Šovasar Dziesmu un deju svētkos, kad Dziesmu svētkiem aprit 150, bet Deju svētkiem – 75 gadi, dejotāji sagatavojuši trīs lielas programmas – deju lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs" Daugavas stadionā, latviešu skatuviskās dejas lielkoncertu "Balts" "Arēnā Rīga" un dejas noslēguma koncertā "Kopā augšup" "Sidraba birzī" Mežaparkā.
Par "Mūžīgo dzinēju" un izaicinājumiem deju nozarei – šajā sarunā ar vienu no lieluzveduma mākslinieciskajiem vadītājiem – horeogrāfu Jāni Purviņu un projekta vadītāju Marutu Alpu.
– Halles, halles, halles – tā Dziesmu svētku padomē satraukusies sacīja deju nozares pārstāve Zanda Mūrniece, runājot par būvēm, kas paceļas ap futbola laukumu Daugavas stadionā un traucē dejotāju plūsmām un maiņām mēģinājumos. Vai jūs šīs būves pārsteidz? Pirms iepriekšējiem svētkiem 2018. gadā priecājāmies par papildu tribīnēm skatītājiem ar 10 000 vietu. Vai Daugavas stadiona projekta tālākā attīstība ar deju nozares pārstāvjiem netika apspriesta?
J. Purviņš: – No paša koncerta viedokļa mums nepieciešamā arēna, futbola laukums, ir kārtībā, un dejotāji tur varēs labi justies un dejot. Arī skatītāju klātbūtne no visām trim pusēm, ko ieguvām uz pagājušajiem svētkiem un saglabājam patlaban, ir lielākā vērtība. Tas, ko pamazām zaudējam un par ko turpmāk būs ļoti jādomā, ir mēģinājumu vietas blakus futbola laukumam, uz kura notiek pats lieluzvedums. Šobrīd ap futbola laukumu paceļas būves – jau ir ledus halle, droši vien būs arī futbola halle un, iespējams, vēl visādas lielajam sporta centram nepieciešamas lietas. Un mums tagad ļoti, ļoti jādomā par uzejām un noejām dejotājiem, jo minētās ēkas ir tuvu pašām skatītāju tribīnēm. Līdz ar to virsvadītājiem ļoti jādomā par virzieniem, kā vienu dejotāju tūkstoti nomainīt ar otru. Un šķiet, ka tuvākajā laikā būs vēl vairāk jādomā, jo apbūve pletīsies vēl tālāk uz priekšu. Bet Daugavas stadionu uzskatām par vienīgo vietu Latvijā, kur mums ir iespējama tik vērienīga kopā dejošana kā Deju svētkos.
M. Alpa: – Kad tapa projekti, saskaņošana ar mums notika, bet viena lieta, kamēr viss uz papīra, un otra, kad sākas celtniecība. Piemēram, saskaņojumā pirms ledus halles būves bija iekļauta mūsu vēlme vismaz neveidot milzīgas puķu dobes ar augstām betona malām, kas nu sabūvētas. Ja to nebūtu, pavērtos vietas, kur stāties dejotājiem, bet puķu dobes tur ir un paliks mūžīgi. Līdz ar to mums nav savas Deju svētku "mājas", kā tas ir dziedātājiem Mežaparka Lielajā estrādē ar "Sidraba birzi". Un mums jārēķinās, ka šogad ejam iekšā sporta būvē, kas turklāt vēl ir arī kā būvlaukums, jo patlaban tur top vieglatlētikas halle. Arī Dziesmu svētku nedēļā diemžēl pavisam pārtraukt būvdarbus nevarēs, jo tie saistās ar līgumiem un līgumsodiem darbu termiņu kavēšanā.
Bet labā ziņa ir tā, ka notiek iekšdarbi, līdz ar to mums netraucēs trokšņi. Esam mēģinājuši vienoties, ka materiālus būvei varētu piegādāt agri no rīta vai vēlu, vēlu vakarā. Turklāt piekļūšanu stadionam apgrūtina remontdarbi.
Cik ātri pirms koncertiem dalībniekiem būs jāierodas uz mēģinājumiem... Šoreiz tā būs vēl viena stunda klāt. Mums ir arī dienas koncerts 7. jūlijā plkst. 12, un stadiona vadība solījusi, ka būs saprotoša un būvdarbu trokšņi mūs netraucēs. Jā, ja 2018. gadā gājām iekšā pilnīgi jaunā būvē, kur nebija noticis neviens pasākums un vienīgais izaicinājums zināmā mērā bija biļešu skenēšana, tad nu mums ir samazinājušās mēģinājumu un uzturēšanās vietas gan labajā pusē, kur iepriekšējos svētkos bija pilns laukums ar teltīm, kur koncerta laikā dejotājiem pārvilkt tērpus un uz ekrāniem arī pašiem redzēt lielos rakstus stadionā, gan citur. Un brīvu vietu dejotājiem atliek arvien mazāk un mazāk. Diemžēl mēs tur neko mainīt nevaram.
– Kā deju nozare pārdzīvojusi kovida krīzi?
J. Purviņš: – Šogad pavasarī, skatoties uz dejotājiem, man gribas teikt, ka atslēgas vārds ir "apbrīnojami". Gan dejotāju emocijās, gan cieņā citam pret citu un to, ko viņi dara. Jo, man liekas, pašreiz cieņa ir tas, kā visvairāk pietrūkst arī ikdienā. Kovids mūs iemācīja filmēt metodiskos materiālus, un tie joprojām pieejami Nacionālā kultūras centra mājaslapā. Tā ir labā ziņa.
M. Alpa: – Vairāki virsvadītāji bija izdomājuši pilnīgi jaunas darbības formas, kā, piemēram, Kurzemes deju josta. Kolektīvi vienkārši dancoja gar Kurzemes jūrmalu līdz pašai jūras malai, bez publikas, savam priekam.