13.3 °C
Ārsts, Valsts Emeritētais zinātnieks, Latvijas Universitātes (LU) Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta Zinātnes padomes priekšsēdētājs, LU vadošais pētnieks Vilnis Dzērve pauž viedokli par aktuālo medicīnas nozarē. "Ārstu biedrības valde ik gadu saņem ap 200 iesniegumu no ārstiem, kuri nolēmuši uzsākt darba gaitas ārzemēs," raksta kardiologs.
Finanšu hroniskā nepietiekamība
Tas ir pirmais sliktās kardioloģiskās aprūpes iemesls. Valsts neiegulda pietiekamus finanšu resursus ārstu konsultāciju un izmeklējumu nodrošināšanā, darbojas dažādas kvotu sistēmas utt. Rezultātā veidojas garas rindas uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem – piemēram, slodzes testa izmeklējums ir jāgaida trīs mēneši, bet ehokardiogrammas izmeklējums – pat astoņi mēneši. Protams, šo neapmierināto pieprasījumu kompensē privātais tirgus ar maksas pakalpojumiem, un pat tie ne vienmēr ir pieejami saprātīgos termiņos.
No visām OECD valstīm Latvijā ir vislielākie privātie maksājumi par veselības aprūpi – 2018. gadā tie bija 39.2%, salīdzinot ar OECD vidējo rādītāju – 20.1%. Ņemot vērā mūsu iedzīvotāju ienākumu līmeni un pieaugošās veselības aprūpes izmaksas, liela daļa no viņiem nav spējīgi nepieciešamos pakalpojumus apmaksāt. Un patiesībā viņiem to arī nevajadzētu spēt – pie mums taču it kā de facto pastāv valsts garantēta medicīniskā aprūpe. Diemžēl situācijā, kad publiskais finansējums ir akūti un ilgstoši nepietiekams (Latvijā veselības aprūpei tiek tērēts 1140 eiro uz vienu iedzīvotāju, kamēr kaimiņos Lietuvā – 1555 eiro, Igaunijā – 1720 eiro), šī valsts atbildība netiek realizēta.
Cilvēkresursu bads
Pirmkārt, ārsti pamet Latviju.
Ārstu biedrības valde ik gadu saņem ap 200 iesniegumu no ārstiem, kuri nolēmuši uzsākt darba gaitas ārzemēs un vēršas pie biedrības ar lūgumu sertifikātu un citu dokumentu salīdzinošajai atzīšanai, kas nepieciešami viņu kvalifikācijas apliecinājumam.
Otrkārt, negatīvas sekas atstāj arī plānošanas nepilnības un aplamības. Nacionālais veselības dienests plāno, piemēram, nepieciešamo kardiologu skaitu pa gadiem. Šobrīd mums Latvijā ir 250 sertificēti kardiologi, bet strādā tikai 130 no viņiem. Speciālistu trūkst – pat Jelgavā, 40 kilometrus no Rīgas, nav kardiologa. Taču, neraugoties uz to, veselības aprūpes cilvēkresursu attīstības plāns laika posmā līdz 2030. gadam paredz kardiologu skaita samazinājumu līdz 70 ārstiem. Esam prasījuši: no kurienes šādi aprēķini? Izrādās, ka no Pasaules Bankas. Objektīvi rēķinot, mums ir vajadzīgi, kā minimums, 10 - 12 jaunie speciālisti ik gadu, jo daļa kardiologu taču arī pensionējas, bet, saskaņā ar šo mistisko skaitli 70, mēs katru gadu iegūstam tikai divus trīs kolēģus jeb teju četras reizes mazāk.
Aprūpes organizatoriskās nepilnības
Jāatzīst, ka medicīniskās palīdzības līmenis akūtos gadījumos ir labs. Piemēram, ja reģionā kādam cilvēkam neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde konstatē sirds infarktu, ātri tiek nodrošināta viņa transportēšana uz kādu no lielajiem centriem, kur iespējams sniegt labu kardioloģisko aprūpi.
Bet kas notiek, kad pacients pēc piecām līdz septiņām dienām tiek izrakstīts no slimnīcas? Kardiologs sagatavo izrakstu, nosaka pacientam ārstēšanas plānu, nosūta pie ģimenes ārsta tālākai uzraudzībai un novērošanai. Ir labi, ja šis pacients pie ģimenes ārsta aiziet, bet pētījumi rāda, ka teju 20 % to neizdara – vienkārši “pazūd”. Protams, gadījumos, kad cilvēks jūtas labi, tas vēl būtu saprotami, bet diemžēl pārsvarā mēs šos pacientus atkal ieraugām brīdī, kad iestājies nākamais nopietnais notikums. Šādi pacienti nedrīkstētu pazust no ģimenes ārstu redzes loka, taču sistēmas nepilnību dēļ tas diemžēl notiek: nav elektronisko datu bāzu un informācija apmaiņas – ģimenes ārsts neuzzina jeb “automātiski” nesaņem ziņu par pacienta stacionēšanu un pēc tam izrakstīšanu no slimnīcas, nesaņem un neredz attiecīgos dokumentus, viņam nav medicīnas māsu, kuras varētu šīs “pazudušās dvēseles” sameklēt un uzrunāt.
Nepieciešami reģistri un datu bāzes
Pirms gandrīz 20 gadiem Latvijas Kardioloģijas centrā tika izveidots akūto sirds slimību pacientu reģistrs, kurā ik gadu tika apkopoti dati no 35 - 40 Latvijas slimnīcām. Kādu laiku viss ļoti labi darbojās, bet šādas datu bāzes nav iespējams ilgstoši uzturēt, balstoties vien uz privātu iniciatīvu un finansējumu – to izveide, uzturēšana un administrēšana ir valsts atbildība.
Varu tikai līdz ar citiem atkārtot – e-veselība nav pilnvērtīgs un atbilstošs risinājums.
Nav ne kardioloģisko pacientu reģistra, ne visaptverošas kopējās pacientu digitālās datu bāzes, kurā, piemēram, ikviens ģimenes ārsts vai speciālists par konkrētā cilvēka slimības vēsturi, izmantoto terapiju, veiktajām manipulācijām un izmeklējumu rezultātiem varētu detalizēti uzzināt visu. Rezultātā digitālo risinājumu neesamība kavē ģimenes ārstu un kardiologu sadarbību un saziņu konkrētu pacientu ar sirds un asinsvadu slimībām sekmīgas aprūpes nodrošināšanā.
Par savu veselību zinām maz un neprotam to novērtēt
Ir gana daudz pētījumu kā Latvijā, tā citviet, kas uzskatāmi pierāda – jo izglītotāks cilvēks, jo lielāka ir viņa informētība un zināšanas par dažādiem veselības jautājumiem, jo labāka līdzestība ārstējoties. Diemžēl mūsu valstī cilvēku izpratne par savu veselības stāvokli daudzos gadījumos ir nepietiekama un neobjektīva. Starp citu, pateicoties arī reiz likvidētajām veselības mācības stundām skolās. Tā, piemēram, vienā Latvijā veiktā pētījumā ap 60% respondentu savu veselības stāvokli vērtēja kā labu vai ļoti labu, proti, veselības stāvokļa pašvērtējums bija augsts. Tajā pašā laikā viņu veselības dati (izmeklējumu, analīžu rezultāti utt.) liecināja par ko gluži pretēju: vairāku riska faktoru – hipertensijas, paaugstināta lipīdu līmeņa, palielināta ķermeņa svara u.c. – esamību. Proti, cilvēki, kuri smēķē vai ir ar nenoregulētu arteriālo asinsspiedienu vai citiem veselības riska faktoriem, uzskatīja sevi par veseliem, kaut patiesībā tādi nemaz nebija.
Ir arī labi, un tomēr…
Uzskaitot šīs daudzās nepilnības, es nebūt negribu teikt, ka viss ir slikti. Manas karjeras sākumā Latvijā bija ap 6 000 sirds infarkta gadījumu gadā, šodien šis rādītājs ir ap 3 000. Tas pats attiecas arī uz hipertensijas aprūpi – 2009. gadā regulāras terapijas rezultātā tikai 17% pacientu asinsspiediens atbilda normai , savukārt šobrīd to skaits jau sasniedz ap 25 procentiem.
Arī demogrāfiskie dati liecina par pozitīvām tendencēm: gadsimtu mijā Latvijā bija nepilni 60 tūkstoši cilvēku vecumā virs 80 gadiem, šodien – jau ap 115 tūkstošiem. Jā, no vienas puses, varētu teikt – populācijas novecošanās, no otras – dzīves ilguma pieaugums, ko cita starpā nodrošina arī pacientu ar sirds un asinsvadu slimībām aprūpes uzlabošanās – neskaitāmiem pacientiem ir "uzdāvināti" vismaz 20 dzīves gadi.
Un tomēr – tas nav pietiekami. Jautājumi par finansējuma pieaugumu, veselības aprūpes digitalizāciju (tajā skaitā sirds slimību pacientu reģistra izveidi) un sabiedrības veselības pratības līmeņa paaugstināšanu aizvien ir aktuāls un steidzami risināmi.
