9 °C
Pirmajā acumirklī varētu šķist, ka par muļķību jau sen zināms pilnībā viss, jo, spriežot pēc visagrīnākajām rakstiskajām liecībām un tautas mutvārdu daiļrades, tā praktiski ir tikpat veca, cik pati cilvēce. Šīs parādības gluži konkrētās izpausmes var atpazīt bez īpašām grūtībām, tam nav nepieciešama iepriekšējā sagatavošanās. Tostarp vispārējais priekšstats ir visnotaļ lakonisks: muļķība ir abstrakts jēdziens, ar kuru saprot zemu intelekta līmeni, neloģiskumu, neatbilstību veselajam saprātam. Ko par to saka vai vismaz ir mēģinājusi teikt zinātne?
Laimīgo salu iedzimtā
Nosacīti par muļķību tiešām zināms pietiekami daudz: dzimšanas vieta, vecāki, paziņu loks, nodarbošanās un vēl šis un tas. Visus šos “sensitīvos datus” publiskojis slavenais viduslaiku filozofs Roterdamas Erasms, kurš 1509. gadā uzrakstīja satīru “Muļķības slavinājums”. Pats autors šo sacerējumu nodēvēja par “literāru niekošanos”, taču tieši tas nodrošinājis viņam mūža slavu un vēl joprojām nav zaudējis aktualitāti un popularitāti.
Muļķība tātad dzimusi Laimīgajās salās, kas tā nodēvētas tāpēc, ka tur mītošajiem nav nekādas nepieciešamības strādāt. Muļķības tētis Pluts, seno grieķu bagātības un zemes auglības dievs, kas savas atvases ieskatā ir “vienīgais patiesais visu dievu un cilvēku tēvs”, atdeva savu meitu Muļķību audzināšanā Metei (apreibums) un Apēdijai (neaudzinātība), un šo kompāniju vēl kuplināja draugu pulks – slinkums, neprāts, miesaskāre, uzdzīve un virkne citu tā dēvēto cilvēcisko netikumu.
Kādu nieku paaugusies, Muļķība bez šaubīšanās piesavinājās sev visu pasaules vēsturi.
Izrādās, tieši tā ierosina visus karus, veido un sagrauj valstis, un tieši tai cilvēki var arī būt pateicīgi par to, ka viņiem ir dažādi sadzīviski labumi un faktiski pati dzīvība: jo laulības un bērnu dzimšana jau arī notiek tikai pēc Muļķības tieša norādījuma. Un Muļķība ne tikai slavēja pati sevi, tā arī nejauki ņirgājās par apkārtesošajiem. No tās nesaudzīgi asās mēles cieta visi – valdnieki, garīdznieki, vienkāršā tauta, mākslas un zinātnes ļaudis –, un tos pēdējos Muļķība izsmēja par to, ka viņi, arī neskatoties uz savu saprātu, spiesti nemitīgi strādāt un vienalga paliek trūkumā, kamēr visus materiālos labumus un prieku šajā pasaulē pilnā mērā gūst, kā mēdz teikt, ar “plānāku prātu” apveltītie...
Nosvērta, aprēķināta un atzīta par ļoti bīstamu
Tik daudz par vēsturiskajiem centieniem apdziedāt Muļķību. Bet mūsdienās ar zinātniskas analīzes palīdzību apcerēt muļķību, iespējams, visnopietnāk mēģinājis itāļu vēsturnieks, ekonomists, filozofs un politologs Karlo Marija Čipolla (1922–2000). Pēc ilgstošas novērojumu sērijas viņš noformulējis piecus tā dēvējamos “muļķības likumus”.
Pirmais ir šāds: ar veselīgu spriestspēju apveltīts cilvēks vienmēr samazina viņu ieskaujošo muļķu daudzumu. Proti, lai cik arī nelāgs būtu viņa viedoklis par citiem cilvēkiem, realitāte vienmēr būs vēl nejaukāka.
Otrais ir šāds: muļķību cilvēkā ieliek daba, tieši tāpat kā acu vai matu krāsu, tāpēc ne ar kādām audzināšanas vai izglītošanas viltībām vairs nekas nav labojams. Zināms, ka ļaudis vairākumā gadījumu aplami par gudrību pieņem izglītotību un vispār zināšanas, tāpēc tik bieži arī kļūdās. Turklāt šis īpašais fenomens – izglītotais muļķis – sastopams tik bieži, ka par to sacerēta paruna: “Gudra gan galva gadījusies tam muļķim.”
Lai pilnībā pārliecinātos par savos novērojumos gūtajiem secinājumiem, Čipolla veica pētījumus Itālijas mācību iestādēs. Noskaidrojot muļķu daudzumu dažādās grupās – studenti, biroja darbinieki, administrācijas pārstāvji un pasniedzēji –, viņš konstatēja, ka šis lielums ir pastāvīgs un absolūti nav atkarīgs no dzīves apstākļiem, materiālā stāvokļa, izglītības un kultūras līmeņa.
Izrādās, stulbu profesoru ir tikpat daudz, cik stulbu apkopēju.
Čipolla izlēma pakļaut pārbaudei arī potenciāli augstāko intelektuālo eliti – Nobela prēmijas laureātus. Un viņa atklātā likumsakarība savu spēku nezaudēja arī šajā gadījumā...
