-2.9 °C
Inese Mičule iestudējumā "Visi mani dēli" Liepājas teātrī ir fokusējusies uz rūpīgi izslīpētu reālpsiholoģisko aktierspēli.
Pēc vairākiem debijas mēģinājumiem Arturs Millers 1946. gadā pabeidza lugu "Visi mani dēli", pie kuras bija strādājis vairākus gadus, un pie sevis nolēma: ja atkal neveiksies, mainīšu profesiju. 1947. gadā lugas iestudējums Brodvejā atnesa viņam Tonija balvu, nostiprināja viņa dramaturga reputāciju un pavēra iespēju nākotnē piedzimt amerikāņu klasikas šedevriem "Komivojažiera nāve", "Salemas raganas", "Skats no tilta" u. c. Daži nesenākie viņa lugu iestudējumi jau būs iegūluši arī mūsu publikas pieredzē, pašlaik Liepājas teātris piedāvā iespēju to papildināt ar, droši varētu teikt, neredzētu, jo 1948. gada Smiļģa iestudējumu "Džo Kellers un viņa dēli" nez vai kāds vairs atceras, vēl viena Millera darba skatuvisko versiju.
Inese Mičule vienmēr strādā ar labu dramaturģisko materiālu, un viņas izvēle iestudēt Artūra Millera lugu "Visi mani dēli" ir ļoti precīzs trāpījums mūsdienu sabiedrības apziņas vājajos punktos, jo autora teksts rosina pievērsties jautājumiem, uz kuriem nevar viennozīmīgi atbildēt, bet kuri tieši šobrīd mums ir vitāli svarīgi gan kā cilvēciskām, gan kā sabiedriskām būtnēm. Tēvu vaina, paaudžu konflikts, sociālā un individuālā atbildība, morālā krīze, ģimene un tās vērtības – jautājumi, kurus nevar atrisināt, nostājoties vienā vai otrā pusē, kuri liek meklēt kompromisus un rūpīgi izsvērt tos tālākās dzīves vārdā, un režisores scēniskā minimālismā labi izlīmeņotais iestudējums burtiski mudina katru no mums tiem nopietni pievērsties.
Džo Kellera māja skatuviskajā telpā prezentējas kā atvērta terase, uz kuras satiekas ģimenes locekļi, draugi, kaimiņi, lai mierīgi parunātos un nodotos ikdienas rūpēm, kas, izrādās, nemaz nav tik vienkāršas, kā pirmajā mirklī varētu likties. Ir pagājuši trīs gadi kopš Otrā pasaules kara, tajā ir pazudis viens no viņa dēliem, kuru māte joprojām uzskata par dzīvu, un viņš pats ir piedzīvojis smagu tiesas prāvu sakarā ar brāķa piegādēm aviorūpniecībai. Viņa uzņēmumā ražotās cilindra galvas bija ieplaisājušas, fakts tika noklusēts un tādējādi Austrālijā gāja bojā divdesmit viens pilots. Tiesā noskaidrots, ka Džo tajā dienā slimojis un lēmumu pieņēmis viņa kompanjons Stīvs Dīrers. Vai tas tā tiešām notika, vai Džo patiešām ir nevainīgs un ko par to domā pārējie personāži – tā ir lugas centrālā sarunu tēma, kas lēnām un neatgriezeniski, atklājot noklusētu patiesību, ievelk skatītāju bipolāru jautājumu virpulī.
Inese Mičule iestudējumā ir atteikusies no riskantiem formas meklējumiem un atgriezusies pie neitrālas pozīcijas režijas, vienlaikus fokusējoties uz rūpīgi izslīpētu reālpsiholoģisko aktierspēli. Pēc mežģīņu principa rūpīgi noaustā izrādes psiholoģiskā konstrukcija būtībā balstās aktieru emocionālajās atbildēs uz autora piedāvātajām situācijām un paver plašas iespējas režisorei iesaistīt aktieru radošo potenciālu lomu veidošanā. Liepājas aktieri to prot novērtēt, tāpēc katrs viņu radītais tēls pat ar minimālām skatuviskās klātbūtnes izpausmēm ir gana daudzšķautņains, lai publikas uzmanība izrādē nepieliptu vienam patiesības aspektam. Katram lugas varonim ir savs skatījums un sava attieksme pret Džo Kelleru, kas strauji izmainās pēc Enijas Dīveres atklātajiem faktiem, un tieši tas rada sajūtu, ka mums ir dota vienreizēja iespēja ielūkoties īstā, pretrunīgu cilvēcisko lēmumu un rīcības pilnā dzīvē.
