15.1 °C
Avotos vēstīts, ka Džovanni Batista Bugati (1779–1869), kurš vairāk pazīstams kā Mastro Tita, bijis tā dēvētā Romas Pāvesta apgabala itāļu izcelsmes bende jeb tātad nāvessodu izpildītājs, kurš savu 68 profesionālās darbības gadu laikā esot nogalinājis precīzi 514 cilvēkus. Par bendi viņš kļuvis jau 17 gadu vecumā 1796. gadā. Viņš pats savos pierakstos skrupulozi saskaitījis 516 cilvēkus, taču divi upuri esot izsvītroti: viens saistībā ar to, ka nošauts, bet otro esot pakāris un sacirtis gabalos viņa palīgs.
1864. gada 17. augustā Bugati amatā nomainīja kāds Vinčenco Balduči, savukārt pāvests Pijs IX ražīgajam bendem piešķīra mūža pensiju 30 skudiju apmērā katru mēnesi. Bendes valkātais sārtais apmetnis un tik bieži lietotais cirvis tagad kļuvuši par Romas Kriminoloģijas muzeja eksponātiem.
Zināms, ka baisas un nežēlīgas publiskās nāvessodu izpildīšanas bija viens no populārākajiem rituāliem viduslaiku Romā: kad bija paredzēts kādam nocirst galvu, pilsētas laukumi vienmēr bija pārpildīti. Un tā bija izrāde gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan tostarp arī viesiem. Piemēram, 1817. gada 19. maijā angļu dzejnieks Džordžs Gordons Bairons arī atradās kādā Romas laukumā, kurā nocirta galvas trim notiesātajiem – Džovanni Frančesko Tranī, Feličem Roki un Feličem De Simonī, un Bairons visu redzēto krāšņi aprakstījis vēstulē, ko nosūtījis savam izdevējam Džonam Mjurejam.
No tās var citēt, piemēram, šādu fragmentu. “Divi no šiem vīriešiem uzvedās itin mierīgi, taču pirmais no viņiem nomira baisās šausmās un ārkārtīgi negribīgi, un tas izskatījās patiešām šausmīgi, jo viņš nekādi negribēja pats gulties, un garīdznieks bija spiests pārbļaut viņa izkliegtos vārdus ar savu vēl skaļāko vēstījumu, un galvu nocirta ātrāk par to, kā vispār ar aci iespējams izsekot triecienam, taču izmisīgajos centienos tomēr paraut galvu nost, lai arī to aiz matiem turēja taisni izstieptu uz priekšu, pirmo galvu nocirta ļoti tuvu ausīm, bet pārējās divas nocirta jau glītāk. Sāpes upuriem, šķiet, bija minimālas, taču skatītājiem tas ir ļoti satriecošs un biedējošs efekts. No pirmā upura nogalināšanas man kļuva neizturami karsti un sagribējās padzerties, redzētais izraisīja man tādu drebēšanu, ka tikai ar grūtībām spēju noturēt binokli (es stāvēju tuvu, taču gribēju visu redzēt maksimālā rūpībā). Savukārt otrā un trešā nogalināšana (kas apliecina to, cik šaušalīgi ātri viss kļūst vienaldzīgs), man pat kauns atzīties, vairs daudz neiespaidoja mani un neraisīja izbailes vai tādas sajūtas, kā tas skats ar pirmā upura nogalināšanu...”
