, vēl kādam dāvanas vai fiziskus pieskārienus. Konflikti rodas, ja tā mīlestības valoda, kas vissvarīgākā ir vienam, pilnīgi neko nenozīmē otrai pusei – kā eksotiska svešvaloda, ko dzird, bet nesaprot.

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Līdzīgi ar mākslām. Lai mākslas darbu spētu novērtēt, jābūt vismaz minimālām zināšanām par konkrēto mākslas veidu. Citādi tā ir svešvaloda. Jo vairāk par kādu no mākslām zini, jo mazāk darbu šķiet ievērības cienīgi. Ja zināšanu nav, var gadīties, ka labs šķiet viss – katra glezniņa, katrs pants. Gluži kā attiecību veidošanā – ja kādam patīk visi vai visas, tātad īstenībā – neviens.

Atzīstu, ka samērā labi pārzinu literatūru, bet sazināties varu arī mūzikas un tēlniecības valodā. Literatūrai nešaubīgi ir īpaša vieta katras nācijas kultūras mantojumā. To atgādināja arī Māra Zālīte LTV raidījumā ""Kultūrdeva." 2024. gada kultūras notikumu apskats"", sakot: "Grozi, kā gribi, bet rakstniecība ir visas latviskās kultūras pamatu pamats. Un to nosaka valoda." Jo patiešām! Gandrīz visiem citiem mākslas veidiem – mūzikai, vizuālajai mākslai, arhitektūrai, foto mākslai, dejai – nav vajadzīga nedz valoda, nedz tulki. Vairums mākslu ir saprotamas visur pasaulē, protams, kontekstā ar attiecīgās vietas nacionālajām īpatnībām, kas darbam var piešķirt citu, negaidītu nozīmi. Esmu šo atziņu izmantojusi, mēģinot pārliecināt funkcionārus reizēs, kad nākas aizstāvēt latviešu literatūru.

Amizanti, bet "Oskaram" nominētā latviešu filma "Straume" pierāda pretējo – latviskās kultūras šā brīža pamatu pamats ("Straume" ir, iespējams, visu laiku, bet pilnīgi noteikti šobrīd pasaulē zināmākais Latvijas izcelsmes mākslas darbs) neizmanto valodu. Tās veidotāji ir radījuši kino, kas neiztiek bez skaņām un mūzikas, bet ir atteikušies no valodas. Turklāt mākslas veidā, kur bez teksta iztiek tikai ļoti retos gadījumos. Un tas ir skaisti, jo izņēmumu uzdevums ir apstiprināt likumsakarības. Un, izrādās, var arī tā – bez vārdiem, jo vārdi ir tikai viena no piecām mīlestības valodām.

Precizējot, filma iztiek bez cilvēku – latviešu nācijas – valodas. Un tomēr valodas filmā skan – "Straumes" varoņi runā dažādu dzīvnieku un putnu valodās, ko palīdz iztulkot viņu ķermeņi un radošās komandas izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Filmas vēstījumu izstāsta visas iespējamās mīlestības valodas – vārdi, darbi, dāvanas, kopā pavadītais laiks, pieskārieni. "Straume" atgādina arī to, ka, par spīti valodu barjerai, ir iespējams sazināties ar "sveštautiešiem" (citu sugu pārstāvjiem), bet nesaprasties ar savējiem, ko lieliski ilustrēja garām peldošās lemūru laivas epizode.

Savukārt to, cik precīzi izdevies izmantot dzīvnieku valodu, jājautā zoologiem un ornitologiem – kaķu, suņu, lemūru un putnu vārdotājiem. Vai arī pašiem dzīvniekiem. Jānosēdina pie ekrāna kaķis, lemūrs, kapibara, suns un putns un jāvēro viņu reakcija – sakrīt vai nesakrīt ar notikumiem filmā. Soctīklos jau atrādīti gana daudz eksperimentu ar skatītāju – mājas kaķi. Atzīšos, arī mūsmājās "Straumi" skatījāmies "vimeo" platformā, bet – uz lielā ekrāna. No pirmā līdz pēdējam kadram acis no ekrāna nenolaida emocionālākais no maniem trim kaķiem, un ne vienmēr viņa reakcija sakrita ar notiekošo un filmas Kaķa teikto. Kādā rāmā epizodē Kaķa "mjau" vai "murr" manu jutīgo Munku darīja tramīgu, bet kādā dramatiskā epizodē, Munkaprāt, Kaķis pauž, ka viss ir kārtībā. Bet varbūt vārdi vienkārši nav Munka mīlestības valoda, jo viņam svarīgi ir pieskārieni.

Jā, tagad, kad visi runā par "Straumi", arī es esmu visi. Mani aizkustina, ka filma veidota Mīlestības valodā. Tas padara to unikālu, un ar to filma ir novērtēta pasaulē. Iespējams, tā ir izņēmuma gadījums, kad nav jāzina nekas par mākslām, lai ar sirdi sajustu – ir!