Džo Kellers ir iemācījies sadzīvot ar savu nodarījumu un attaisnot sevi ar vārdiem "es tā rīkojos ģimenes dēļ", viņa jaunākais dēls tic tēva nevainībai, un tuvākie draugi to ir akceptējuši. Ģirts Krūmiņš kopumā pārliecinoši izspēlē šo sava varoņa apziņas labilo stāvokli, neaizmirstot arī par tā nestabilitāti, kas atainojas Džo centienos paturēt kontroli pār visām sarunām.
Viens no sarežģītākajiem tēliem, kuru izrādē ar spēcīgu, skatītāju zālē sajūtamu iekšējās enerģijas koncentrāciju atveido Inese Kučinska, ir Keita Kellere. Viņa zina gan to, kas notika rūpnīcā, gan to, ka vecākais dēls Larijs ir gājis bojā, taču atsakās tam ticēt. Keita dzīvo pašas izveidotā mijkrēšļa zonā, kas viņu šķietami pasargā no raupjās dzīves netaisnībām un ļauj patverties mierinošu ilūziju mākonī. Tas ir ārkārtīgi komplicēts psihes stāvoklis, kuru grūti ir adekvāti izdzīvot uz skatuves, taču aktrise to izdara nevainojami.
Zināma Ibsena ietekme ir sajūtama Krisa Kellera tēlā, caur kuru Millers pievēršas "ideālisma kā problēmas" aplūkojumam. Godīgums, atvērtība un uzticēšanās, kas robežojas ar naivumu, bezkompromisa mīlestība – Krisam ir pašsaprotami eksistences nosacījumi vai vērtības, kuru sagraušana lauž viņu kā personību. Uz skatuves viņš ir pozitīvais varonis, kura atveidošana prasa no aktiera īpašus dotumus "cilvēciskot" savu tēlu, jo tam nepārtraukti draud briesmas iekrist didaktikas slazdos. Mārtiņam Kalitam tādi piemīt, to ievēroju, jau Klaipēdas kursam ienākot teātrī, un Krisa lomā viņš šīs savas spējas veiksmīgi izmanto, ļaujot skatītājam nešaubīties par fināla dramatisko notikumu patiesumu.
Ietērpjot Džordža Dīvera nedaudz neirotisko uzvedību precīzās ārējās izpausmēs, izteiksmīgu tēlu izrādē rada Rolands Beķeris. Aktiera teicamā organika un plastika ļauj viņam pat nelielas lomas atveidot tā, lai nepaliktu nepamanīta neviena tēlu raksturojoša nianse.
Enija Dīvere Kelleru ģimenes sabrukuma procesā darbojas kā aktivizējošs katalizators, viņas reakcijas pret katra apkārtesošā attieksmi ir atšķirīgas un mērķtiecīgas, viņa mīl Krisu un zina, ko grib panākt, taču dzīvē ne vienmēr tas izdodas. Madara Kalna ar atzīstamu profesionalitāti to visu iekļauj savu skatuvisko izpausmju arsenālā un viņas saspēle ar partneriem liek skaidrāk apjaust, cik neprognozējama īstenībā ir cilvēka dzīve.
Lugas sižetisko notikumu ekspozīciju papildina arī vairākas epizodiskās lomas, un jāteic, visi aktieri tajās ir atraduši gana daudz trāpīgu detaļu atveidojamo tēlu raksturošanai, tādējādi atgādinot, ka pagātne vienmēr ienāk šodienā un reizēm dara to visai skarbi.
Ineses Mičules iestudējums Liepājā padarīs domīgus pat tos, kas teātrī pārlieku domāt nevēlas, ļaujot noskārst, cik daudz savstarpēji pretrunīgu sakarību mīt cilvēcisko attiecību tīklā, par kurām mēs labprāt piemirstam, bet kuras nepiemirst mums dzīvē atgādināt par sevi.
Uzziņa
Arturs Millers, "Visi mani dēli", iestudējums Liepājas teātrī
- Režisore Inese Mičule, scenogrāfija un kostīmi – Agnese Kaupere, gaisma – Mārtiņš Feldmanis, video – Dainars Albužis.
- Lomās: Ģirts Krūmiņš, Inese Kučinska, Mārtiņš Kalita, Madara Kalna, Rolands Beķeris, Kaspars Kārkliņš, Signe Dancīte, Armands Kaušelis, Everita Pjata-Gertnere, Rūdolfs Pēcis vai Kārlis Dreiblats.
- Nākamā izrāde 2. martā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
