18 °C
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un tam uzticīgā publika arī pirmajā 2024. gada programmā turpina iepriekšējās tradīcijas – 12. janvāra koncerts noritēja viscaur piepildītā Lielās ģildes zālē.
Tas norāda ne tikai uz stabilu orķestra spēles līmeni (un uzreiz jāteic – šis koncerts nebija izņēmums), bet arī uz vairākiem citiem rūpīgi izplānotiem rakursiem – muzikālo līdzgaitnieku piesaisti un repertuāra izvēli. Daudzus klausītājus noteikti uzrunāja Aivja Gretera vārds, jo viņš pēc kordiriģenta gaitām izvērsis aizvien nopietnāku operas un simfoniskā orķestra diriģenta darbību. Citiem savukārt bija vēlēšanās uzzināt, kā ar aizvien sarežģītākiem radošiem uzdevumiem tiek galā vijolnieks Daniils Bulajevs. Un tad nu arī repertuārs, kur latviešu komponista opuss likts blakus klasikai – vispārzināmajam Pētera Čaikovska vijoļkoncertam un tikai ierakstos dzirdētajai Antonīna Dvoržāka Sestajai simfonijai. Tieši tā – arī šeit beidzot atcerējušies, ka Dvoržākam ir ne tikai Devītā simfonija "No Jaunās pasaules", bet arī astoņi citi meistardarbi, kas gluži tāpat var priecēt publiku. Aivja Gretera vadītais orķestris divdaļīgās programmas noslēgumā to arī pierādīja.
Šajā sezonā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošais komponists ir Ēriks Ešenvalds – kamēr klausītāji gaida viņa jaunās simfonijas pirmatskaņojumu, tikmēr atskaņotāji atkal pievērsušies 2006. gada partitūrai "Mākoņi". Nedaudz paradoksāli, bet tieši šis lasījums kļuva par diriģenta un orķestra sadarbības veiksmi apliecinošu māksliniecisku pārdzīvojumu, kuram tālākā koncerta gaita spēja pietuvoties tikai ar grūtībām; nedaudz dīvaini, bet tieši Ešenvalda "Mākoņi" šķita daudz atpazīstamāki par Dvoržāka simfonijas skaņurakstu. Un tam ir izskaidrojums – pēc Normunda Šnē un pirms Aivja Gretera šo opusu diriģējuši arī Andris Poga, Māris Sirmais un Aleksandrs Viļumanis, un tas liek domāt, ka vismaz no diriģentu skatpunkta Ešenvalda "Mākoņos" kaut kas ir. Un pieciem diriģentiem izrādījusies taisnība – var arī nemaz neaizdomāties par Pētera Kundziņa klasisko gleznu "Cūkgans", bet skaidrs, ka šajā skaņu ainavā atklāta būtiska latviskās mentalitātes daļa; var nemaz neienākt prātā, ka šis ir komponista pirmais darbs lielam simfoniskam sastāvam, jo līdztekus emociju sfērai tas viscaur pārliecina ar instrumentālajām krāsām un dramaturģiskās domas integritāti. Šīs īpašības precīzi uztvēra arī Aivis Greters, un tādēļ interpretācijas vienotais plūdums pievērsa uzmanību gan ar lirisku tēlainību, gan ar dramatiskām zemstrāvām, tādēļ tik kolorīti izgaismojās gan atsevišķi orķestrālie salikumi (teicams veikums 12. janvāra koncertā jau no paša sākuma metāla pūšaminstrumentiem), gan arī, piemēram, daudzskaitlīgā stīgu grupa.
