16. martā, Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos iestudējums "Ričards. Nekā personīga", kura radošajā komandā atkal apvienojusies skatītāju iemīļotās komēdijas "Arī vaļiem ir bail" radošā komanda: dramaturgs Artūrs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Izrāde, ko tās veidotāji šoreiz nodēvējuši par relatīvi skarbu drāmu, pievēršas šobrīd sabiedrībā nokaitētajai vardarbības un manipulācijas tēmai attiecībās. Galvenajā vīriešu lomā iejuties spilgtais aktieris Arturs Krūzkops, kuram šī ir sezonas lielākā loma.
"Spēlēt stāstu par mums pašiem šeit un tagad – aktierim tas nozīmē, ka ir grūtāk samelot. Patiesības slieksnis jādabū ļoti augsts," sarunā pirms izrādes saka Arturs.
– "Ričards. Nekā personīga"... Ņemot vērā režisora Elmāra Seņkova aizraušanos ar Šekspīru, pirmā doma – šī, iespējams, būs vēl viena variācija viņa šekspiriādē, kurā pats esat bijis iesaistīts, būdams Paka lomā izrādē "Sapnis vasaras naktī". Autors šoreiz gan ir Dīcis, nevis Šekspīrs.
A. Krūzkops: – Ar Šekspīru te saistība tik vien kā Ričarda vārds. Izrādē mana varoņa mīļoto sievieti [aktrise Laura Siliņa] sauc Kristīne – tas savukārt ir nozīmīgs vārds latviešu dramaturģijā. Šekspīra asinskārais Ričards III un Blaumaņa Kristīne – jā, te raisās asociācijas un varbūt arī ir kāda spēle, bet dramaturģiskajā materiālā tieši ierakstīts tas nav. Man šis ir trešais Dīča darbs, un tāda valoda un teksti, kādi tie ir Dīcim, ir tikai viņam, un man tie ļoti patīk. Lai gan man kā aktierim ar tiem nemaz nav viegli, novērtēju, ka viņš spēj savirpināt domu neatkārtojami dzīvi un forši.
– Zinu, ka runāt par izrādi pirms pirmizrādes ir risks – vai nu atklāsi par daudz, vai pateiksi par maz, tomēr gribas ieskatīties! Izrādes plakāts runā spēcīgi – Laura Siliņa ar pārsistu aci, kamēr piebilde nosaukumā "nekā personīga" liek domāt, ka mūs gaida žurnālistisks detektīvs.
– Mūsu izrādi tiešām var nosaukt par pētniecisku detektīvu, vienīgi ne žurnālistisku, bet – cilvēka detektīvu, kurā nonākam pie kaut kādas atbildes. Un, jā, te ir iesaistīta vardarbības tēma. Ja atceramies, nesen, vismaz manā tvitera burbulī, spraigi uzbangoja gan repera [Kristapa] Strūberga, gan mākslas kritiķa [Tomasa Pārupa] gadījumi…
– … abās reizēs sieviete publiski vainoja partneri vardarbībā, kam sekoja apsūdzētā taisnošanās, kamēr publiskā telpa sadalījās aizstāvjos un tiesātājos.
– Un tad apvainotie deva pretī savas versijas. No vienas puses – abu pušu stāsti, no otras – sabiedrības reakcija. Tagad, domājot par to visu, saprotu, ka biju diezgan neitrālā pozīcijā pret to visu. Es, saprotams, esmu pret vardarbību, bet tajā brīdī, kad sāka runāt abi šie iesaistītie cilvēki, samulsu. Nesapratu, kuram ticēt, kuram – neticēt. Visu iesaistīto pušu stāsti šķiet tik ticami. Un galu galā – sabiedrība, kura vienā brīdī uzbruka vienam, tad otram.