15.1 °C
Latvijas jaunuzņēmums "Naco Technologies" ir samērā reta parādība jaunuzņēmumu pasaulē – tas ir otrās paaudzes jaunuzņēmums. Proti, savulaik uzņēmums ar tieši tādu vārdu jau eksistēja, to vadīja tas pats Aleksandrs Parfinovičs, un tas pat nodarbojās faktiski ar to pašu – ar dažādu materiālu nanopārklājumiem.
"Naco Technologies" Nr. 1 tika dibināts 2010. gadā, pēc tam, kad topošais "Naco Technologies" valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Parfinovičs kādā no "Komercializācijas reaktora" rīkotajiem "Ignition Event" pasākumiem (zinātnieku tikšanās ar potenciālajiem investoriem) gadu iepriekš bija iepazinies ar Krievijas zinātnieku, profesoru Valēriju Mitinu. "Iepazināmies un iepatikāmies viens otram," tā abu attiecības raksturo Parfinovičs. No pazīšanās dzima uzņēmums "Naco Technologies", jo Mitina izgudrojuma būtība bija ātrgaitas jonu-plazmas magnetronās uzsmidzināšanas iekārta, kas ļāva uzklāt nanopārklājumu gandrīz jebkurai vielai. Šis pirmais "Naco Technologies", nodarbojās ar nanopārklājumu izgatavošanu autobūvei, jo tie samazina dažādu automašīnu detaļu berzi un nodilumu.
2015. gadā šo uzņēmumu kopā ar tā piedāvāto risinājumu nopirka vācu uzņēmums "Schaeffler Group", tūlīt pat to arī pārdēvējot, jo šī grupa visā pasaulē strādā ar vienu zīmolu. 2017. gadā uzņēmuma tehnoloģija pat saņēma Latvijas Eksporta un inovācijas balvu kategorijā "Inovatīvākais produkts".
Taču "dīzeļgeita" (starptautisks skandāls, kurā atklājās, ka "Volkswagen" savās dīzeļautomašīnās uzstādījis programmatūru, kas tehniskās pārbaudes brīdī mākslīgi samazina automašīnas dzinēja radītā slāpekļa oksīda daudzumu līdz pieņemamam, lai gan ikdienas satiksmē izdalītais slāpekļa oksīda daudzums pārsniedz normas pat 40 reižu. Skandāls nodarīja milzu kaitējumu auto būves nozarei kopumā, jo pievērsa uzmanību arī citu uzņēmumu izmantotajiem paņēmieniem, lai auto spētu iekļauties ekoloģiskajās normās, un deva pamatīgu triecienu dīzeļdzinēju reputācijai, sākot to norietu.) uzņēmuma gaišo nākotni pamatīgi pabojāja, jo tā radītie nanopārklājumi bija orientēti uz izmantošanu tieši automašīnās ar dīzeļdzinējiem, kuru pārdošanas apjomi strauji sāka samazināties.
Ūdeņradis – dārgs un agresīvs
Šajos apstākļos Aleksandrs Parfinovičs un viņa domubiedru grupa 2020. gadā nolēma dibināt jaunu uzņēmumu, kurā ātrgaitas jonu-plazmas magnetronās uzsmidzināšanas tehnoloģija tiktu izmantota šobrīd aktuālajā zaļā ūdeņraža (ūdeņradis, kas radīts, sadalot ūdeni ar elektrolīzes metodi) ražošanā. Turklāt uzņēmums pieņēma jau pierasto "Naco Technologies" vārdu, radot "Naco Technologies" Nr. 2. Iemesls bija jau atpazīstams uzņēmuma vārds jeb, kā to formulē Parfinovičs, "nozarē jau zināja, ka šī komanda strādā ar inovatīviem risinājumiem nanopārklājumu jomā". "Schaeffler Group" pret šī nosaukuma izmantošanu nebija iebildumu, un darbs sākās.
