"Pa straumei peld tikai beigtas zivis" II. Vai Gruzija vēlas sekot Baltkrievijas liktenim?

Raksta pirmajā daļā 11. februāra numurā divi vienas augstskolas – Suhumi Valsts universitātes – mācībspēki katrs no atšķirīga skatpunkta vērtēja notiekošo Gruzijā.

Lasi rakstu šeit.

"Gruzijas sapņa" rezervētais atbalstītājs rektors, profesors Zurabs Honelidze uzskata, ka Gruzijas neatkarību un okupētās teritorijas var atgūt tikai sadarbībā ar Krieviju un ka tagad mērķtiecīgi tiek radīts kontrolējamais haoss. Savukārt opozīcijā stāvošais vēstures doktors un profesors Zurabs Papaskiri pārliecināts, ka "Gruzijas sapnis" atnācis ar padomju domāšanu, bet tikai pēc inerces saglabājis virzību uz Rietumiem.

Gruziju arvien vairāk izolēšot no Rietumiem

Kas notiks, ja nekas nemainīsies? Suhumi Valsts universitātes Zinātniskās izpētes un attīstības departamenta vadītājs, vēstures doktors un profesors Zurabs Papaskiri uzskata, ka Gruziju starptautiski arvien vairāk izolēs no Rietumu pasaules politiskajiem procesiem: "Procesi jau sākušies dažādās institūcijās, tiek ieviestas sankcijas, apturēti projekti. Kam Rietumos vajadzīga valsts, kuras parlamentā reāli strādā viena partija un kurā ir politieslodzītie? Un mēs lepojāmies, ka reģionā esam visproeiropeiskākā valsts... Tagad par tādu kļūst Armēnija, kura sākusi sadarboties ar ASV – Maskavā tagad par to ir ļoti satraukti.

Man liekas, ka "Gruzijas sapnis" grib pašreizējo situāciju noturēt līdz maijam, lai izsludinātu jaunas parlamenta vēlēšanas rudenī. 

Pašreizējais parlaments nav spējīgs pilnvērtīgi darboties, tas ir klibs, nespējīgs savākt konstitucionālo vairākumu, nodarbojas ar ikdienas jautājumiem, jo opozīcija nolēmusi tajā nestrādāt. 2020. gadā bija līdzīga situācija, bet Eiropa piespieda opozīciju strādāt parlamentā. Tagad tomēr ir cita situācija un Rietumu pasaule norāda pretējo. Kopumā jau Rietumu pasaule ne parlamentu, ne tā ievēlēto prezidentu nav atzinusi. Paldies Baltijas valstīm, Polijai, Čehijai, kas aktīvi atbalsta Gruzijas opozīciju, – tas jau nav brīnums, jo tieši jūs vislabāk zināt, kas ir Krievijas spiediens," komentē Z. Papaskiri.

Profesors darbā nekad neesot izjutis spiedienu no varas par savu politisko nostāju. Viņa dēls, arī profesors, bijis deputātu kandidāts no opozīcijas, parlamentā nav iekļuvis, bezmaz katru vakaru uzstājoties televīzijā un kritizējot "Gruzijas sapni". Cita lieta, ka policija bieži pārkāpusi savas pilnvaras, piemēram, bez iemesla situsi mītiņos nokritušus cilvēkus, kas atzīti par cietušajiem, bet notiesāts neesot neviens.

Z. Papaskiri atceras, ka Saakašvili savulaik godīgi zaudēja vēlēšanās tieši tāpēc: bija pieradis pie varas, policija pārāk daudz nesodīti atļāvusies, jo zināja, ka vara piesedz. "Biju Saakašvili atbalstītājs, bet, kad viņš 2012. gadā zaudēja vēlēšanās, nodomāju: tas ir labi, jau pārāk iesēdējies, zaudējis paškritiku... 

