Pagājušajā nedēļā apgādā "Neputns" klajā nāca Jaunā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa radītā grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs". Tajā apkopoti zīmējumi un asprātīgi attēloto mirkļu apraksti, kuru liela daļa tapusi filmas "Zeme, kas dzied" uzņemšanas laukumā. Filmā Vilis Daudziņš attēlo jaunlatviešu kustības dalībnieku, pirmo Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdi, "Baltijas Vēstneša" dibinātāju un redaktoru un vienu no svētku organizētājiem Bernhardu Dīriķi (1831–1892).
Dažas dienas pirms Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas svētkiem "Latvijas Avīze" Vili Daudziņu aicināja pastāstīt par grāmatas tapšanu. Saruna izvērtās garāka – arī par Pirmo latviešu dziedāšanas svētku nozīmi un Latvijas nākotni.
Kāds ir grāmatas tapšanas stāsts?
V. Daudziņš: Pats sākums iedvesmots no filmas ("Zeme, kas dzied"), bet filmēšanas laikā gan tapa pavisam nedaudz zīmējumu. Teksti kopā ar bildēm radās aptuveni piecu mēnešu laikā, reizēm kaut ko izdomāju un tad uzzīmēju. Reizēm bija pavisam otrādi un viss sākās ar deguniem, ar zīmējumu un tad izdomāju, kādā veidā to varētu aprakstīt. Pašam grāmatiņas stāstam nav ne mazākās līdzības ar to, kas notiek filmā, izņemot pašu lielo notikumu – kā filma, tā grāmatiņa veltīta Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem.
Dzirdēts, ka Pirmo latviešu dziedāšanas svētku brīžu attēlošana filmai daudziem masu skatu dalībniekiem, mūsdienu dziedātājiem, bijis īpašs laiks. Kā jūs iejutāties šajā 150 gadus senajā notikumā?
1873. gada dziedāšanas svētki bija ārkārtīgi būtiski – kā pierādījums tam, ka spējam pašorganizēties. Rīgas Latviešu biedrības cilvēkiem bija ļoti svarīgi gan radīt šos svētkus, gan fiksēt visu, kas notiek, jo pierakstītas visas runas – ko teicis Jānis Cimze, ko atklāšanas brīdī runājis Kronvaldu Atis, kāda bija svētku programma, kas pēc kā sekoja, kā notika gājiens, arī dažādi incidenti, kas notika gājiena laikā, fiksēti dažādi huligāniski izlēcieni no provāciski noskaņotas jaunatnes. Bet viss tomēr beidzās eleganti, visi ar visu tika galā.
Vieni Dziesmu svētku tradīciju saredz kā teju svētumu, citi nespēj vienoties pat par sīkumiem… Vai Dziesmu svētku paradumiem būtu jāmainās?
Salīdzinājumā ar agrākajiem svētkiem tagad ir cits laiks, jāatrod pareizais līdzsvars starp tradīcijas uzturēšanu un saglabāšanu un to, ka dzīvojam citā laikmetā. Piemēram, mākslīgais intelekts pavisam droši varētu uzģenerēt kādu kora dziesmu, iespējams, pavisam līdzīgu tam stilam, kā to darīja Jāzeps Vītols. Pieļauju, ka varētu pat tapt piedāvāta pilnīgi mistificēta bilde, kurā varētu redzēt, kā dzied vīru koris pirms 150 gadiem. Citiem vārdiem sakot – viss ir mistificējami un izdarāmi, un tas biedē. Bet reizē to nevar ignorēt, vienkārši tas jāņem vērā, nevar iebāzt galvu smiltīs un tēlot, ka nekā nav, ka mums te ir tādas stabilas tradīcijas, tās mēs mūžam turēsim un nemainīsimies, mūžam būsim pelēkos vadmalas svārkos.
Nē – laiks ienes korekcijas, tāpat kā tās ienes karš un ienesa pandēmija. Ir tieši tā, kā sacīja Rainis: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies", cita ceļa nav.
Citādi iegūstam brīvdabas muzeju, un tur kādam piedalīties ir grūti, jo viss jau noformēts, viss gatavs un pabeigts.
Starp citu, dzirdēju, ka Igaunijas Brīvdabas muzejā tiek celta viena balto ķieģeļu "trīsstāvene", pavisam tipiska kolhoza apbūves daļa. Tā ir liecība par konkrēto laika periodu, jo uzskatīt, ka tāda mums nav bijis, ir mazliet bērnišķīgi. Tas ir tas pats – laiks piedāvā notikumus un ienes korekcijas. Man šķiet, tiklīdz sākam to ignorēt un uz savu vēsturi sākam raudzīties selektīvi, kļūstam nabadzīgi. Tas itin nemaz neliecina par drosmi.