Populārajai latviešu teātra un kino aktrisei Baibai Indriksonei apritēs apaļi deviņdesmit. Vēl pirms trim gadiem viņa pati sēdēja pie stūres "Nissan" džipam, jo tā taču ērtāk no mājām Dzintaros tikt līdz teātriem Rīgā, kur neatkārtojamā māksliniece joprojām spēlēja uz veselām trim skatuvēm.
Materiāla pirmpublikācija 2022. gada 17. februārī žurnālā "Mājas Viesis".
... Man acu priekšā skats, kā pirms kovida ēras vai visās pirmizrādēs mūsu Baltajā namā publikā sevi tik cēli nesa kundze cienījamos gados. Viņu nevarēja nepamanīt un nepazīt. Šķietami nemanāmi atbalstījusies pret spieķi, saposusies un īpašu mirdzumu acīs. Par izrādi, par visapkārt valdošo noskaņu, kurā arī viņai, Baibai Indriksonei, liels, kaut daudziem varbūt nezināms dzīves pienesums.
Pirms pieciem gadiem savā astoņdesmit piecu gadu dzimšanas dienā žurnālam "Mājas Viesis" sacījāt, ka varbūt izdosies nodzīvot līdz deviņdesmit, arī citiem novēlējāt turēt sevi rokās. Kas pašai pēdējā laikā palīdzējis nenolaist spārnus?
Brīnišķīgi, ka vēl pēdējos gados biju uz skatuves. Spēlēju savā Nacionālajā teātrī "Pērā Gintā", biju vienā ainā uz skatuves Operā un Dailē Ērika Hānberga lugā "Ērtas dzīvošanas mirklīši", pēc kuras publika cēlās kājās un aplaudēja. Droši vien jaunībai, jo ekrānā skatuves aizmugurē rādīja mūsu, veco aktieru, sen aizgājušo dienu bildes. Jutos joprojām vajadzīga. Bet sākās kovida sērga, arī spēka tagad mazāk, tuvinieki vairs neļāva braukt ar mašīnu...
Mana piesātinātā skatuves dzīve beidzās ar Nacionālā teātra simt gadiem. Bet joprojām esmu teātra vidē, esmu sniegusi intervijas, uzstājusies televīzijā. Nejūtos kā iemūrēta četrās sienās, kaut to "četru sienu sindroms" pasaulē jau ļoti manāms.
Vakar ar ģimeni aizstaigājām līdz jūrai. Tā šalc tepat netālu no mūsu mājas, bija tik mierīga, mierīga. Un pēc vairākām nedēļām jauks laiks. Pa mūsu mājas logu man patīk vērot krītošās sniegpārslas. Ir straujas, spridzīgas, citas gurdenas…
Nupat aizvadītais man bijis lielu atmiņu gads.
Pērn 1. decembrī apritēja 70 gadi, kopš kā deviņpadsmitgadīga meitene pirmo reizi kāpu uz profesionālās, toreizējā Drāmas teātra skatuves. Mūsu kursa vadītāja Vera Baļuna paņēma Eleonoru Dūdu un mani, 4. kursa studentes, savā jaunajā izrādē "Mēnesis uz laukiem".
Un šodien (mūsu saruna notiek 24. janvārī. – V. K.) ir tā diena, kad mēs ar Aleksandru Leimani sareģistrējāmies. Tajā laikā Dzimtsarakstu nodaļa atradās lepnajā Elizabetes, toreizējā Kirova, ielā piektajā stāvā. Tur bijām divi vien. Vecāmamma ar brāli sēdēja gaitenī, mana mamma netika no darba. Pēc ceremonijas gājām uz Lāčplēša ielu, kur Leimanis dzīvoja. Vīramāte mazgāja grīdu, un Saša noteica: mēs ar Baibu apprecējāmies. Pēc tam tūlīt devāmies katrs savās gaitās – es uz "Revidenta" mēģinājumu Drāmā, Leimanis aizbrauca uz Valmieru, kur viņam bija pieņemšanas izrāde.
Jums toreiz bija deviņpadsmit gadi, bet Aleksandram Leimanim trīsdesmit astoņi. Ko mēļoja sabiedrība?
Teica, palūk, kādu veci apņēmusi! Kad Ģirtam (Jakovļevam) un Uldim (Dumpim) bija trīsdesmit astoņi gadi, nu paskatieties, vīri kā bildes! Varbūt vienīgi es tolaik, kad sareģistrējāmies ar jau pazīstamo režisoru Leimani, izskatījos ļoti bērnišķīgi. Jā, kad Leimanis mani apprecēja, viņam bija trīsdesmit astoņi gadi. Un, kad viņš 1990. gadā nomira, mēs laulībā arī bijām aizvadījuši trīsdesmit astoņus gadus.