Varai demokrātijā ir regulāri jāmainās, pretējā gadījumā mūs gaida Baltkrievijas liktenis. Gruzīni to nevēlas. Mūsu paraugs ir Baltijas valstis,"

intervijas beigās man saka Z. Papaskiri.

Žurnālistam savs viedoklis jāpatur pie sevis

Revazs ir pazīstams Gruzijas sabiedrisko mediju žurnālists. Viņa darbavietas redakcionālā politika: žurnālistiem jādodot vārds politiķiem, bet savs viedoklis pēc iespējas jāpietur pie sevis. Vienojamies, ka, lai saruna būtu brīvāka un viņam nebūtu jāuztraucas par katru vārdu, viņa īsto vārdu un konkrēto mediju neminēšu. Kā viņš raksturotu pašreizējo politisko situāciju?

"Kad 28. novembrī premjerministrs pateica, ka Gruzija aptur virzību uz Eiropas Savienību, sākās masveida ielu protesti. Tas arī saprotams, jo aptaujas rāda, ka 80% Gruzijas iedzīvotāji ir par Eiropas Savienību. Tas bija stulbs premjerministra gājiens – kad viņš pēc tam taisnojās, ka pārprasts, neviens vairs neklausījās. Divas dienas pēc mītiņiem uzreiz pēc vēlēšanām ielas jau bija tukšas, bet tad ar lielu joni nemieri sākās no jauna. Mums tas ir jūtīgs jautājums. Nekad ne par ko nav tik lieli protesti kā pret virzību uz Eiropas Savienību: ne par pensijām, mazām algām, kādiem jūtīgiem sociāliem jautājumiem. Policisti maskās bija ļoti agresīvi, sita cilvēkus, tajā skaitā žurnālistus, bez pamatojuma savāca uz ielas un arestēja. 

Pagājuši jau divi mēneši, bet nav neviena vainīgā no sitējiem, bet iekšlietu ministrs saņēma apbalvojumu par to, ka policija rīkojusies pēc Eiropas standartiem. 

Lielākā daļa no aizturētajiem bez reālas apsūdzības joprojām cietumos, retais izlaists. Tas ir akmens prokuratūras un tiesas lauciņā," teic žurnālists.

Opozīcijas teiktajam, ka viņiem nozagti 300 000 balsu, viņš netic, jo tam neesot pierādījumu. Jā, kaut kādi pārkāpumi bijuši, bet ne tik lieli, lai, viņaprāt, Rietumiem būtu iemesls vēlēšanas neleģimitizēt un pieprasīt jaunas vēlēšanas.

Neredzot, kā vara varot atrisināt krīzi

"Man ir sajūta, ka Rietumi ar mums mokās, ne vienmēr sajūt vai grib sajust detaļas. Atceros, pirmos četrus Saakašvili varas gadus bija reformas un cerību laiks, bet pēc tam politiskā vara un birokrātija kļuva arvien nekaunīgākā, politiskā izrēķināšanās, korupcija, bija arvien bailīgāk paust savu viedokli, mums neļāva filmēt tiesas procesus, nebija attaisnojošo spriedumu, bija neatklātas slepkavības, bet Rietumi nenovērsās. Es negribu idealizēt pašreizējo varu, bet cilvēki vismaz nebaidās uz ielas un darba vietās runāt.

Tagad lielākā problēma, ka vara un tauta viena otru nesaprot jautājumā par Eiropas Savienību. Man arī par to daudz jautājumu, un es neredzu, kā pašreizēja vara var atrisināt šo politisko krīzi. 

Mūsu lielākie politiskie draugi un piemēri Eiropā tagad ir Ungārijas premjerministrs Orbāns un Slovākijas premjerministrs Fico, pasaulē – ASV prezidents Tramps, kas jau arī pietiekams vēstījums, laba kompānija, ne? Es patiešām nesaprotu mūsu valdības samudžināto retoriku Eiropas Savienības sakarā. Neredzu labu izeju no šīs politiskās krīzes, jo vara pagaidām apgalvo, ka jaunu vēlēšanu nebūs," prognozē žurnālists.

