4 °C
Diriģenta Inta Teterovska vadītais jauniešu koris "Balsis" savu 37. jubilejas koncertu 2024. gada 7. aprīlī aizvadīja Ķīpsalas peldbaseinā.
Uzreiz divi jautājumi – kādēļ tieši peldbaseins un kādēļ šis koncerts būtu jāapmeklē? Vispirms te formulējama vairāku atbilžu kopa uz otro jautājumu. Inese Lūsiņa nesen izteikusies par koncertu pārprodukciju, taču problēma drīzāk slēpjas nevis pārliecīgā kvantitātē, bet gan nevienlīdzīgā sadalījumā – ja kādu nedēļu ir muzikālu pasākumu sablīvējums, tad nākamā nedēļa ar garantiju būs daudz tukšāka. Tā arī šoreiz – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Valsts akadēmiskā kora "Latvija" un diriģenta Tarmo Peltokoski trešais un pēdējais lasījums Gustava Mālera Otrajai simfonijai paredzēts pirmdien, 8. aprīlī, taču pirms tam skanēja pianista Rafi Haradžanjana 80 gadu jubilejai veltītais koncerts, "Osokina Brīvības festivāla Ukrainai" atklāšanas koncerts, Aleksandras Špicbergas un viņas domubiedru garīgās mūzikas programma, ērģelnieces Ligitas Sneibes priekšnesums "Fanfare – Fantasy – Festivity", divas vairāk vai mazāk neformālas džeza programmas kultūrtelpā "M/Darbnīca", Vestarda Šimkus spēlēto Bēthovena "Diabelli variāciju" atkārtojums Dzintaros. Ļoti jauki un savā žanrā nenoliedzami vērtīgi pasākumi, taču ķerties tiem klāt ar visu mūzikas kritikas arsenālu labāk nevajag.
Otra iespēja – doties vēl tālāk par Dzintariem, uz Rundāli, Siguldu vai Liepāju. Un tās savukārt ir sekas tam, ka Rīgā joprojām nav koncertzāles (kad beidzot būs, tad arī parunāsim optimistiskāk) un koncerti izkliedēti pa visu Latviju. Tad nu arī regulāri rodas būtībā neatrisināma dilemma – kam visa veida ierobežotu resursu apstākļos piešķirt prioritāti? Braucieniem uz reģionālajām koncertzālēm vai tomēr uz Liepājas, Valmieras, Daugavpils teātri? Rezumējot – Ķīpsalas peldbaseins atrodas tepat, Rīgā, jauniešu koris "Balsis" tomēr kā nekā ir viens no labākajiem amatieru koriem Latvijā, kurš var lepoties ar uzvarām starptautiskos konkursos, un galu galā interesanti, kas sanāks no šādas ekscentriskas ieceres? Uzreiz uz to jāatbild – sanāca vairāki viscaur pārdomātās mākslinieciskās dimensijās veidoti "a cappella" priekšnesumi izvērstākā formā būvētiem kordarbiem, kas arī izskanēja tīri piemērotā akustiskā telpā. Visu pārējo var droši norakstīt.
Kas tad bija šis pārējais? Mākslas peldēšanas skolas audzēkņu dalība pašā sākumā. Starp citu, nekas unikāls, jo Desmitajos un Vienpadsmitajos dziesmu svētkos 1948. un 1950. gadā notika ne tādi brīnumi vien. Programmas vadītājs un sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns, kurš runāja pa virsu Jāņa Norviļa kordziesmai "Balsis" un Jēkaba Graubiņa "Daudz baltu dieniņu". Viņam tas šķita asprātīgi – man gan ne. Peldējums cauri baseinam ar Pola Saimona un Ārta Garfunkela dziesmu "The Sound of Silence". Vēl trīs stipri mazāk iedvesmojoši izklaides vai pielietojamās mūzikas paraugi, kur, tiesa gan, varēja koncentrēties uz ansambļa un atsevišķu solistu vokālo slīpējumu. Ak, jā – drošības labad jāpiemin, ka koris uzstājās visnotaļ pieklājīgos peldmēteļos. Atšķirībā no vienas otras izslavētas ārzemju vai latviešu solistes, kura līdzās simfoniskajam orķestrim uz skatuves būtībā kāpusi peldkostīmā.
