Kāds cilvēks un viņa ziemas guļa

Šis savdabīgais gulošais cilvēks par plašsaziņas līdzekļu galveno varoni kļuva 1935. gada septembrī, kad pirmo materiālu par viņu ASV publicēja Viskonsinas valsts žurnāls. Jau drīz pēc tā Artura Gerkes stāsts izskanēja praktiski visā pasaulē.

Viņš savu situāciju žurnālistiem izklāstīja tā, ka katru ziemu viņš iekrītot ilgstošā tā dēvētajā guļā, no tā neiedzīvojoties itin nekādās nepatikšanās. Viņš piebilda: “Protams, man ir skumji, ka tādējādi iet garām daudz dažādu izklaižu, taču vienlaikus man ir prieks, ka varu nerūpēties par virkni dažādu nepatīkamu lietu... Manuprāt, ja visi cilvēki iekristu ziemas guļā, pasaulē nebūtu tik daudz nepatīkamu rūpju un visa tā globālā jucekļa.”

Psihiatri skaidroja, ka Arturs sirdzis ar neirozēm, viņam bijusi nopietna aknu kaite, kas allaž likusi dzīvot rūpēs un bažās par sevi. 

Kādā brīdī viņš patiesi noticējis, ka miegā spēj atjaunot savu veselību. 

Turklāt speciālisti pieļauj: itin nemaz nav izslēdzams, ka viņam bija taisnība. Proti, aknai piemīt pārsteidzošā īpašība pašatjaunoties. Un galvenais šeit esot dot tai iespēju atpūsties no treknas barības un alkohola. Jo ilgāk – jo labāk.

Turklāt vienlaikus savdabīgi bija tas, ka Arturs bija uzņēmējs, un, lai cik arī dīvaini tas šķistu, viņa tā dēvētais bizness no viņa ziemas guļas itin nemaz necieta. Var piebilst, ka viņam piederēja bārs Turkey’s Roost (maksimāli iespējamais saprotamais tulkojums – turku naktsmājas...). Viņa tagad jau leģendārās ziemas guļas laikā viņu šajā darbā vienkārši aizvietoja jau iepriekš aizrunāts sezonas bārmenis. Tostarp nav grūti iedomāties to, cik ļoti Artura iestādes popularitāti vairoja slava, kādu viņš iemantoja pēc attiecīgajām sensacionālajām publikācijām – apmeklētāju plūsma esot palielinājusies vairākkārtīgi.

Tomēr šādu “gulošā cilvēka” fenomenu pētnieki spēja pilnībā izskaidrot faktiski tikai gluži nesen. Neirologi noskaidrojuši, ka šāda spēja iekrist ilgstošā miegā ir ģenētiski nosacīta – cilvēka galvā atrodoties gluži konkrēts slēdzis, ar ko to var iedarbināt, un tad, ja to pareizi iedarbina, cilvēks iekrīt savdabīgā ilgstošā sastingumā bez jebkāda kaitējuma viņa vispārējam veselības stāvoklim. Tādam cilvēkam pazeminās temperatūra, palēninās vielmaiņas procesi, kā rezultātā viņš var ilgstoši gulēt bez nepieciešamības uzņemt papildu barību un šķidrumu. Vēstīts, ka par slēdzi nodēvētais mehānisms izpaužas kā hipotalāmā esošu neironu grupa. Taču cilvēks nespēj to iedarbināt tikai atbilstoši pats savai gribai. Līdz ar to Artura gadījumā neizskaidrojamais paliek tas, kā viņam tas izdevies, turklāt iespējot to atkārtot faktiski katru ziemu.

Arturs savu “ziemošanu” sācis 1913. gadā un šim savam ieradumam palicis uzticīgs līdz 1942. gadam, kad viņš 59 gadu vecumā nomira – un ne jau saistībā ar aknu problēmām, bet gan no akūtas anēmijas. Turklāt no dzīves viņš aizgāja tieši tā, kā to varētu vēlēties ikviens no mums: bez liekas norūpēšanās un problēmām, proti, miegā...

Mūsdienās speciālisti ļoti aktīvi pēta jautājumu par tā dēvēto cilvēka hibernāciju jeb mākslīgi izraisītu ilgstošo guļu. Tas katrā ziņā ir ļoti svarīgi saistībā ar iecerētajiem nākotnes kosmiskajiem ceļojumiem, kuru laikā ilgstoša atrašanās miegā faktiski jau tagad jāsaprot kā obligāta padarīšana.