Krievija, Eiropas sapņi un Gruzijas ceļš: kā politika un protesti pārvērš valsti?

Pārlūkojot, kas pēdējos trīs gadus izskanējis Latvijas mediju telpā par Gruziju, ja atskaita brīnišķīgus tūrisma piedāvājumus, bijusi gandrīz tikai kritiska informācija.

Gruzija atsakās ieviest sankcijas pret Krieviju. Bijušo Gruzijas prezidentu – rietumniecisko reformatoru Mihailu Saakašvili ieliek cietumā. Pieņem ārzemju aģentu un pretminoritāšu likumu. Gruzija pavēršas ar seju pret Krieviju, Moldova – pret Eiropu. Sasalušas reformas. Opozīcijai trūkst līderu. Nestabila politiska situācija. Jaunatne grib dzīvot "Eiropas sapnī", ne "Gruzijas sapnī". Protesti Abhāzijā. Vēlēšanu nemieri. Prezidente negrib atstāt amatu. Mītiņi un protesti pēc vēlēšanām. Pret mītiņotājiem policija ir vardarbīga, daudzus ieliek cietumā. Premjerministrs Iraklijs Kobahidze aptur valsts virzību uz Eiropas Savienību un draud izskaust liberālfašistisko opozīciju. ASV aptur stratēģisko partnerību ar Gruziju. Apturēta Latvijas un Gruzijas parlamentu sadarbības grupa. Valdošās partijas "Gruzijas sapņa" līderis Bidzina Ivanišvilli cenšas iznīcināt demokrātiju un virza valsti uz Krieviju. Virknei Gruzijas amatpersonu nosaka sankcijas iebraukšanai Baltijas valstīs.

Janvārī Gruzija pazuda no ziņām Latvijā, kaut gan mītiņi un protesti joprojām turpinās. 

29. janvārī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju, kas aicina Gruziju rīkot jaunas parlamenta vēlēšanas, atbrīvot visus politieslodzītos un nekavējoties veikt pasākumus, lai atsāktu Gruzijas integrācijas procesu Eiropas Savienībā. Gruzija, reaģējot uz šādu asamblejas rezolūciju, atsaukusi savu delegāciju no asamblejas. Izskatās, ka Gruzija nudien nevēlas Eiropas Savienību, pagriezusi tai muguru.

Mītiņš pie Gruzijas parlamenta janvāra pēdējās dienās. Tādi notiek katru dienu.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Tilts uz Austrumiem

"Jums nav pilnīgas informācijas, nemaz nerunājot par objektivitāti. Daudz kas izrauts no konteksta. Gruzija nav pagriezusies ar muguru pret Eiropu," man saka Suhumi Valsts universitātes rektors un Gruzijas Izglītojošo zinātņu akadēmijas prezidents, profesors Zurabs Honelidze. "Jā, Gruzijas balsi pienācīgi nedzird, bet tam ir iemesli. Tie nav vienkārši. Problēma ir mūsos, jo neesam mācējuši paskaidrot savu nostāju. Mūsu izvēle nav Eiropa, kā daudzi politiķi saka ārzemēs un pie mums. Eiropa ir kas daudz vairāk: mūsu liktenis. Mēs neko neizvēlamies. Izvēlēties var tikai jaudīga un liela valsts. To daudzi nesaprot ne pie mums, ne ārzemēs, nesaprot, ka Gruzija ir ne tikai Eiropas daļa, bet daudz kas vairāk. Un tā nav tikai ģeogrāfija, bet arī vērtības."

Universitātes rektoram, profesoram Zurabam Honelidzem tagadējā Gruzijas varā daudz kas nepatīkot, bet viņš uzskata: ja tagad pie varas būtu tie spēki, kas bija kopā ar Saakašvili, Gruzija jau sen karotu ar Krieviju.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Rektors man stāsta, ka nepieciešamas pasaules uzskatu filozofiskas un argumentāciju izmaiņas, jādomājot stratēģiski un jāredzot pasaules kopaina, kas vispār notiek un kas ir globalizācija. Jācīnoties nevis ar sekām, bet ar cēloņiem.