Zaļi iegūtu ūdeņradi šobrīd uzskata par svarīgāko nākotnes enerģijas uzglabāšanas veidu, jo ūdeņradī varētu pārvērst saules un vēja radīto elektroenerģiju tad, kad tai nav patērētāju, un vēlāk to izmantot, kad saule nespīd vai vējš nepūš, atkal radot vidi nepiesārņojošo ūdeni. Taču šī ūdeņraža ražošanā ir vairākas problēmas. Pirmā ir tā, ka tas ir ļoti dārgs, jo enerģijas daudzums un katalizatori, kas nepieciešami, lai ļoti stabilajā ūdens molekulā sagrautu saites starp ūdeņradi un skābekli, ir vērtīgāki nekā tas enerģijas daudzums, ko var iegūt no saražotā ūdeņraža.
Otra problēma ir tā, ka elektrolīzes procesā tiek iegūtas divas ķīmiski ļoti agresīvas vielas – jau minētie ūdeņradis un skābeklis, kas ļoti "vēlas" stāties ķīmiskās attiecībās ar visu apkārtējo – elektrodiem, tvertnes sieniņām un viens ar otru. Rezultātā notiek ātra elementu degradācija, un tie bieži jāmaina. Šis ir otrs iemesls, kādēļ zaļais ūdeņradis izmaksā tik dārgi. Jāpiebilst, ka sistēmas elementu aizsardzība no ūdeņraža agresīvās dabas ir svarīga ne tikai ūdeņraža ražošanā, bet arī, piemēram, ūdeņraža šūnu izmantošanā, kas ir viena no iespējamajām nākotnes auto dzinēju tehnoloģijām.
Cīņā par zaļā ūdeņraža nākotni
"Pirmajā "Naco" mēs izmantojām nanopārklājumus, lai samazinātu detaļu berzi un nodilumu, bet otrajā uzņēmumā mēs izmantojam nanopārklājumus, lai aizsargātu detaļas no ūdeņraža korozijas, kā arī samazinātu dārgo materiālu izmantojumu ūdeņraža ražošanas procesā. Lai aizsargātu materiālus pret ūdeņraža koroziju, nozare šobrīd izmanto tādus dārgus materiālus kā titānu un karbonu (oglekļa šķiedras audumu. – Aut. piez.).
Varētu izmantot lētākus materiālus, piemēram, nerūsējošo tēraudu, bet tad vajadzīgs pārklājums, kas to aizsargā. Lai aizsargātu pret ūdeņraža koroziju, kas elektrodus un katalizatorus, ar ko tiek pārklāti elektrodi, padara trauslus, vajadzīgi inertie metāli – platīns un irīdijs.
Pašreiz populārākās pārklāšanas metodes ir ķīmiskā pārklāšana vai 3D drukai līdzīgs process. "Naco Technologies" pirmajā darba posmā strādā pie tā, lai šīs pārklājuma metodes aizstātu ar nanopārklājumiem (pārklājumiem dažu nanometru biezumā, kas parasti ir pārklājums viena atoma biezumā. – Aut. piez.) – tas ļautu samazināt dārgo materiālu izmantojumu 10–20 reižu, saglabājot visas pozitīvās pārklājuma īpašības. Tas tiek panākts, ar enerģijas palīdzību pārvēršot platīnu vai irīdiju plazmas jeb ļoti karstas gāzes stāvoklī un tad piesaistot šos atomus elektrodiem. Šis process ļauj uzklāt platīnu elektrodiem piecu, nevis simts nanometru biezumā, kā to ļauj ķīmiskā metode. Otra šī procesa priekšrocība – tas ļauj uzklāt pārklājumus faktiski uz jebkura materiāla, mēs esam faktiski vienīgie pasaulē, kas spēj to izdarīt. Pie mums brauc pat uzņēmumi no ASV, kur kopumā nanopārklājumu industrija ir ļoti attīstīta, un pat tur dažreiz nespēj atrast uzņēmumu, kas spētu uzklāt pārklājumus kādam specifiskam materiālam, tādēļ brauc pie mums. Taču šai efektīvākas dārgmetālu nanopārklājumu procesa pilnveidošanai sekos arī otrs darba posms – tādu pārklājuma materiālu atrašana, kas ļautu atteikties no dārgā platīna vai irīdija izmantošanas," stāsta Aleksandrs Parfinovičs.
Pierādīšanas procesā
"Pašreiz atrodamies mūsu piedāvāto pārklājumu pārbaudes procesā.
