20 °C
Izjūtu lepnumu par Maimas Grīnbergas cildinājumu – piešķirto Somijas Valsts balvu somu literatūras ārvalstu tulkotājai no Latvijas. Tas ir nozīmīgi jo īpaši tāpēc, ka balvu katru gadu saņem tikai viens tulkotājs pasaulē.
Ik pa laikam kāda balss uzsauc un kušina, latvietim nevajag savu kultūras kanonu un pašapziņu! Vajag un jālepojas ar to.
Pavasara tuvošanās saistās ar Vilhelma Purvīša gleznām, pat nezinātājs, šos mākslas darbus uzlūkojot, jūt sirdij pieskaramies gaismas staru. 3. martā gleznotājam aizritēja 152. dzimšanas diena. Latvija un Vilhelms Purvītis nozīmē pavasara tuvošanos un gara aristokrātiju, laikmetu, kas iezīmē dzīvos un mirušos. Ļoti liela daļa Purvīša glezniecības mantojuma ir gājusi bojā kara laikā, darbi sadeguši, zaudēti, dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju.
Trausls un patiesībā nenovērtējams ir nacionālās bagātības uzkrājums, reiz sargāts un slēpts, lai iedomāta pārākuma apziņā kāds neiznīcinātu to, ko radījuši talantīgi cilvēki un sargājuši drosmīgi ļaudis vēl pirms Latvijas valsts rašanās. Pasaule kā liels ekrāns, uz kura uzraksts "Pansija pilī", vesels laikmeta nogrieznis ar tajā iemūžinātu Latviju, kādu nekad vairs neatgūt, tikai sajust ar maņām, piepildīt sirds aizbarikādēto pusi. Varbūt tāpēc, ka daudzi, kuriem sensen Latvija bijusi mājas, jau miruši, paliek dzīves atrādītāji, atstājuši aiz sevis to kultūras pienesumu, ko varam lietot, un iztēloties laiku, pirms Latvijas valsts tika sagrauta. Atmiņas bieži vien ir kā aizslēgtas durvis un aizslēģoti logi, jo nekad nevar zināt, vai drīkstēs mīlēt šo valsti.
Ir savādi domāt par laikmetu, kas ierodas caur gadu desmitiem, ierodas reizē ar pavasara vēsmām un rāda, cik stipri savā laikā cilvēki iezīmējuši kartē Latvijas valsti, kā spējuši aizstāvēt savu neatkarību, izjutuši patiesu brīvību, likuši lietā visu savu nacionālo pašapziņu, patriotismu un sasējuši grodi pēctecības saikni ar pagātnē radīto. Šīs asinssaites nekādi nevar iznīcināt un noraut, atraut no cilvēka gribas būt brīvam, tāpēc nekādi nav savienojami jēdzieni, kādus joprojām min reizēs, kad, ērti iekārtojušies uz dzīvi Latvijā, cilvēki ar saknēm no dažādām iepriekšējām laika telpām, no sava skatpunkta, savas uzzīmētās senatnes, saviem dzīves principiem, izrunā tik banālo teicienu – man šeit patīk, bet es neaizstāvēšu šo valsti. Gluži kā valsts un vieta būtu kaut kas nodalīts vai šķirams, kā atdalīts maizes knipsis no maizes kukuļa, kas tomēr ir un paliek maize pēc būtības.
Nesenie notikumi rāda, cik melnu maizi ēd Okupācijas muzeja telpu bojātāji, kāda melna dvēsele kureliešu piemiņas vietas apgānītājiem Liepājā. Šķidri iekapāt savus netīrumus pārējo apziņā mīl arī tolerances sludinātāji, vieglu roku radītu ķēpājumu autori, olu šķaidītāji un kara un miera piekritēji vārdos un saukļos. Vairs neder mākslas kanona tilti, un saskarsmes nojaukšana ir ērts un viegls pasākums, jo katram, kurš sevī saskatījis mākslinieka dabu, ir atļauts iebrist Daugavā un tajā iemīzt. Jā gan.
Varbūt jāatgādina, ka viena no identitātes atslēgām, kas atslēdz vārtus uz cilvēka gara un iekšējās inteliģences izaugsmi, ir brīdis, kad valsts neatkarības nosargāšana ir katras personas eksistenciālais pienākums un atbildība citu priekšā. Par Latvijas neatkarību 1919. gada 6. martā 37 gadu vecumā dzīvību zaudēja pulkvedis Oskars Kalpaks.
Ja marts nebūtu tik pilns ar svētku un atceres zīmēm, varētu pavasari uztvert vienīgi kā dabas atmodu un vizbulīšu ziedēšanu. Atceres dienas un ziemeļnieciskas pavasara vēsmas iet roku rokā ar kultūras kanonu un inteliģences apzināšanos katrā dzīves nospiedumā.
