4 °C
Dižkoki, milzu akmeņi, alas un iespaidīgas ainavas: kā saglabāt Latvijas dabas unikalitāti? Pareizākā attieksme pret dabas bagātībām ir diskusiju un pētījumu vērts jautājums. Kā sabiedrībai uztvert dabas vērtības – kā dārgumus, kas tiek ekspertu pētīti, publiski cildināti un apjūsmoti, vai tomēr kā tūrisma apskates objektus, kurus aicināts apmeklēt ikviens.
Lielākā vērtība dižkoki
Pavisam oficiāli Latvijā reģistrēto dižkoku skaits jau pārsniedzis 11 500, no tiem 954 kokiem šāds statuss piešķirts 2020. gadā un starp tiem visvairāk ir ozolu un priežu. Ar katru gadu atklāto un reģistrēto dižkoku skaits aug. Tam iemesli ir vairāki – ne tikai konkrēto koku dabiskais pieaugums līdz dižkokam noteiktajam apkārtmēram krūšu augstumā, bet arī iedzīvotāju interese par dabu un tehnoloģiju pieejamība, kad nofotografēšana un koka atrašanās vietas koordinātu noteikšana prasa vien pāris minūtes.
Lielāko artavu dižkoku apzināšanā devuši Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) inspektori un dabas eksperti, kuri reģistrējuši jaunus dižkokus, gan dodoties pildīt savus tiešos darba pienākumus, gan reaģējot uz iedzīvotāju ziņojumiem. "Dižkoki ir neatņemama Latvijas dabas vērtība. Kā dižākie savas sugas pārstāvji tie ir vērtīgs zinātnisku pētījumu objekts un nozīmīga ainavas sastāvdaļa. Dižkoki kalpo par mājvietu dažādām retām un aizsargājamām sugām. Daudzi no tiem ir vēstures notikumu liecinieki, līdz ar to uzskatāmi ne tikai par dabas, bet arī kultūrvēsturisku vērtību," pauž dendrologs Andrejs Svilāns. Viņš piebilst, ka aizsargājami ir ne vien tie koki, pie kuriem atpazīstamības nolūkā piestiprināta DAP informatīvā zīme "Ozollapa", kas apliecina dižkoka statusu, bet arī koki bez šīs zīmes, kuri sasnieguši sugai noteiktos kritērijus.
Dižakmeņi – īpaša kategorija
Par dižakmeņiem saucami ļoti lieli laukakmeņi, kuru virszemes tilpums sasniedz vismaz desmit kubikmetrus. Lielākais dižakmens Latvijā ir Nīcgales Lielais akmens (ap 170 kubikmetru). Ģeologi lēš, ka tas pirms aptuveni piecpadsmit tūkstošiem gadu ir atdalījies no Dienvidrietumu Somijas klintāja, bet pāris gadu tūkstošus vēlāk šļūdonis to atnesis uz Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumu. Latvijā ir zināmi vairāk nekā 360 dižakmeņi, taču ik pa laikam izdodas atrast vēl nepamanītus lielus akmeņus, kuri, ledāja atnesti, paslēpušies dziļi mežos vai citās grūti pieejamās vietās. Par dabas pieminekļiem uzskatāmi arī lielāki neparastas formas akmeņi un eksemplāri ar virsmā redzamām ledāja darbības pēdām – iedobumiem un skrāpējumiem, kā arī robežakmeņi un kulta akmeņi ar iekaltām iedobēm un dažādām zīmēm, kas reiz iezīmējuši svētvietas un upurvietas. Dabas pētnieks Guntis Eniņš ir pārliecināts, ka savulaik daudzus vērtīgus akmeņus iznīcinājuši tēlnieki, veidojot gan mākslas darbus, gan kapu pieminekļus. Padomju laikos dižakmeņus postījuši arī melioratori. Tomēr dažus, pateicoties vietējo iedzīvotāju modrībai, izdevies izglābt no saspridzināšanas, piemēram, šobrīd trešo lielāko Latvijas dižakmeni Velna Skroderi (~100 kubikmetru) Madonas novadā, kurš daļēji gulējis Kujas upes gultnē.
Asociācijas "Lauku ceļotājs" dabas eksperts Juris Smaļinskis ir drošs, ka apmeklētāji dižakmeņiem nekādu lielo postu nevar nodarīt, ja nu vienīgi uz tiem aug kāda reta sūnu vai ķērpju suga, kuru atpazīt spēj vienīgi speciālisti. Tādēļ viņš iesaka ceļotājiem un jo īpaši tūristu grupām nekāpt uz akmeņiem, lai nofotografētos. Akmens sāni un virspuse ir kā miniatūrs kalns ar augstkalnu klimatu. Saulainās dienās akmeņi ātri nožūst un sasilst, bet mitrumu uz tiem augošā flora iegūst vien miglas un lietus laikā. Vairums mūsu zemes augu šādos apstākļos nespētu augt, tomēr ir vismaz 55 ķērpju un 20 sūnu sugas, kas pielāgojušās dzīvei tieši šādos askētiskos apstākļos.
Saudzēšanai nav vienas receptes
Kā mums izturēties pret savām dabas bagātībām? Tas ir sarežģīts un neviennozīmīgi atbildams jautājums. "Viss atkarīgs no katras konkrētās dabas vērtības, cik tā reta un unikāla. Es negribētu, ka tiktu publiskotas un popularizētas retu augu vai dzīvnieku sugu, piemēram, upes pērlenes, atradnes, ko šobrīd aizliedz arī Latvijas likumi. Turpretī dižkokus gan nevajadzētu slēpt no sabiedrības," uzskata Juris Smaļinskis. Viņš piebilst, ka arī šajā gadījumā varētu būt izņēmumi, ja kādā dižkokā ligzdo aizsargājamas sugas putni vai gandrīz nemanāmi dzīvo reti kukaiņi.
"Ar dabas vērtību slēpšanu dažkārt var panākt tieši pretēju efektu, ka slēptie dabas objekti kļūst populāri. Te man prātā nāk piemērs no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad dabas pētnieks Guntis Eniņš daudz rakstīja par alām un slēpa to atrašanās vietas. Tad izveidojās entuziastu kustība, kuras dalībnieki, izmantojot dedukcijas metodes, gāja pa Eniņa pēdām un šīs alas atrada. Manuprāt, informācijai ir jābūt publiski pieejamai, taču, tā kā alas pie mums ir samērā rets biotops, atsevišķās alās tiešām nevienam, izņemot biologus, nevajadzētu līst iekšā, lai netraucētu tur dzīvojošos sikspārņus ar zibspuldzes zibšņiem un savu siltuma starojumu, kas īpaši ziemā var izraisīt šo dzīvnieku termoregulācijas traucējumus un pat bojāeju."
Dabas pētnieks un Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs vēl piebilst, ka vairāk nekā piecdesmit vietās Latvijā, pārsvarā smilšakmens iežos, ir atklāti senie petroglifi – iegrebtas zīmes, kas saistītas ar agrīnajiem reliģiskajiem ticējumiem, tādēļ šo dabas objektu plašāka popularizēšana sabiedrībā nebūtu vēlama.