Muļķu fiksēšanā Čipollam palīdzēja iepriekš speciāli izstrādāti kritēriji, kas atspoguļoti viņa trešajā likumā, par kuru šajā materiālā būs vēstīts mazliet vēlāk. Bet pagaidām būtu svarīgi apjēgt to ārkārtīgi augstās pakāpes nopietnību, kas skar Čipollas ceturto likumu. Un, proti: muļķa destruktīvās iespējas vienmēr saglabājas nenovērtētas. Sava intelektuālā pārākuma apziņa it kā iemidzina tos, kuri nav muļķi, līdz brīdim, kad muļķis sevi izpauž pilnā mērā. Tiesa, tajā brīdī jau ir krietni par vēlu kaut ko mainīt.
Un, visbeidzot, piektais likums, kas it kā rezumē visu iepriekš pausto. Tas pauž: muļķis ir visbīstamākais personības tips, jo viņš savā būtībā ir neloģisks un neracionāls. Tāds cilvēks var vienā acumirklī nodarīt kaitējumu gan citiem, gan sev, turklāt iztiekot pilnībā bez jebkāda nolūka un mērķa.
Bet ir taču labi zināms, ka dažādi apstākļi diemžēl pārlieku bieži tieši šādus subjektus mēdz, piemēram, uznest varas augstumos un piešķir iespēju lemt tūkstošiem un miljoniem citu cilvēku likteņu!
Aprobežotais vai bandīts?
Lai iespējami labāk saprastu to, kāpēc Čipolla muļķus uzskata nevis vienkārši par uzjautrinošiem, kā tas pārsvarā pieņemts mūsdienu sabiedrībā, bet gan tieši par ļoti bīstamiem, vēlreiz jāatgriežas pie viņa noformulētā trešā likuma. Viņš cilvēkus sadalīja četrās grupās: gudrie (G), aprobežotie (A), bandīti (B) un muļķi (M). Avotos piedāvāts šā dalījuma labāku izpratni stiprināt, veicot gluži praktiska uzdevuma risināšanas procesu. Jāņem papīra lapa, jācenšas atcerēties matemātikas mācībstundas skolā un jāuzzīmē koordinātu sistēma jeb divas līnijas, kas savstarpēji krustojas. Vertikālā ass būs skala, kas atainos cilvēka rīcības lietderīgumu vai kaitīgumu: augšup – labums, lejup – kaitīgums. Savukārt horizontālā ass atainos lietderīgumu (pa kreisi) vai kaitējumu (pa labi) citiem cilvēkiem. Šo kritēriju pāra atbilstība tad arī būs veids, kā var cilvēkus sadalīt četrās iepriekšminētajās grupās.
- Idejas autors par gudrajiem piedāvā uzskatīt cilvēkus, kuru darbības vienlaikus ir izdevīgas gan viņiem, gan trešajām personām, un viņu vieta iedomātajā koordinātu sistēmā ir kreisajā pusē augšā.
- Stāvu zemāk nonāks aprobežotie, kuri pastāvīgi upurē savas intereses tuvinieku vai pat pilnībā svešu cilvēku interesēm.
- Labās puses augšējais stūris ierādīts bandītiem, kuriem šo piešķirto terminu gan autors jau laikus aicina neuztvert burtiskā nozīmē. Čipolla šeit par bandītiem nodēvējis visus tos, kuriem patīk iedzīvoties no apkārtesošo tiesību neievērošanas, lai gan viņu lokā iekļaujas arī ar kriminālo pasauli saistītie. Proti, šajā gadījumā par “bandītu” jāuzskata gan kolēģis, kurš piesavinās citu kolēģu slavu vai darba augļus, gan autovadītājs, kurš nekaunīgi novietojis savu automašīnu tieši tajā vietā, kuru tikko bijāt nolūkojis jūs.
- Un pēdējā labās puses apakšējā daļā ierindojami tie, kuru rīcība izraisa kaitējumu citiem cilvēkiem, vienlaikus nenesot nekādu labumu pašai tādas darbības veicošajai personai. Tieši tā Čipolla faktiski arī nodefinējis muļķus.
Un tagad atliek tikai atcerēties savu paziņu rīcību un ierakstīt viņu vārdus attiecīgajās ailītēs. Apgalvots, ka parasti pietiek ar burtiski tikai dažu gadu pazīšanos, lai apjēgtu, ar ko jums īsti ir darīšana.
Mūžīgā mīkla
Protams, Čipollas piedāvātā muļķības skaidrojuma teorija nepretendē uz vienīgās patiesības statusu. Tā pat nav uzskatāma par fundamentālu zinātnisko darbu, drīzāk tādu kā pašam autoram interesantu parādību novērojumu dienasgrāmatu. Un viņš pats arī tā uzskatījis, visnotaļ džentlmeniski uzticot amatbrāļiem tiesības visu izpētīt pilnībā un pamatīgi.
Un, kā pauduši kolēģi, jautājumu esot vēl gana. Visinteresantākais pētniekiem šķiet jautājums par muļķības rašanās mehānismu.
Ja jau muļķu procents ir tik stabils un dabas noteikts teju vai nemainīgs lielums, tad ir jautājums: kāda tam jēga?
Vai tā ir kāda papildu svira, ar kuru efektīvāk regulēt populācijas daudzumu, kas bija neaizvietojami efektīvi tajos laikos, kad cilvēka izdzīvošana bija tiešā veidā atkarīga no pieņemtajiem lēmumiem? Vai, gluži otrādi – tas ir alternatīvās domāšanas veids, kas cilvēcei varētu būt ārkārtīgi noderīgs kaut kad nākotnē?
Pagaidām skaidrs esot tikai tas, ka muļķības izskaidrojums paliek kā neatminēta mīkla. Un tik ilgi, kamēr tā nav pilnībā atminēta, cilvēcei esot jāapbruņojas ar to pašu tautas gudrības noformulēto atziņu: “Muļķība ir nevis prāta neesamība, bet gan tieši tāds prāts.”
