11 °C
Par kognitīvo karu, Krievijas mēģinājumu pārvaldīt caur bailēm un to, vai Latvijā drošības situācija tiešām ir pielīdzināma Spānijai un Itālijai. Saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.
Ja mēs tagad ņemam par robežšķirtni 2022. gada 24. februāri, kā šajos divos gados ir mainījusies dezinformācija – gan vēstījumu, gan paņēmienu ziņā?
J. Sārts: Vairākas būtiskas atziņas. Pirmkārt, ukraiņi parādīja, ka Krievija nav neuzvarama informācijas karā – ir metodes un veidi, kā šo mašinēriju nosist no sliedēm. Otrkārt, Latvija apliecinājusi gatavību spert daudz izlēmīgākus soļus, nekā tas bija pirms pilna mēroga kara sākuma. Tas attiecas gan uz dažādu Krievijas televīzijas kanālu, interneta un citu avotu ierobežošanu, gan citiem jautājumiem. Mēs redzam, ka Rietumos daudzi ir ne tikai akceptējuši to, ka mēs to darām, bet atzinuši to kā vērtīgu soli, kam var sekot. Pirms 2022. gada tas nebūtu iespējams. Vienlaikus mēs arī redzam, ka ievainojamības Rietumu sabiedrībā, es teiktu, pat ir pieaugušas. Krievija pēdējā gada laikā ir atjaunojusi savas spējas un tagad cenšas izmantot tās pa visu perimetru. Arī Latvijā tas sāk izpausties, lai gan te Krievijai tas maksā dārgāku cenu...
Kādā ziņā?
Ir jāpieliek lielākas pūles. Tas resurss, kas jāiegulda, lai varētu turpināt izplatīt Kremļa vēstījumus, ir kļuvis lielāks nekā daudzās citās valstīs, bet vajadzīgā uzmanība vienalga netiek iegūta. Ir, protams, cilvēki, kas to dara uz vietas Latvijā, bet viņiem daudz vairāk jāslēpjas, savukārt no ārpuses tas kļūst tehnoloģiski sarežģītāk. Tāpēc, neskatoties uz to, ka mums joprojām ir daudz ievainojamību, mēs esam atraduši veidu, kā to cenu uzdzīt uz augšu. Tas ir labi, bet nenozīmē, ka te kaut kas būtu beidzies un mums vairs nevajadzētu uztraukties. Dezinformācijas jomā problēma ir tā, ka robežu īsti nav. Pie mums var trāpīt arī tas, kas aizgājis kādā citā valstī. Iepriekš mums sava veida aizsarglīdzeklis bija tas, ka latviešu valoda ir neliela un diezgan sarežģīta, lai ar to brīvi darbotos, taču tagad ar mākslīgā intelekta palīdzību tas kļūst arvien vienkāršāk. Ar to jārēķinās.
Turpinot šo pašu – kā šajos divos gados ir mainījusies NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra darba specifika?
Mēs augam izmēros, jo NATO ir pievienojušās vairākas jaunas valstis. Arī Ukrainas pārstāvji darbojas mūsu centrā. Protams, ļoti cītīgi sekojam, kas notiek karā, jo konvencionālā karadarbība un informācijas karš ir vienots fenomens. Tā ir viela mācībām, lai saprastu, kas strādā, kas nestrādā. Mums ir bijusi iespēja dziļāk papētīt Krievijas spējas, jo tagad viņiem vajadzēja darboties pēc pilnas programmas. Otra izmaiņa ir tas, ko es jau iezīmēju, – informācijas kaujas lauku ļoti strauji maina tehnoloģijas. Mēs redzam, ka šajā ziņā nāk arvien lielāks vilnis. Lielais spēles ietekmētājs droši vien būs mākslīgais intelekts. Domāju, tā būs revolūcija informācijas telpā, pat vairāk nekā tas, ko ar savu parādīšanos izdarīja sociālie tīkli. Kā jau visām tehnoloģijām, būs labās lietas. Piemēram, mums mākslīgais intelekts jau tagad palīdz meklēt Krievijas robotu tīklus. No otras puses, mēs redzam, ka arī "sliktie zēni" un "sliktās meitenes" to aktīvi izmanto – lai vieglāk slēptos un veiktu savas darbības. Tā būs tāda ieroču sacensība.
Latvijas Nacionālie bruņotie spēki nesen aicināja sabiedrību kritiski vērtēt vēstījumus par iespējamo Krievijas uzbrukumu Baltijas valstīm, nedalīties ar tiem tālāk, lai neatbalstītu Krievijas propagandas mašinēriju tās mēģinājumos sēt bailes. Problēma tikai tā, ka šie vēstījumi nav nākuši no Krievijas, bet gan no respektabliem avotiem Rietumos – amatpersonām, pētniekiem, izlūkdienestu pārstāvjiem un tamlīdzīgi. Putins tieši pretēji – vairākkārt atkārtojis, ka tās ir muļķības, neko tādu viņi neplāno darīt.