"Personīgi man galvenā vērtība ir brīvība. Gan sava, gan tautas un valsts. Pēc tam taisnība un mīlestība – šā vārda plašākā nozīmē. Ticība intelektuālām vērtībām, kas apvieno cilvēkus, kam svarīgas manis iepriekš nosauktās vērtības. Un, lai tas notiktu, ģeogrāfija nav svarīga. Mēs esam vairāk nekā Eiropas daļa – civilizācijas šūpulis. Eiropas pamatā ir reliģija un izglītība. Kristietības un izglītības centri Gruzijā radās gadsimtiem agrāk nekā daudz kur citur Eiropā. Tas nenozīmē, ka mēs esam izcilāki par citām Eiropas tautām. Tas nav Gruzijas komforts, bet smaga nasta un liela atbildība civilizācijas priekšā. 

Esam kā Eiropas tilts, nevis koridors uz Austrumiem – Eiropai jābūt interesei pirmām kārtām par šo. Līdzīgi kā jūs. 

Kāpēc PSRS laikā vistuvākās attiecības bija mūsu – toreiz republiku – starpā? Mēs sapratām viens otru. Nevajag to zaudēt," turpina Z. Honelidze.

Ielās droši, krievu valodu nemīl

Janvāra pēdējās dienās pie parlamenta novēroju mierīgus mītiņus. Policistu daudz, automobiļi ar ieslēgtām bākugunīm arī blakusielās, bet bez skaļiem ekscesiem. Mītiņotāji svilpa un pat netraucēti spēlēja marseljēzu starp policijas automobiļiem ielas vidū. Neloloju pārliekas ilūzijas par Gruzijas demokrātiju, bet netālu no parlamenta skatlogos netraucēti eksponēja premjera un valdošās partijas līdera karikatūras. Diez vai Vecrīgā logos ilgi stāvētu mūsu premjeres izķēmots portrets...

Pārvietojos ar kājām pa Tbilisi centru arī naktī un ne mirkli nejutos apdraudēts. Vietējie uzskata, ka Tbilisi varētu būt fiziskās drošības ziņā labākā pilsēta Dienvidkaukāzā un vēl lielākā apkaimē.

Kaut izskatās, ka policisti raksta administratīvo protokolu mītiņa aktīvistiem, patiesībā viņi pieraksta protesta mītiņa dalībnieku, kuri cietuši no kāda dzērāja, kas viņiem uzbruka, liecības.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Neredzēju nevienu krievu karogu vai citu simbolu, kaut gan krievu valodu ielās dzirdēju, bet ne skaļu – kā tas bija ierasts pirms kara ne tikai Gruzijā, bet arī citās valstīs. Attieksme pret krievu valodu līdzīga kā pie mums: vispārcilvēcīga, bet daļai arī naidīga. 

Viens taksists žēlojas, ka maz krievu un mazi ienākumi, gribot vairāk krievus. Savukārt viens mani atteica vest, jo pateicu dažus vārdus krieviski. 

Pusmūža un vecākā paaudze ar vērtējošāku attieksmi pret krievvalodīgajiem, jaunā paaudze noskaņota eiropeiskāk un agresīvāk, bet, kā man teica, skaļu naida izpausmju neesot daudz.

Arī Gruzija uzņēmusi ukraiņu bēgļus – daudzviet redzami ukraiņu karogi un uzraksti, viņiem ir arī savi centri, kur pulcēties. Viesnīcā, kurā apmetos, viens no tā darbiniekiem, 21 gadu vecs krievs, atbraucis no Krievijas pastrādāt, dabūjis gadu atbrīvojumu no iesaukšanas armijā, atgriezīšoties dzimtenē un iešot armijā, un, ja likšot, arī no kara Ukrainā nebēgšot.

