Okeāns sedz mūsu planētas ievērojami lielāko daļu, tas pamatā saražo visu nepieciešamo skābekli un tostarp arī nodrošina ievērojamu daļu no nepieciešamajiem resursiem barības, minerālu un enerģijas veidā. Taču, kā uzskata virkne mūsdienu pētnieku, planētas okeāni joprojām šokējoši nepietiekami pārstāvēti starptautiska mēroga ekoloģiskajās konvencijās. Okeānu pārsvarā mēdz pieminēt tikai it kā garāmejot, dažkārt varbūt norādot uz atsevišķām īpaši smagām problēmām, taču ne vairāk.

Reklāma

Nolūkā kaut kā iziet ārpus šo simbolisko pūliņu rāmjiem un izstrādāt pamata kritērijus, kas patiešām spētu nākamajām cilvēku paaudzēm ļaut izmantot funkcionējošu jūras sistēmu piešķirtās iespējas, cilvēka attiecībām ar okeānu vajadzētu mainīties jau pašos pamatos.

Nesen izdevumā PLOS Biology publicētajā rakstā apvienota pētnieku grupa izklāstījusi savus argumentus saistībā ar jauno sistēmu, kas mērķēta tieši uz šīm fundamentālajām pārmaiņām. Publikācija, protams, ir pārpilna ar raksturīgi eksaltētiem saukļiem no tradicionālās ekoloģiskās vaimanoloģijas apcirkņiem, taču daudz kas tur ir tiešām ievērības cienīgs. Tajā daudzi okeanoloģijas vadošie pētnieki ar pasaules vārdu pauduši, ka esošās ekoloģiskās likumdošanas saglabāšana pašreizējā līmenī esot pielīdzināma dabas likumīgai iznīcināšanai, un starptautiskajām tiesībām vajadzētu sākt attīstīties virzienā uz to, lai tajās atspoguļotos okeāna tiesības uz eksistēšanu, attīstību un atjaunošanos. Izvirzīts arī šāds sauklis: “Okeāna veselība ir cilvēka veselība.” Publikācijā vārds Daba visviet rakstīts ar lielo sākuma burtu, tādējādi uzsverot filozofisko pieeju, kas apkārtējo vidi it kā paceļ vienādā rangā ar cilvēku, nevis atstājot to tikai kā atsevišķu ekspluatācijas jomu.

Attiecīgā “savstarpējā uzlabošana” ir galvenā daļa tam principu kopumam, kas aptver to nosacīto Zemes tiesību sadaļu, ko dēvē par lietussarga efektu, kas paredz iniciatīvas, kas vērstas uz to, lai atzītu cilvēku un apkārtējās vides savstarpējo saistību, un kas īstenojas caur cilvēku sabiedrības institūtiem un likumiem. Viens no tādiem tiesību pamatiem, par kuru jau acumirklī jāatceras, ir tiesības eksistēt. Vairākumam cilvēku tas ir ētiskais princips, kas ir pamatā likumu izstrādāšanai visā pasaulē.

Atbilstoši Zemes likumam viens no tajā esošajiem tiesību pamatiem jeb “Dabas tiesības” uzsver, ka apkārtējai videi jeb dabai piemīt tiesības jau tikai saistībā ar tajā iekļauto iekšējo vērtību. Ne jau tāpēc, ka tā var kalpot kā privātīpašums vai resurss, kas derīgs izmantošanai, bet gan vienkārši kā “dzīva būtne” pati par sevi. Iepriekš minētās publikācijas autori rakstījuši, ka, “balstoties Zemes tiesībās un dabas tiesību izpratnē, uz okeānu vērstā pārvaldība atzīst okeānu kā dzīvu būtni, virza likumdošanu, politiku un institucionālās darbības, kas attiecīgu lēmumu pieņemšanā ņem vērā okeāna vajadzības”.

2017. gada decembrī ANO Ģenerālā asambleja laika periodu no 2021. līdz 2030. gadam izsludināja par “Noturīgas attīstības zinātnes par okeānu desmitgadi”. Šis lēmums esot pieņemts pēc pirmā Pasaules okeāna novērtējuma 2015. gadā, kas izpaudās kā absolūti atskurbinošs ziņojums saistībā ar cilvēka atkarību no okeāna un vienlaikus viņa ietekme uz jūras ekosistēmām. Vēlāk Starpvaldību okeanogrāfiskajai komisijai uzticēja izstrādāt konkrētu plānu, kā rezultātā tā ieteica tuvākajos gados obligāti veicamo pasākumu virkni, piemēram, globālās okeāna novērošanas sistēmas paplašināšanu un cilvēces attieksmes pret okeānu maiņu.

Un katrā ziņā esot acīmredzami, ka tas, ko cilvēki dara patlaban, darbojas ne gluži produktīvi. Pasaules okeāni turpina mainīties tā, ka nākamajām paaudzēm tas nedos nekādu labumu, un faktiski viss virzoties uz to, ka ievērojami okeāna resursu zudumi sagaidāmi jau tagadējās paaudzes bērnu dzīves laikā.