Sāksim ar to, ka Krievijas informācijas operācijas parasti nenotiek tukšā vietā. Te es redzu divas paralēlas lietas. Pirmā ir Rietumu amatpersonu un ekspertu diskusija un savā ziņā arī brīdinājumi par to, ka drošības situācija mainās. It īpaši, skatoties uz to, kas notiek kaujas laukos, kā Krievija ir spējusi pārveidoties par kara ekonomiku – tas lūzuma punkts, kuru bija iecerēts panākt ar sankcijām, pagaidām nebūs. Savukārt Rietumi nav spējuši Ukrainai piegādāt pietiekami daudz munīcijas un citu nepieciešamo. Tas rada tendenci, ka mēs nonākam sarežģītā situācijā, kurā nevar izslēgt arī tiešu Krievijas un NATO konfrontāciju. Tā ir pilnīgi pamatota debate, kurā, kā redzams, ir dažādi viedokļi, bet galvenā doma – mums jārīkojas, lai šāda iespēja neiestātos. Vienkāršākais, kā to izdarīt – ja Ukrainai karā veicas, ne Baltijai, ne citiem apdraudējuma nav. Otra daļa – tas, kas nāk no Krievijas. Jā, Putins pats to nesaka, bet ar to vien, ka viņš īpaši piemin Latviju vai Poliju, ka tieši šīm valstīm jau gan viņš neplānojot uzbrukt, vajadzīgais efekts ir sasniegts. Taču bez Putina ir vesela virkne spēlētāju, kas jau ilgāku laiku veido šo naratīvu par to, ka Kremlim ir plāns iebrukt Baltijas valstīs. Tas tiek pasniegts tā, ka ukraiņu zaudējums ir neizbēgams, Krievija kļūst stipra un "jūs būsiet nākamie"... Objektīvi sabiedrībai, to visu klausoties, reizēm ir apjukums. Ir spriedze, kāda mūsu reģionā drošības ziņā ilgi nav pieredzēta. Labā ziņa – viss joprojām ir mūsu un sabiedroto rokās. Tikmēr otra puse
mums klusām mēģina iedvest – nē, nē, tas viss ir neizbēgami, varat darīt, ko gribat, bet karš būs. Lūk, šim noskaņojumam nevajag ļauties.
Vai nav pārāk bīstami aizrauties ar mierināšanu, it īpaši, ja tepat kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – amatpersonas saka kaut ko citu?
Mans viedoklis, ka cilvēkiem jāstāsta reālā situācija. Jā, riski pieaug, bet šo risku trajektorija mums kā NATO dalībvalstij lielā mērā ir pašu rokās. Mums ir jārīkojas – jāstimulē atbalsts Ukrainai, pašiem jāpauž gatavība un jāattīsta spējas sevi aizsargāt. Panika un bailes nepalīdz. Kāds jautāja – kāpēc somiem nav panikas? Jo viņi zina, kas būs jādara krīzes situācijā.
Vai ir kādas pazīmes, ka Latvijā tā panika ir lielāka nekā citās valstīs?
Nē, nedomāju. Manuprāt, Latvijā nav panikas, bet ir satraukums un varbūt apjukums. Tāpēc tikai tīra mierināšana bez pilnākas gatavības ainas un, gavenais – skaidri iezīmētiem soļiem, ko mēs īstenojam, nav laba pieeja.
Pēc NBS paziņojuma daudzi uzreiz atcerējās, ka arī Ukrainas amatpersonas pirms 2022. gada 24. februāra teica – neuztraucieties, kara nebūs...
Jā, un situācija Ukrainā tolaik bija atšķirīga. Visi Rietumu dienesti jau kopš februāra sākuma brīdināja par Krievijas uzbrukumu, jo par to bija saņemta droša informācija. Šobrīd neviens no Rietumu dienestiem nesaka, ka Baltijas valstīm vai kādam citam uzbruks. Runā par pieaugošajien riskiem, bet ne par šādu scenāriju šogad vai nākamgad. Varbūt cilvēki, kas neseko līdzi, uzskata, ka situācija ir līdzīga kā Ukrainā pirms 2022. gada 24. februāra, taču tā nav. Taču tāda ir tā jaunā mūsdienu pasaule – tā vairs nav stabila, skaidri paredzama desmit un vairāk gadus uz priekšu. Tā ir kļuvusi nestabila un neskaidra, taču tas vienlīdz darbojas uz abām pusēm. Tikpat labi mēs pēkšņi varam nonākt situācijā, ka Krievijā notiek kas negaidīts.