Mums ir apmēram 20 klienti, kas sūta mums savas ūdeņraža ražošanas sistēmas, mēs tās pārklājam un sūtām viņiem atpakaļ pārbaudei. Svarīgākie pārbaudes kritēriji ir divi – elektrodu, ūdeņraža šūnu un citu elementu izturība,
tāpēc mūsu pārklājumiem izturība pieaug divas un dažos gadījumos pat vairāk reižu, tātad pagarinās arī sistēmas elementu kalpošanas laiks. Otrs kritērijs ir dārgo metālu izmantošanas samazinājums, mūsu metode ļauj samazināt to izmantošanu piecas līdz divdesmit reižu atkarībā no konkrētās ūdeņraža sistēmas."
Tieši šo metožu pilnveidošanai "Naco Technologies" nesen saņēma gan "EIC Accelerator" grantu, gan riska kapitāla investīcijas kopumā desmit miljonu eiro apmērā. "Tieši šobrīd mani kolēģi atrodas Ķīnā, kur pieņem tur izgatavoto mūsu pirmo ražošanas iekārtu, kas tiks vesta uz Rīgu. Jau šī gada vasarā tas ļaus uzņēmumam no pētniecības partnera pārvērsties ražošanas partnerī. Tad varēsim nevis pārklāt citu ražotos elektrodus, plāksnes, kas veido ūdeņraža šūnu sieniņas un citus, bet gan sākt ražot paši savas – sākotnēji līdz pusmiljonam elementu gadā. Taču saņemtās investīcijas un granti ļaus arī izveidot iekārtu, kas ar nanopārklājumu ļaus pārklāt arī elektrolīzes procesā izmantotās membrānas, apmēram pēc trijiem gadiem būsim vienīgais uzņēmums pasaulē, kas to spēs. Tomēr šobrīd jāpierāda, ka spējam šos pārklājumus uzklāt komerciālā līmenī – tātad ar konstantu kvalitāti pierādīšanas process aizņems vēl pusotru gadu," saka Parfinovičs.
Taču uzņēmums laiski negaida, kamēr partneri pārbaudīs tā ražojumu kvalitāti. "Naco Technologies" paralēli plāno būvēt jaudīgāku ražošanas iekārtu. Ja pirmā iekārta ļaus ražot pusmiljonu ūdeņraža iekārtu elementu gadā, tad pēc otrās iekārtas uzstādīšanas ražošanas jauda pieaugs desmitkārtīgi – līdz pieciem miljoniem elementu gadā. "Lai saprastu pieprasījuma apjomu pēc ūdeņraža iekārtu elementiem, būtu jāzina, ka viena gigavata vērta ūdeņraža saražošana elektrolīzes procesā prasa divus miljonus komponentu – elektrodu, plākšņu un citu. 2030. gadā Eiropas Savienība ir paredzējusi saražot ūdeņradi 130 gigavatu apjomā, tam būs nepieciešami 260 miljoni komponentu," nākotnes tirgus apjomus raksturo A. Parfinovičs. "Visi šobrīd jau runā par šāda rezultāta sasniegšanu, taču realitāte ir tāda, ka ražošanas process vēl nav izveidots un tā veidošanas procesā pavērsies dažādas iespējas," tā viņš raksturo uzņēmuma nākotnes perspektīvas.
PĀRKĀPUMA BŪTĪBA
Sēkla
2009. gadā Aleksandrs Parfinovičs iepazīstas ar Krievijas zinātnieku Valēriju Mitinu, šīs pazīšanās rezultāts 2010. gadā ir uzņēmums "Naco Technologies", kas piedāvā nanopārklājumus auto detaļu berzes un nodiluma samazināšanai. Uzņēmums izrādās veiksmīgs, to nopērk "Schaeffler Group", mainot nosaukumu.
Dīgsts
2020. gadā tiek nolemts pievērsties nanopārklājumu piedāvāšanai ūdeņraža ražošanas nozarei, dibinot otru uzņēmumu ar nosaukumu "Naco Technologies". Mērķis – palielināt ūdeņraža sistēmu elementu izturību un samazināt dārgmetālu izmantošanu.
Sēkla
2022.–2023. gadā uzņēmums saņem riska kapitāla investīcijas un grantus pirmo ražošanas iekārtu izgatavošanai un plāno uzsākt ražošanas procesu.
