Gluži kā jūrā mūžam nesaskaitīt smilšu graudus, tā arī nekad nekļūs skaidrs, cik latviešu tautas tērpu darināts, un joprojām tiek arī pētīts un spriests, kādi tie izskatījās, ņemot vērā tautas tērpu garo attīstības ceļu no arheoloģiskā apģērba līdz 20. gs. sākuma tērpam un pielietojumam jaunākos laikos.
"Daudziem latviešiem tautas tērps ir nacionālās pašapziņas un godu apģērbs, nevis tikai skatuves un muzeja tērps. Mums ir vajadzīgs pareizs tautas tērps kā latviskās identitātes neatņemama sastāvdaļa. Tas ir senču mantojums, ko valkājam ar lepnumu," uzsver tautas tērpu centra "Senā klēts" speciāliste Ziedīte Muze.
"Tautas tērps sākas ar kreklu, jo to uzvelk pirmo. Krekls ir garš, jo senāk nebija apakšveļas, un tas ir tik balts, cik balts ir lins. Mūsdienas gan ievieš korekcijas un deju kolektīvi kreklus šuj arī no kokvilnas, jo šo materiālu vieglāk kopt. Par to gan mums nevajadzētu pārāk satraukties, jo skatuves tērpam ir savas prasības, taču spraust villaini ar divām saktām uz pleciem, lai var padejot, gan nebūtu pieņemami," viņa teic.
No senas lupatiņas līdz novada tautas tērpam
Bikstu tautas tērps ir dzīvā leģenda, kas tieši tā arī šodien ir darināts – no atrasta sena brunču malas gabaliņa.
Evita Biete pirms vairākiem gadiem strādāja par Bikstu kultūras nama vadītāju un kūrēja sava novada tautas tērpa darināšanu, meklējot senas liecības, sazinoties ar muzejiem, amatniekiem un meistariem.
Iesākums visam bija atrastie brunči ar izaustām skaistām rozītēm, kā jau Zemgalē pienākas. Tie tika saukti par Bikstu tautas tērpa brunčiem. Evita devās uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, lai apstiprinātu tā autentiskumu, bet nekā. Tā bija liela vilšanās, muzejs atradumu neapstiprināja, tas izrādījās daiļamatniecības brīvsolis un brunči netika atzīti kā etnogrāfiski pareizi. "Mēs turpinājām meklēt," saka Evita,
"bikstenieka mājās "Tervete" atradās mazs brunču gabaliņš, kas tagad ir iesniegts muzejā un apstiprināts kā autentisks. Lupatiņa bija strīpaina, bet tā mūs neuzrunāja. Pētot tālāk un dziļāk, izrādījās, ka Bikstu tautas tērps vairāk pieder Austrumkurzemei, ne Zemgalei, un bruncim var būt sarkana apaudu mala.
Sapratām, ka Bikstu tautas tērpa radīšanā varam variēt ar krāsām."
Bikstos pamazām sāka komplektēties novada tautas tērps, iedzīvotājiem atverot pūra lādes un izvēdinot vecmāmiņu un vecvecmāmiņu krājumus. Plecu lakats nācis no mājām "Ciskas" – rūtains, lillīgs, krāsās bezgala priecīgs. Tagad Bikstos šādi lakati ir ap 20. Daudzi to vēlas dāvināt bērniem kristībās, aplikt ap pleciem Līgo vakarā vai citās godībās. Ar jaunieguvumiem Edīte devās uz tautas tērpu centru "Senā klēts", kur Ziedīte Muze palīdzēja nokomplektēt Bikstu tautas tērpu atbilstoši novada tērpu darināšanas un valkāšanas tradīcijām. Tagad tas ir gatavs. Jaka nāk no Jaunpils, zeķes un galvas sega – no Blīdenes, paķeles (prievītes, ar ko apsien zeķes, lai nenokristu) – no Anneniekiem un kurpes – no Džūkstes.
Tautas tērpa darināšana bija radošs un notikumiem piesātināts process. Paķeles no 26 krāsainiem dzīpariem ar 26 locījumiem, veidojot rakstu, pina pašas baldonietes. Aktīvi darbojoties, daudzi vēlējās sev iegādāties tautas tērpu, un Baldone kļuva tautas tērpu darināšanas pārņemta. Pogu kalšanai tika izvēlēta pēdējā Latvijas nacionālā nauda, kur viens lats bija lasis un divi lati – govs, taču tas īsti labi neizskatījās ne pie jakas, ne mēteļa, tāpēc pogām izvēlējās 20 santīmu monētu. Toreiz Latvijā jau bija ienācis eiro, un, lai dabūtu 20 santīmu monētas, baldonietes devās pie kolekcionāra uz Latgali. Krekliem derēja viena santīma monētas, un tās pietika – bija savākts pilns jogurta spainītis. Monētas pogās pārkala Liepājas kalējs Andris Grebis, viņš izkala arī sprādzes baldoniešu kurpēm – kā sievām, tā vīriem.
Krekliem baldonietes nevēlējās šūt plastmasas pogas, un viņas atrada meistari, kas no 7,5 metru gara diega izgatavoja vienu diegu pogu.
Dzintara krelles ar sudrabu izgatavot uzņēmās Igaunijas rotu meistare.
Vīru mēteļu darināšana bija ne mazāk sarežģīts process. Apkaklei bija vajadzīgas kurmja ādiņas – piecas vienam krāgam. "Kopā ar medniekiem ķērām kurmjus, bet vairāk par trim nenoķērām. Kurmji ir gudri, viņi saprata, ka mēs tos medījam. Tāpēc tika izmantotas speciālas īsspalvainā truša ādas vai arī parasta samta apkaklīte. Bikstos vīriem gribējām platmali, bet mums tā nav bijusi. Bikstos ir neģene, kurai pāri nāk trušādas strēmele. Vienīgais, ko neesam paspējušas izgatavot, ir vīra vidukļa josta ar izkaltu zalkša aizdari, kas nāk no Zebrenes. Lai to pagatavotu, vajadzīgi trīs meistari – ādas, pērļošanas un kalējs," stāsta Evita Biete.