Dvoržāka Sestā simfonija un Čaikovska pirmais un vienīgais vijoļkoncerts, jādomā, nav salikts kopā pēc tīras nejaušības principa – abiem ģēnijiem bija draudzīgas koleģiālas attiecības, abi opusi pirmatskaņoti 1881. gadā, kur vispirms lielāku gandarījumu guva Dvoržāks, savukārt Čaikovska darba īstā vērtība atklājās tikai ar laiku. Tagad to vienprātīgi uzskata par vienu no ievērojamākajiem vijoļkoncertiem laikposmā pirms Šēnberga un Šostakoviča – iespējams, pat par pašu izcilāko. Tātad – vispirms Čaikovskis un tikai pēc tam Mendelszons un Brāmss. Tiesa, šādai lietu kārtībai ir zināmas blakusparādības – neskaitāmi klausītāji Čaikovska partitūru zina noti pa notij un uzmanīgi seko līdzi, vai mežragi koncerta trešajā daļā atkal kļūdīsies vai tomēr ne (šoreiz Artūra Šulta pārraudzītajai četrotnei viss bija skaidrs, kas arī manī raisīja neviltotu prieku), turpretī Bulajevs neizbēgami tiek salīdzināts ne tikai ar Baibu Skridi un Vinetu Sareiku, bet arī ar Heifecu un Hubermanu. Pirmā atziņa no šī visa – Daniils Bulajevs nāca klajā ar pārsteidzoši labu un pat izcilu interpretāciju, kurā bija gan pārliecība par savu solista lomu un vēstījumu, gan toņa skaistums un spēles virtuozitāte. Turpretī otrā atziņa diemžēl liek atskatīties pagātnes diriģentu virzienā – ja solists uzņemas vadību par visiem būtiskākajiem atskaņojuma aspektiem, bet orķestris tikai spēlē līdzi un attiecīgi frāzējums detaļās un temporitms kopumā mainās pie katras vijolnieka kaprīzes, tas nozīmē, ka diriģentam tur nav ko teikt. Varbūt Aivis Greters šeit bija pārlieku pieklājīgs pret tradīciju nastu, varbūt viņš nevēlējās tik kanoniska opusa uztverē par katru cenu kaut ko mainīt, taču Čaikovska simfoniskajos opusos tomēr nepieciešama arī diriģenta iniciatīva.
Vairāku sitaminstrumentālistu saskaņotu sniegumu šoreiz bija iespēja dzirdēt tikai latviešu mūzikā, jo klasiķiem pietika ar timpāniem, toties pēc pārtraukuma uz skatuves atgriezās tromboni un tuba, un Dvoržāka Sestās simfonijas lasījums atkal apliecināja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izkopto skaņas kultūru, kur īpaša vieta joprojām ir koka pūšaminstrumentu ansamblim. Starp citu, flautas, obojas, klarnetes un fagoti šeit arī dāvāja samērā retos atelpas brīžus vērienīgajā, krāšņajā un dinamiskajā interpretācijas ainā, ko Aivis Greters vadīja mērķtiecīgi, akcentējot Dvoržāka mūzikas dejisko spriegumu un folklorisko pievilcību – šķiet, ka vairākas dimensijas tomēr palika neieraudzītas, tostarp plašāka telpa liriskām niansēm. Tā nu rezultāts savā ziņā bija salīdzināms ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Vecgada koncerta radīto iespaidu, kur abas programmas vienoja atziņa, cik daudz var izdarīt vijolnieki (vispirms Kristīne Balanas, pēc tam – Daniils Bulajevs) un cik daudz kas atkarīgs no diriģenta, jo orķestris spēlē atbilstoši viņa redzējumam, mentalitātei, spējām vai, gluži otrādi, nespējai. Rezumējot – noteikti arī Tarmo Peltokoski, Jāņa Liepiņa, Jāņa Stafecka vadībā jāturpina ceļojumi Dvoržāka simfoniju pasaulē (jo, piemēram, viņa Septīto simfoniju uz Latviju atveda Čehijas filharmonijas orķestris tālajā 2005. gadā); ja reiz Kristīne Balanas pagājušajā gadā atskaņoja Dvoržāka vijoļkoncertu, tad arī Daniilam Bulajevam šī partitūra varētu būt īsti piemērota.
PUBLICITĀTES FOTO