Tātad – 7. aprīļa priekšnesumā par lielāko vērtību pirmām kārtām kļuva interpretācijas folkloriska rakstura opusiem, kas lika secināt, ka šāda mūzika un šādi atskaņojumi patiešām varētu raisīt labvēlīgu attieksmi iepriekšminēto starptautisko konkursu žūrijā, un tieši šeit meklējama Ērika Ešenvalda un Valta Pūces radītās kormūzikas saistošākā daļa. Papildu ieguvums Ešenvalda "Ainavas ar ganiem" un Valta Pūces "Ar balsi, balstiņu" kolorītajos lasījumos – izteiksmīgās un spilgtās etnobalsis (it īpaši Ginta Krūmiņa, Elīna Seile, Amanda Gruško, Emīlija Rūta Ozoliņa). Turpretī vīru grupai un arī pašam diriģentam par labu jāteic, ka ansambļa skanējums izcēlās ar noturīgu tembrālo balansu – jeb, vienkāršos vārdos sakot, arī tenoru un basu dziedājums līdz klausītājiem nonāca pārliecinošā veidolā, kuru nebūt neaizēnoja soprānu un altu dzidrums un precizitāte. Šāds profesionālās sagatavotības līmenis tad arī bija piemērots Viļņa Šmīdberga "Pērkonami melni zirgi", Andra Sējāna opusa "Naktsvijolīte. Naktsvijole. Vijole naktī" un Raimonda Paula kordziesmas "Venta" savstarpēji kontrastainajām atklāsmēm (ne jau velti dzejnieces Ineses Zanderes inspirēto ciklu "Dziesmas par Latvijas upēm" Pauls komponēja tieši Jauniešu korim "Balsis"), ar šādi panāktu nianšu spektru un mākslinieciskās dramaturģijas izpratni koris un diriģents tad arī spēja īstenot Mortena Lauridsena partitūras "O magnum mysterium" iedzīvinājumu programmas noslēgumā. Protams, tas joprojām ir amatieru koris, un, piemēram, Emīla Dārziņa dziesmu "Mēness starus stīgo" labprātāk klausītos vokāli spožākā un apjomīgākā sniegumā (un te var diskutēt arī par diriģenta skatījumu), taču nekādi nav noliedzams, ka jauniešu koris "Balsis" ar Intu Teterovski saprotas teicami.
Mūžīgi neatbildams laikam gan paliek jautājums, kurš no kora priekšnesumiem kopumā būtu uzrunājis vairāk – 7. aprīļa uzstāšanās Ķīpsalas peldbaseinā ar visām apkārtējām ērmībām vai 14. februāra koncerts Salaspils Nacionālajā botāniskajā dārzā. Varbūt patiešām pirmais variants, jo Valentīna dienas koncerti ar pieteikumu "Dziesmas mīlestībai" man ir kā vērsim sarkana lupata. Turklāt līdz Salaspilij vēl jātiek, un te ir tas pats jautājums par klasiskajai skaņumākslai, tostarp kormūzikai, atbilstošām vietām galvaspilsētā ārpus baznīcām, baseiniem un bibliotēkām. Jebkurā gadījumā jāsecina, ka daudzsološākais vidusceļš jauniešu kora "Balsis" un arī citu muzikālo vienību programmām, visdrīzāk, tomēr paliek uzstāšanās mākslai labvēlīgākās telpās un apstākļos. Tas arī rosinātu nopietnāk palūkoties uz Jēkaba Graubiņa un Jāņa Norviļa daiļradi, tas arī vienlaikus aicinātu atcerēties par Jēkaba Poruka, Valdemāra Ozoliņa, Jāņa Cīruļa un Bruno Skultes mūziku.
