No nākamā Eiropas Parlamenta (EP), ko vēlēsim 8. jūnijā, Latvijas jaunieši gaida lēmumus, kas mazinās nelabvēlīgās klimata pārmaiņas, gādās par godīgu nodarbinātības politiku un jauniešu mentālo veselību, kā arī vairāk iesaistīs jaunatni Eiropas Savienības (ES) nākotnes veidošanā.
Šāda atziņa izkristalizējās "Latvijas Avīzes" un TV 24 rīkotajā diskusijā "Vai viegli būt jaunam Eiropā?", kas noritēja Jelgavā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē. Tajā piedalījās Izglītības un zinātnes ministrijas Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktora vietniece jaunatnes jomā Randa Ķeņģe, Latvijas Jaunatnes padomes interešu aizstāvības eksperte un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekle Katrīna Leitāne, kluba "Māja" prezidente Ance Mālkalna, "Latvijas Avīzes" žurnāliste Ilze Kuzmina, kā arī EP deputātu kandidāti Pāvels Kuzmins ("Stabilitātei"), kurš strādā par "Accenture Latvija" finanšu konsultantu, un Roberts Ozols (Nacionālā apvienība), šīs partijas jauniešu organizācijas pārstāvis, kā arī 14. Saeimas deputāta Jāņa Dombravas palīgs. Diskusiju vadīja žurnālists Ansis Bogustovs.
Jaunieši jūtas nodoti?
"Bezdarba un nabadzības rādītāji jauniešu vidū ir augstāki nekā pieaugušo vidū. Tā ir ne tikai Latvijā, bet arī citās ES valstīs. Jauniešiem ir tiesības būt dusmīgiem. Domāju, ka viņi esošo situāciju vērtē tā, ka iepriekšējās paaudzes viņus ir nodevušas," tik skarbi par jauniešu situāciju ES izteicās K. Leitāne.
Jā, tā ir, ka Latvijā 2021. gadā bija 14,8 procenti bezdarbnieku, bet citās ES valstīs šādu jauniešu skaits ir vēl lielāks, un ES vidēji šajā laikā 16,6 procenti jauniešu bezdarbnieku.
Tikmēr vidējais bezdarba rādītājs ES valstīs ir zemāks.
Taču ES ir pievērsusies šo problēmu risināšanai. ES finansēta programma "Proti un dari!" ļauj jauniešiem ar mentora palīdzību uzlabot izglītību, iegūt pirmo darba pieredzi. Nesen noslēdzās programma "Pumpurs", kas sniedza dažādu veidu atbalstu jauniešiem, kuriem ir risks pārtraukt mācības.
Statistika liecina, ka mūsu jaunie cilvēki mazāk nekā jaunieši citur Eiropā izmanto "Erasmus+" sniegtās iespējas braukt studentu apmaiņā un pusgadu mācīties kādas citas ES valsts augstskolā. Vai tas būtu ambīciju trūkums?
K. Leitāne atbildēja: "Jauniešiem ambīcijas ir, bet tas, cik lielā mērā jaunieši atļausies tās piepildīt, var būt atkarīgs arī no valsts demokrātiskā brieduma un ekonomiskās situācijas. Šķērslis piedalīties studiju mobilitātē dažkārt ir sociālekonomiskie apstākļi, kādos dzīvo jaunieša ģimene."
"Erasmus+" gan apmaksā studenta dzīvesvietu, piešķir arī stipendiju, tomēr ar to var nepietikt visu izdevumu segšanai un var būt nepieciešams ģimenes materiālais atbalsts.
Turklāt dzīvesvieta sākotnēji jāapmaksā pašam, programma pēcāk izdevumus kompensē. Ne visiem ir gana daudz finanšu, lai veiktu šos sākotnējos ieguldījumus. Bijuši arī gadījumi, kad potenciālais izīrētājs izrādās krāpnieks, bet tas tapis skaidrs tikai pēc tam, kad jaunietis par dzīvesvietu jau samaksājis, piebilda I. Kuzmina.
Tas varētu būt viens no jaunā EP darbiem: uzlabot jaunatnes un studiju mobilitātes programmas tā, lai tās tiešām vienlīdzīgi varētu izmantot visi,
kā arī dot uzdevumu studiju mobilitātē iesaistītajām augstskolām un aģentūrām izveidot drošāku un vienkāršāku sistēmu mājvietu atrašanai.
A. Mālkalna uzskata: jāatrod arī finansējums, lai vēl vairāk mazinātu sociālos šķēršļus jauniešu līdzdalībai ES programmās.
R. Ķeņģe piemetināja: arī nacionālajā līmenī jāgādā finansējums jaunatnes atbalstam. Šobrīd ir tā, ka ES ieguldījums jaunatnē ir salīdzinoši biezā kārtā, kamēr Latvijas valsts budžeta nauda ir "maza, plāna kārtiņa". Tikmēr attīstītajās Rietumeiropas valstīs par to, cik tad ES dod jaunatnei, ne pārāk uztraucas, jo pašu valsts finansējums ir pietiekams.
R. Ozols toties uzskata, ka atbalsts jaunatnei no ES ir pietiekams un arī Latvijā situācija nebūt nav tik slikta. Kā pozitīvo piemēru viņš minēja stipendiju "Studētgods", ko var saņemt studenti, kas nāk no daudzbērnu ģimenēm.