"Gruzijas sapnis" baidījis ar karu

"Gruzijas sapnis" jau arī daudz esot darījis, lai noskaņotu Rietumus pret sevi, piemēram, pirms vēlēšanām bijusi skaļa retorika: ja nepaliksim pie varas, Gruzijā būs karš, jo Rietumos valdot "globāla kara partija", kas kopā ar mūsu opozīciju vēloties atklāt otru kara fronti pret Krieviju, tā pat esot teicis ASV vēstnieks Gruzijā kuluāru sarunās mūsu varas cilvēkiem. Bet Revazs kā žurnālists tam gribot redzēt pierādījumus. Tādu neesot – pagaidām tikai plika propaganda. Bet tauta esot jūtīga, tomēr nesen divi kari pārdzīvoti, divas teritorijas okupētas, asinis izlietas. Nu neraujoties jau arī opozīcija karot ar Krieviju.

Revazs kritizē arī opozīciju, kam faktiski nav bijusi priekšvēlēšanu kampaņa un izteiktu līderu. Tāpēc arī mītiņi pēc vēlēšanām haotiski, klusējoši, bez līderiem un precīziem, skaidriem uzstādījumiem un programmu. Esot sajūta, ka opozīcija gaidot, ko pateiks Rietumi vai pat izdarīs viņu vietā. 

Viens otrs opozīcijas līderis gan mēģinot uzņemties iniciatīvu, bet bez lielām sekmēm: tie lielākoties esot jau pietiekami sasmērējušies vai nu Saakašvili laikā, vai valsts pārvaldē: kad viņi runā, cilvēki pagriežoties un iet projām. 

Vajagot jaunas sejas. Bet kur tās ņemt, ja valstī pēc PSRS sabrukšanas pēc būtības nav notikušas izglītības reformas, jaunajai paaudzei vāja izpratne par to, kā funkcionē valsts, – jautā Revazs.

Cik brīvi ir mediji?

Lai arī par viedokļiem atklāti nevienu nevajā un skatlogos var likt politiķu karikatūras, ik pa laikam atskan ziņas par vēršanos pret kādu žurnālistu. Janvārī tika aizturēta un apcietināta pazīstamā gruzīnu žurnāliste Mzija Amaglobeli, vietņu "Batumelebi" un "Netgazeti" dibinātāja. Vispirms Mziju apcietināja par uzlīmju izvietošanu, aicinot uz valsts streiku. Tad tika atbrīvota, bet vēlāk apcietināta otrreiz. Apsūdzētā stāsta, ka policisti ir izturējušies rupji, kā rezultātā notikusi nejauša konfrontācija ar Batumi pilsētas policijas priekšnieku. Žurnālisti pieprasījuši Mziju Amaglobeli atbrīvot. Par uzbrukumu policistam var piespriest četru līdz septiņu gadu cietumsodu.

"Nav ideāli, bet lielos vilcienos problēmas neredzu. Jā, 

pirms vēlēšanām vara prasīja, lai sabiedriskā televīzija neaicinātu opozīcijas līderus, līdz ar to nebija debašu raidījumu. Slikti, protams, tajā pašā laikā nav jau mums debašu kultūras – kliedz viens uz otru un neklausās, 

ir politiķi, kas atsakās nākt. Pēc vēlēšanām sabiedriskā televīzija opozīcijai ir pieejama, pagājušā gada beigās plašu mītiņu laikā katru vakaru bija speciāls raidījums, kur opozīcija pati varēja deleģēt savu cilvēku. Savi televīzijas kanāli, portāli, avīzes radio ir gan pozīcijai, gan opozīcijai.