Pasaulē valdot intereses

Universitātes rektors Honelidze negribot, lai Eiropa mirst, bet diemžēl šis process jau notiekot, arī Gruzijā. Bet kur tad izeja? Tā esot ietekmes paplašināšanās, ar ko viņš nedomājot jaunas teritorijas.

"Gruzija var ietekmēt situāciju Dienvidkaukāzā, lai tas kļūst par teritoriju, kur valda miers. Tā ir mūsu misija. Diemžēl mūsu vara pēc PSRS sabrukšanas nesaprata, ka pasaulē valda intereses un nekas cits. 

Mēs visi – vairāk vai mazāk – esam romantiķi, bet politikai ar romantiku nav nekā kopēja. Jābūt pragmatiķiem, lai visām valstīm būtu labi un izdevīgi.

Kam ir intereses Gruzijā? Vai tikai konkrētām valstīm, bet varbūt tomēr starptautiskiem ģeopolitiskiem centriem, biznesa korporācijām, finanšu centriem? Šīm interesēm jāsakrīt ar Gruzijas interesēm. Tagad notiek lielas ģeopolitiskas izmaiņas un neviens precīzi nezina, kāda pasaule būs rīt, bet skaidrs, ka daudzpolāra, kur valda patēriņš. Tāda ir tendence, kuru nav iespējams mainīt. Gruzija var tikai saprast procesus un saglabāt sevi. Jāskatās reāli uz savu vēsturi, un nedrīkstam sevi mānīt. Skaidrs, ka negribam būt vergi, gribam saglabāt savu neatkarību," teic rektors.

Salikt kopā laiku un telpu

Pēc PSRS sabrukšanas neviens Gruzijas vadītājs nav spējis salikt kopā laiku un telpu, izmantot valsts milzīgo ģeopolitisko resursu.

"Atceros, kā pēc PSRS sabrukšanas pie varas nāca prezidents Zviads Gamsahurdija, kurš bija neatkarības kustības līderis. Man tad bija 26 gadi un biju pirmais neatkarīgās arodbiedrības vadītājs. Vairāk Gruziju mīlošu un cienījamāku cilvēku kā Gamsahurdija savā dzīvē neesmu saticis, bet beigās zaudēja gan viņš pats, gan valsts. Nācis pie varas, Gamsahurdija neatkarības ideju nemainīja, bet sāka to īstenot. Notika referendums, un Gruzija proklamēja neatkarību atbilstoši visiem starptautiskiem likumiem. Bet pēc pāris mēnešiem ASV prezidents Bušs paziņoja, ka Gamsahurdija un Gruzija virzās pret straumi, ka tai nav vietas starptautiskajā politikā.

Kas tad bija noticis? Notikušais Gruzijā neatbilda reālajai politikai. Jā, starptautiskie likumi eksistē, bet lielākoties grāmatās. Taisnība nevis tam, kam ir taisnība, bet tam, kurš stiprāks. 

Uz Gruziju pat pirms neatkarības pasludināšanas ar speciālu uzdevumu bija atlidojis bijušais ASV prezidents Niksons, kuram bija trīs neoficiālas tikšanās ar Gamsahurdiju. Es arī tur biju klāt. "Jūs esat pelnījuši neatkarību, bet nevajag steigties. Jums būs neatkarība. Aizbraukšu uz ASV, vākšu naudu, kas jums palīdzēs, lai nostātos uz kājām. Spēlējiet demokrātiju, bet pagaidām nesteidzieties", tā teica Niksons. Pret mums attieksme nebija kā pret Baltiju.

