Šodien ikviens zina, ka Lielo Ķīnas mūri uzbūvējuši ķīnieši, jo tā māca skolā. Mūsdienu zinātnieki aprēķinājuši: lai uzceltu šo grandiozo būvi, bija nepieciešami vismaz astoņi miljoni cilvēku. Taču Ķīnā tajos laikos, kad mūris it kā buvēts, neesot bijis vairak par – šodien to patiešām grūti iedomāties, bet fakts! – pieciem miljoniem iedzīvotāju... Jau tāpēc vien neskaidrību un versiju ir daudz.
Aprēķinos nepietiek ķīniešu darba roku
Patiesībā šī būve ir faktiski tāds pats gigantomānijas paraugs, par kādu uzskatāma Heopsa piramīda. Pat vēl iespaidīgāks, jo no šai sienai patērētā materiāla varētu uzbūvēt vismaz 30 tādas piramīdas! Un šos senatnes pieminekļus saista arī tas, kas it kā nemaz nav iespējams, proti – tāpat kā skaitliski nepietika dzīvo seno ēģiptiešu tādu piramīdu uzbūvēšanai, arī senajiem ķīniešiem sienas būvēšanas laikā būtu bijis jābūt vismaz... 10 reizes vairāk iedzīvotāju.
Ķīniešu pētnieks Aimiņs Džao atzinis, ka aprēķini esot skarbi un nepielūdzami. III un II gadsimtā pirms mūsu ēras šīs sešus metrus augstās tūkstoškilometrīgās čūskas uzbūvēšanai būtu vajadzīgi ne mazāk par astoņiem miljoniem darba roku, bet tajā laikā kopējais Ķīnas iedzīvotāju skaits vispār nav pārsniedzis piecus miljonus. Turklāt zināms, ka vēl bez šīs sienas ķīnieši tajā pašā laikā uzbūvējuši arī vismaz 2000 kilometru garu kanālu sistēmu un kopumā vismaz 6500 kilometrus ceļu. No kurienes pēkšņi uzradušies šķietami pilnībā lieki miljoni cilvēku un viņa darba roku pāru? Un visa mūra uzcelšanai – patlaban tā kopējais garums sasniedzot 8000 kilometru – bija nepieciešami desmit miljoni visnotaļ kvalificētu meistaru, kas nekādā ziņā nevarēja būt vienkārši darba vergi, un arī tad viņiem visiem kopā būtu bijuši nepieciešami 50 darba gadi, nevis desmit, kā joprojām pieņemts uzskatīt. Katrā ziņā zinātniskie cipari nekādi negrib sakrist ar tiem, ko pauž leģendas.
Leģendas vēstī arī par to, ka vergus, kuri necilvēciskajos apstākļos šajā darbā gāja bojā, neesot apglabājuši, bet gan vienkārši iemūrējuši sienā. Džao pauž, ka, rūpīgi izpētot vairākus mūra fragmentus, speciālisti nekur un pat ne vienu reizi nav uzdūrušies tajā iemūrētu cilvēku atliekām. Taču gar pašu sienu gan esot pietiekami masveidīgi cilvēku apbedījumi.
Vēl viena leģendas nianse pauž, ka šajos apbedījumos cilvēki apzināti apglabāti vertikāli, ar galvu uz augšu, proti, it kā lai tādējādi viņu garīgā enerģija kalpotu kā papildu aizsargājošs spēks. Džao paudis, ka tas gan jau vairs neesot zinātnes, bet gan ticības jautājums, un ar to pēdējo viņš, tāpat kā faktiski lielākā daļa nopietnu zinātnes cilvēku, diezin kā neaizraujoties. Tiesa, viņš gan zinot, ka pagāniskajos kultos mirušie senči kalpojuši kā savdabīgi dzīvo sargātāji, tāpēc nevar pilnībā izslēgt to, ka šie apglabātie cilvēki gar tūkstoškilometrīgo mūri senatnes ļaudīm domās kalpojuši kā savdabīgs enerģētiskais vairogs. Bet ne vairāk.
Vai saistība ar kosmosu?
Kam gan vispār bija vajadzīgs šis pārcilvēciskais darbs un tik daudzu cilvēku dzīvību upurēšana? Skolu programmas apguvēji atbildēs – lai sargātu apvienotās Ķīnas ziemeļu robežas un lielo Zīda ceļu no klejotāju uzbrukumiem. Bet tādā gadījumā šai sienai vajadzētu būt vismaz nepārtrauktai, vai ne? Taču ir ļoti daudz acīmredzami apzināti neapbūvētu iecirkņu, turklāt dažās vietās šie robi stiepjas pat simtiem kilometru garumā! Šķiet, būtu absurdi pat iecerēt tādu kā savdabīgu punktētu aizsardzības līniju. Bet, ja tā nav aizsardzības būve, tad kas tā tomēr ir?
Pieņemsim, ka Ķīnas apvienotājs III gadsimtā pirms mūsu ēras imperators Ciņs Šihuandi pamatīgi sirdzis ar lielummāniju. Taču jāņem vērā, ka viņa iesākto līdz pat Tibetai cītīgi turpinājuši arī citi viņa sekotāji, galvenokārt ne mazāk leģendārais pēctecis Haņs. Bet pēc pusotra tūkstoša gadu to darīja arī Minu dinastijas pamatlicējs imperators Džu Juaņdžans, kurš pēkšņi izlēma piebūvēt jau esošajai čūskai vēl 4000 kilometru garu asti. Vai tomēr nesanāk mazliet par daudz pašiedomīgo?
Pekinas radiofizikas laboratorijā ķīniešu zinātnieki ikdienā pēta lielu masu ietekmi uz radioviļņu izplatīšanos kosmiskajā izplatījumā. Un, kā pauduši zinātāji, tur viens no galvenajiem maketiem esot arī gara un līkumaina čūska, kuras aprisēs acumirklī varot atpazīt galveno mūsdienu Ķīnas arhitektūras pieminekli. Profesors Jangs Dzjabao paudis, ka gigantisku būvju elektriskā ietilpība esot tik pārsteidzoši liela, ka, Zemei griežoties ap savu asi, tā liek savam ģeomagnētiskajam laukam vibrēt, tādējādi starpgalaktiskajās dzīlēs izplatās signāls. Attiecīgais modelis savukārt ļaujot izteikt pieņēmumu, ka tādas supermasīvas būves, kādas ir Senās Ēģiptes piramīdas un Lielais Ķīnas mūris, varētu būt uzbūvētas gluži apzināti, lai nodrošinātu tieši šos starpgalaktiskos sakarus. Viņš gan piebildis, ka hipotēze ir ļoti trausla un viegli ievainojama, taču arī koncepcija par impērijas robežu nostiprināšanu ar šīs gigantiskās sienas palīdzību pagaidām paliek tikai versija bez sevišķi pārliecinošiem pierādījumiem.