Protams, katram no mums ir sava iekšējā cenzūra. Kad policija sasita žurnālisti, arī sabiedriskajai televīzijai bija par to sagatavots sižets, tiesa, ielika to ar septiņu stundu nobīdi, bet tomēr ielika un pa ausīm par to neviens nedabūja. Saakašvili laikā tas nebūtu bijis iespējams, tad pat nedrīkstēja skriet ar mikrofonu pakaļ ministram. Man pat liekas, ka tagad tieši sabiedriskie mediji ir visbrīvākie, jo atspoguļojam dažādus viedokļus. Saprotiet, ja mediju kontrolē viens vai otrs politisks spēks, ir daudz grūtāk būt objektīvam," skaidro žurnālists.

Negrib karu

Arī Gruzijas Rakstnieku savienības vadītāja, dzejniece Makvala Gonašvili norāda, ka Gruzijai liktenis devis īpašu ģeogrāfisku stāvokli. Līdzās Krievija ar savām agresīvajām tieksmēm, bet nav nevienas stabilas Eiropas valsts, kas Gruziju varētu atbalstīt.

Gruzijas Rakstnieku savienības vadītāja, dzejniece Makvala Gonašvili: "Redzu, ka pasaulē demokrātija piekāpjas spēkam."

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

"Mazā Gruzija 2008. gadā palika viena pret lielo Krieviju karā, Rietumu pasaule pauda par notiekošo bažas – kā mēs tagad neieredzam šo vārdu! – un zaudējām teritoriju. Jā, tagadējai varai nav agresīvas retorikas pret Krieviju, tāpēc daudzas Rietumu nevalstiskās organizācijas samazinājušas interesi par mums, bet tas nenozīmē, ka mums mainījusies attieksme pret Krieviju un mēs esam pagriezuši muguru Eiropai. 

"Gruzijas sapnis" vēlēšanās uzvarēja, jo gruzīni redz, kas notiek Ukrainā jau trešo gadu. Mēs to negribam piedzīvot, jo Gruzijai ir bēdīga pieredze gan nesenā, gan senā vēsturē.

Pasaule stāv uz pārmaiņu sliekšņa – kara iznākums Ukrainā noteiks arī šā reģiona un Gruzijas likteni. Tāpat Trampa politika, par ko es neesmu sajūsmā. Redzu, ka pasaulē demokrātija piekāpjas spēkam. Un es neredzu, ka Eiropa demonstrē muskuļus – atšķirībā no ASV, Ķīnas, Indijas un tās pašas Krievijas. Domāju, ka līdz vasarai situācijai nedaudz jānoskaidrojas, vismaz tendencēm. Eiropai ir draudi ar laiku palikt tikai par simpātisku vietu dzīvošanai. Jautājums tikai, vai tur vieta būs arī Gruzijai, kā to ietekmēs visas ģeopolitiskās izmaiņas, kas mūs sagaida," spriež dzejniece.

Viņa vēlas nomierināt latviešus, kas varbūt televīzijas sižetos redzot kaukāziešiem raksturīgos asumus, kliegšanu, strauju rīcību politisko konkurentu starpā, bet asinis tomēr gruzīniem esot vienas, grūtībās viņi pados viens otram roku un var vienoties vienam mērķim.

Gruzīni vēlas demokrātiju

Bioloģijas doktors, Gruzijas parlamenta deputāts (1992–2004), Abhāzijas trimdas parlamenta priekšsēdētājs (2009–2019) Elguja Gvazava man skaidro, ka daudzas nozares valstī jāreformējot, lai nokļūtu Eiropas Savienībā. Ne tikai tāpēc, ka Gruzija esot Eiropas šūpulis, bet galvenokārt tāpēc, ka gruzīni grib demokrātiju.

"Neloloju lielas ilūzijas par tagadējās opozīcijas vecākās paaudzes līderiem. Viņu vietā jānāk jauniem līderiem. Man galvenais: lai nelīst asinis! Neesmu vienīgais, kurš tā Gruzijā domā. 