Kad Niksons aizlidoja, Gamsahurdija paziņoja, ka brīvība nepārdodas un ka pa straumi peld tikai beigtas zivis. Tolaik ASV gribēja, lai bijusī PSRS telpa paliek vienota. Tālākais liktenis Gruzijai bija mokošs. Sekoja divi kari. 20% teritorijas zaudējām, tās okupējusi Krievija. Prezidents Ševardnadze pēc būtības izveda Abhāziju no Gruzijas sastāva, bet Saakašvili pēc tam ar karu Dienvidosetijā – Gruziju no Dienvidkaukāza reģiona. Rietumu nauda palīdzēja saglabāt Gruziju un varu. Kāpēc es par to visu tagad stāstu? Gruzija nav telpā viena. Tā ir Dienvidkaukāzā, tā ir Melnā jūra, attiecības ar Krieviju, Ķīnu," stāsta Z. Honelidze.

Gruzijas vara kontrolējot situāciju

Tagad Gruzijas liktenis netiekot izlemts Gruzijas iekšienē. Pie viņiem speciāli no ārpuses radot kontrolējamu haosu. Rektoram tagadējā Gruzijas varā daudz kas nepatīkot, bet, ja tagad pie varas būtu tie spēki, kas bija kopā ar Saakašvili – kurš savā laikā arī daudz laba esot izdarījis valsts labā –, Gruzija jau sen karotu ar Krieviju un Z. Honelidze nezinot, kas no Gruzijas tad būtu palicis pāri. Viņš redzot, ka pašreizējā vara kontrolējot situāciju un ka daudz kas no tā, ko par Gruziju Rietumos rakstot, neesot taisnība vai vienpusēji, piemēram, par sankcijām pret Krieviju. Sankcijas esot, arī Putins valstiskā līmenī atzīts par noziedznieku.

"Latvijas situācija bija citāda, bet arī jūs bijāt spiesti rēķināties ar ģeopolitisko situāciju, nespēlējāt tikai savu spēli. Rietumi Latviju, Lietuvu un Igauniju jau no paša sākuma uztvēra kā Rietumu valstis. Jūs izglāba Ribentropa–Molotova pakta slepenā daļa par Baltijas valstīm, ko PSRS Augstākā padome bija spiesta atzīt. 

Kad tajā pašā laikā Gruzija aizveda uz Maskavu 1920. gada līgumu starp PSRS un Gruziju, kurā atzinušas viena otru, mums pateica, ka tā lietas netiek risinātas, jūsu laiks vēl nav pienācis, par jums vēl nav notikusi vienošanās ar Rietumiem. 

ASV joprojām gribēja saglabāt vismaz mūsu reģionā vienotu telpu, bet Gruzija tad sāka rīkoties pati. PSRS neizdevās saglabāt, tad Rietumi izdomāja NVS – Neatkarīgu valstu savienību.

Mēs vieni savas problēmas, vispirms ar okupētām teritorijām, neatrisināsim, turklāt tās jau tagad ir visa reģiona problēmas. Diemžēl pagaidām pasaules vadošo politisko centru intereses nesakrīt. Nav politiskas gribas, lai te nebūtu konfliktu. Viena pati Gruzija netiks galā. Turklāt to var izdarīt tikai mierīgā un diplomātiskā ceļā, kurā jāmeklē jaunas formas," skaidro rektors.

Bez Eiropas Gruzijai nav nākotnes

Grūti nepiekrist mācībspēkam, ka Gruzijas mērķis ir neatkarība, vienotība, labklājība, identitātes saglabāšana un garantēta nākotne. Viņš uzsver, ka bez Eiropas Gruzijai nav nākotnes. Galvenais, ko vēloties: lai Eiropa palīdz atgūt okupētās teritorijas.

"Eiropa saprot, ka bez Krievijas ziņas atgūt teritorijas nevarēsim, tas iespējams tikai miermīlīgā, sarunu ceļā. Bet kāpēc tad Eiropa tik slimīgi uztver, ka mēģinām ar Krieviju runāt? 

Vai mums karot ar Krieviju? Tad varēs Eiropa atnākt uz mūsu bērēm un līdzjūtīgi teikt: cik jauka bija tauta un valsts, gruzīni bija varonīgi, un viņiem bija taisnība. Es negribu nolikt savu galvu līdz ar citiem un negribu, lai mani un gruzīnus pēc tam žēlotu," intervijas beigās man saka Z. Honelidze un stingri nosaka: Eiropa līdz galam mūs nesaprot, bet Eiropa no mums nekur neliksies!

"Gruzijas sapnis" nopircis vēlētājus

Suhumi Valsts universitātes zinātniskās izpētes un attīstības departamenta vadītājs, vēstures doktors un profesors Zurabs Papaskiri daudzās lietās savam rektoram – "Gruzijas sapņa" atbalstītājam – nepiekrīt un ir tagadējās opozīcijas piekritējs. Piemēram, ģeogrāfiski Gruzijas atrašanos no politiskā viedokļa viņš vērtē negatīvi: neesot kur noslēpties no lielvaru interesēm.

Premjera Iraklija Kobakhidzes karikatūra skatlogā netālu no parlamenta.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

"Latvijai šobrīd ir viens ienaidnieks – Krievija. Mums bez Krievijas ir vēl valstis, kurām te ir savas intereses, piemēram, Turcija, Irāna. Neraugoties uz to, Gruzija ilgu laiku bija stingri nostājusies uz Rietumu, Eiropas ceļa: gan Ševardnadzes, gan īpaši Saakašvili laikā. Tagad ir katastrofa. Jā, Saakašvili bija kļūdas, pārsvarā viņa otrās prezidentūras laikā. Bet viņš bija reformators. Kolēģi Azerbaidžānā joprojām mani apskauž, ka mums bija tāds līderis. Aizbrauciet uz Azerbaidžānu – tur joprojām viduslaiki, padomju dzīves stils un domāšana, despotisms. Jā, cilvēki tur nedzīvo sliktāk kā Gruzijā, jo Azerbaidžāna ir resursiem bagāta valsts, bet vai to mēs gribam?

"Gruzijas sapnis" atnāca ar padomju domāšanu, bet pēc inerces saglabāja virzību uz Rietumiem. Saakašvili un viņa politiskais spēks 2012. gadā zaudēja godīgās vēlēšanās. Viņš necentās turēties visiem līdzekļiem pie varas, kā jau tas piedienas normālam Rietumu politiķim. 

Tomēr es nevaru piedot tautai, ka tā ļāva nākt pie varas "sapņotājiem" – viņi nopirka vēlētājus ar solījumiem un vienlaikus tas bija oligarhu un postpadomju domāšanas revanšs," 

saka profesors.

Pirmajā Ivanišvili valdībā daudzi ministri bijuši izteikti rietumnieciski noskaņoti, piemēram, ārlietu un aizsardzības ministri, arī prezidente Salome Zurabišvili bija "Gruzijas sapņa" aktīviste, bet nu ir opozīcijā, un viņai esot ambīcijas kļūt par nācijas līderi un lielākās opozīcijas partijas viņu atbalstot. "Gruzijas sapņa" uzstādījums bijis: Saakašvili diktators, viņam vairs varu nevar uzticēt, mēs būsim demokrāti. Ivanišvili savā dzimtajā ciemā uzcēlis komunismu – visiem uzbūvējis mājas, sakārtojis vidi un licis saprast, ka tāda drīz būšot visa Gruzija.

Vara nodevīgi virzot valsti uz Krieviju

"Pat nākamās vēlēšanas "Gruzijas sapnis" uzvarēja. 2020. gadā jau bija nopietna sāncensība vēlēšanās, jo daudzi Ivanišvili līdzgājēji saprata, ka viņa ceļš ved Gruziju atpakaļ pie Krievijas, kaut gan skaļi viņš to nekad nav teicis un neteiks. Kad Krievija iebruka Ukrainā, premjerministrs jau nākamajā dienā pateica: lūk, mēs esam saglabājuši mieru, bet Ukraina karo – it kā ukraiņi pie tā būtu vainīgi, – tas bija tik zaimojoši. Krievija vienmēr uz mums ir spiedusi, lai neskatāmies Eiropas virzienā, Krievijai vienmēr bija svarīgi saglabāt savu ietekmi Kaukāzā. "Gruzijas sapnis" tā arī nekad atklāti nav pateicis, ka vēlas Ukrainas uzvaru karā ar Krieviju, tikai – ka vajag sasniegt mieru. Bet uz kā rēķina? Ukraiņiem jāatdod teritorija? Tāda mūsu varas attieksme ir nodevīga politika.

Jā, iespējams, ir arī bailes no krieviem – viņu armija Dienvidosetijā ir tikai nedaudz kilometrus no autoceļa un dzelzceļa, kas savieno Gruzijas rietumus un austrumus, tehniski to nav grūti izdarīt, un tad patiešām būs milzīgas problēmas. Bet tiem pašiem krieviem ir teiciens: ja baidies no vilkiem, mežā neej. 

Labi, bailes var saprast, bet kāpēc Gruzijā ļauj varu propagandistiem, kas medijos lej dubļus virsū Zelenskim, viņa valdībai un ukraiņiem, – to nav iespējams ne saprast, ne pieņemt. 

Ir televīzijas kanāli, kuros personas runā kā Skabejeva un Simonjana Krievijas televīzijā, tikai gruzīnu valodā. Vai tad kaut ko tādu var pieļaut valstī, kura cer iestāties Eiropas Savienībā?" jautā mācību spēks.

Vēstures doktors un profesors Zurabs Papaskiri uzskata, ka parlamenta vēlēšanas neesot bijušas līdz galam godīgas – īpaši lauku reģionos, kur viens otru pazīstot, kur cilvēki esot iebaidīti un atkarīgi no pastāvošās varas.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Z. Papaskiri uzskata, ka parlamenta vēlēšanas neesot bijušas līdz galam godīgas – īpaši lauku reģionos, kur viens otru pazīstot, kur cilvēki esot iebaidīti un atkarīgi no pastāvošās varas. Mums, latviešiem, to nesaprast, jo esam tālu no padomju laika domāšanas veida, pat neraugoties uz to, ka daudz krievvalodīgo. Kad pats balsojis, redzējis, ka vismaz divi cilvēki viņu vēro un labi bija redzams, par kuru nobalsojis, jo atzīme spīdējusi cauri lapiņai, kas bijusi jāliek speciālā datu nolasītajā. Viņš, inteliģents cilvēks būdams, to nespējis izdarīt, un viņam palīdzējuši – ko tad lai sakot par ļaudīm, kas pirmoreiz redzot tādu tehniku, par kādu anonimitāti tad varot runāt? Un tad visi brīnoties, ka lauku reģionos "Gruzijas sapnis" saņēmis virs 80% balsu, bet, piemēram, vienā no centrālajiem Tbilisi vēlēšanu iecirkņiem – tikai 38%. Tagad notiekošos procesus sabiedrībā profesors dēvē par samta revolūciju: ja tagad būtu vēlēšanas, opozīcija dabūtu 70%. Esot mierīgi mītiņi, kam valsts neko nevarot nolikt pretim, tā sevi mierinot, ka mītiņotāji nogurs un pretstāve izbeigsies pati no sevis. Opozīcija tagad cīnoties pozicionāli, bez aktīvām kustībām, atteikusies no darba parlamentā, kas februāra sākumā atsāka darbu – un tas viss notiek unisonā ar aktivitātēm ārzemēs.

Lasiet "Latvijas Avīzē" arī turpmāk. Raksta otrajā daļā Artis Drēziņš stāstīs par to, kādas pārmaiņas savā darbā jūt Gruzijas žurnālisti un kādu iespaidu valsts politiskais kurss atstāj uz ekonomiku.

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes