9 °C
"Baltu ceļš" aptver seno baltu tautu vēsturi un apdzīvotās teritorijas. Vēsta par seno baltu tautu unikālo vēstures mantojumu, kas vēl nesen bijis maz pētīts un noslēpumainības plīvura klāts un ar kuru tagad mēs, latvieši un lietuvieši – baltu pēcnācēji un šobrīd vienīgās baltu tautas, – varam patiesi lepoties un saudzīgi nodot turpmākajām paaudzēm. Šoreiz apskatīsim pārgājienu iespējas Latvijā.
Lielais Andrejs – Kraukļu akmens – Aizkraukles pilskalns – Meļķitāru muldakmens
- 1 dienas maršruts
- 15 km
- Nav pieejams ar bērnu ratiem
- Kur paēst Aizkraukles apkārtnē: Klidziņa, Ancis, Skrīveru mājas saldējums, Skrīveru gotiņa
Netālu no Skrīveru pārtikas kombināta aug Lielais Andrejs – varens dižozols, ko savulaik atklājis dzejnieks Imants Ziedonis. Uz dižozolu augšup pa Sprūda kalnu ierīkota taciņa ar trepēm. No kalna augšas paveras plašs skats uz Dīvajas senleju, Daugavas ielejas dabas parku un Jaunjelgavu.
Trīs kilometrus no Lielā Andreja ir Kraukļu akmens, ko sēļi un to priekšteči ilgstoši izmantojuši dažādos kulta rituālos. Ap 40 tonnu smagais akmens, saukts arī par velna akmeni, purvainas palejas strauta malā nav vienkārši iegrimis dūksnainā augsnē, bet gan balstās uz citu akmeņu klājuma. Šis ir vienīgais Latvijā, jo neatbilst ne klasiskajiem upurakmeņiem ar muldām, ne arī citiem svētakmeņiem.
Četrsimt metrus garā Spīdalas taka no Daugavpils šosejas vijas gar Ašķeres upītes krastu līdz Aizkraukles pilskalnam, senai Daugavas līvu senpilsētai likteņ-
upes labajā krastā. Aizkraukles pilskalna stāvās nogāzes nodrošināja labu aizsardzību. Aizkraukles līvu pils pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikā sakarā ar līvu un lietuviešu uzbrukumu Rīgai 1204. gadā. Tā bijusi vistālāk austrumos novietotā līvu osta pie Daugavas ūdensceļa, vēl tālāk sākās kristīto sēļu un latgaļu zemes – Koknese un Jersika. Livonijas krusta karu laikā 1205. gada vasarā krustneši nodedzināja Aizkraukles koka pili, piespieda tās iedzīvotājus pieņemt katoļu ticību un dot ķīlniekus.
Meļķitāru muldakmens – izcils, populārs un ainavisks, kultūrvēsturiski un arheoloģiski nozīmīgs dižakmens ar lielāko muldas veida iedobumu Latvijā. Saukts arī par upurakmeni un velna akmeni, atrodas sēļu un latgaļu apdzīvoto teritoriju perifērijā. Lai piekļūtu muldai, akmens sānos iecirsti vairāki iedobumi, un tā bijusi sena ziedojumu vieta – dižakmens kā kulta vieta izmantots līdz 19. gadsimta vidum. Aktīvs ceļotājs var uzkāpt līdz akmens virsotnei un iztēloties senatnes noskaņas. Nostāsti liecina, senāk te auguši lieli ozoli, tuvējā mežā burbuļojis svētavotiņš, un ļaudis ik gadus pie akmens vai uz tā ziedojuši graudus, vārpas no pirmā labības kūluma, pienu, sviestu vai iedobumā likuši naudu. Ūdens, kas sakrājās muldas veida padziļinājumā, tika uzskatīts par dziedniecisku. Par ārstēšanos ļaudis metuši muldā sīkas monētiņas. Vecos laikos pie muldakmens arī kristīti bērni.