Krievijas armijas armādas atrodas 30 kilometrus no Tbilisi, neesam NATO. Paskatieties, Tramps atvēzējies paņemt Grenlandi. Putins droši vien tagad domā: ja ASV kaut ko tādu atļaujas, ko es te mokos ar to Gruziju?! Esmu no Abhāzijas, ko krievi okupēja, un esmu izbaudījis krievu "mīlestību". Vairāk to nevēlos," atzīst E. Gvazava.

Tagad vara biznesā nejaucoties

Pa Tbilisi ielām ar skūteriem braukā tādi paši ēdienu izvadātāji kā Rīgā. Arī vieglo automobiļu kvalitāte un daudzums neliecina, ka Gruzija atrastos dziļā ekonomiskā pagrabā. Brauktuves noteikti labākas nekā Rīgā. Satiksme agresīvāka nekā pie mums, taču pieklājīga viena pret otru. Pīpina gan daudz, turklāt gan dusmojoties, gan pateicoties, gan dodot ceļu, kas mulsina. Vairāku dienu garumā nevienu avāriju tā arī neredzēju. Pārvietošanās Tbilisi noteikti ir lētāka nekā pie mums. Degviela maksā nedaudz virs eiro, brauciens ar taksi, ja izsauc ar lietotni, 30–50 eirocenti par kilometru un atbrauc burtiski dažu minūšu laikā. Taksists labos tūrisma mēnešos varot nopelnīt līdz 800 eiro, ziemā divreiz mazāk vai pat vēl mazāk. Brauciens metro – ap 30 eirocenti.

Gruzīni sūdzas par mazajām algām: budžeta un pašvaldību iestādēs minimālā alga esot 600 lari jeb 200 eiro pēc nodokļu nomaksas uz rokas mēnesī, arī vidējās un augstākās algas neesot dižas, 

piemēram, augstskolas prorektorei – nedaudz virs 1000 eiro uz rokas. Pensijas lielākoties 100–150 eiro.

Normālu trīs zvaigžņu viesnīcu var dabūt, sākot ar 30 eiro par diennakti. Maize maksā no 30 centiem līdz eiro par klaipu. Laba gaļa nav lēta: 7–10 eiro kilogramā. Kartupeļi – ap 70 centiem kilogramā, cukurs – tikpat. Hamburgers – nepilni divi eiro. Trīs ēdienu pusdienas vidusmēra kafejnīcā – no 12 eiro. Protams, lētākais gruzīnu vīns lētāks nekā pie mums, turklāt īsts, pa taisno no ražotnēm, nevis pārliets nezin kur Bulgārijā vai citur – labu var veikalā nopirkt par 2,5–3 eiro pudelē. Bet kas notiek ar Gruzijas ekonomiku?

Ekonomikas zinātņu doktors Vladimirs Basarija sevi uzskata par politiski neitrālu. Runājot par pagājušā gadsimta 90. gadiem – Gruzijas neatkarības sākumposmu –, viņš neko jaunu neatklāj: bijis ekonomiski grūts laiks ar korupciju visos līmeņos, sākot no stacijas kasiera un beidzot ar jebkuru ministru. 

Vēlāk Saakašvili veiksmīgi ticis galā ar korupciju zemākā un vidējā līmenī, bet viņa politiskajam spēkam pietuvinātie un ierēdniecības augstākais līmenis naudu taisījuši uz visu. 

Uzņēmēju motivācija bijusi zema, jo sapratuši – biznesu brīvi taisīt nevar, kādam kaut kas jāmaksā, kāds var biznesu atņemt, izmantojot pat notārus un finanšu policiju, kas varējuši ierasties nakts laikā un piedāvājuši izvēli: vai nu atdod biznesu, vai ej uz cietumu. Tas mazāk skāris mazo biznesu, bet uz lielo biznesu un investīcijām valsts un varas spiediens bijis milzīgs – lielu naudu varējuši taisīt tikai varai pietuvinātie. Ekonomikā valdījusi stagnācija, iekšzemes kopprodukts pieaudzis par 1–2% gadā, kas mazajai Gruzijas ekonomikai esot nekas.

"Gruzijas sapnis" ekonomiku vairs nepresējot, kabatās biznesmeņiem nelien un bez iemesla uz prokuratūru nevelkot, apliecina ekonomikas zinātņu doktors Vladimirs Basarija.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Savukārt "Gruzijas sapnis" ekonomiku vairs nepresējot, kabatās biznesmeņiem nelien un bez iemesla uz prokuratūru nevelkot. Tāpat neregulējot preču virzienu uz vienu vai otru valsti politisku iemeslu dēļ kā Saakašvili laikā. Rezultātā iekšzemes kopprodukta pieaugums 2024. gadā – 9%, kas esot ļoti labi.

Bēda ar monopoliem, izglītību, pašnodarbinātajiem

"Tomēr liela Gruzijas ekonomikas bēda bija un joprojām ir monopoli. Piemēram, banku sektorā mums ir divi monstri: Gruzijas un Tbilisi bankas. Līdz ar to mums vārguļo fondu birža, apdrošināšana, dārgi hipotekārie kredīti – ap 13–16%. Sakiet, kā mēs varam konkurēt? Arī "Gruzijas sapnis" par to nerunā, šī tēma ir slēgta. Kāpēc, es nezinu," saka V. Basarija. 

Šo to gan valdība panākusi: piemēram, medikamenti vairs neesot trīs reizes dārgāki nekā kaimiņos Turcijā, kas bijis vienīgi un tikai monopola rezultāts.

Vēl lāča pakalpojumu ekonomikai nodarot sliktā augstākās izglītības sistēma un ar to saistītais profesionāļu trūkums daudzās nozarēs. "Mums vienmēr bijusi un ir diplomu saņemšanas mānija. 2017. gadā auditori pārbaudīja trīs galvenās valsts augstskolas. Rezultāti: lekciju apmeklējums 72%, bet 92% studentu saņem diplomus. Valdība domā, kā labot šo situāciju, bet vēl nekas konkrēts nav nolemts. Kā mainīt normu, ka naudas samaksāšana par studijām garantē diploma saņemšanu?" turpina ekonomikas zinātņu doktors.

Tāpat vajadzētu mazināt milzīgo pašnodarbināto skaitu – 60% no nodarbinātajiem. Tas saistīts ar mazo rūpniecības daļu ekonomikā, kaut gan progress esot, piemēram, 2012. gadā kalnrūpniecības produkcijas apjoms bijis 130 miljoni dolāru, 2024. gadā – 525; ķīmijas nozarē – attiecīgi 127 un 400, apģērbu ražošanā – 31 un 200. Bezdarbs – 18%, kas Gruzijai neesot daudz – pirms gadiem septiņiem bijis daudz sliktāk. Pēdējos gadus tauta mazliet uzelpojot.

"Ceru, ka Gruzijai nebūs ilgi jāgaida uz iestāšanos Eiropas Savienībā. 

Jā, Gruzija nav vienkārša valsts, sava ģeopolitiskā situācija, mums ir problēmas, tajā skaitā ekonomikā, par kurām jau minēju. Skaidrs, ka kaut ko no savām tiesībām un priekšrocībām zaudēsim – tāpat kā Latvija savulaik. Mums nav pieņemamas vairākas liberālas normas, ko uzspiež Eiropa, bet jūs visā Gruzijā neatradīsiet trīs gruzīnus, kuri vēlas pilnīgu integrāciju Krievijā. Mēs gribam būt Eiropā, tikai nediktējiet mums pilnīgi visu, kā dzīvot. Mēs jau vienā tādā savienībā – PSRS – dzīvojām. Paldies, bet otrreiz tādā sistēmā atgriezties negribam. Ceru, ka viss nokārtosies," intervijas nobeigumā saka V. Basarija.

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes