2024. gada priekšvakarā "Kultūrzīmju" lasītājiem ir iespēja lasīt dzejnieces Andas Līces dzejoļus no topošās grāmatas.

Reklāma

1.

Tam, kurš zina

Tālruņi īd kā govis,

ko neviens nenāk slaukt,

ar nepateikto pieriet,

ar to, ko neatsaukt,

ko diena paslēpusi,

bet nakts no vaiga slauka.

 

Caur kabatām,

uz naktsgaldiņiem,

tālruņi kā jāņtārpiņi spīd

un, dienai austot, nodziest –

no zonas esam izgājuši laukā.

2.

Kā mums atpakaļ tikt

tai aizmirstā tuvienē,

kur “jā” ir JĀ, bet “nē” ir NĒ?

Kā mums uz priekšu tikt,

kad īstenība kā pamāte

no bērnības pasakām,

kā mums izaugt,

lai vairs nav bail no tām?

X  X  X

Ap Titāniku zied koraļļu dārzi,

līgani šūpodamies kā vējā.

Kuru gan vēl tik krāšņi

virs zemes kāds piemin?

Pār mums, kas zemītē gulsim,

būs tikai smilgas un sūna,

un kāda pienene.

Titāniks kā lāde ar rūnām.

Mēmi kustinot lūpas,

zivis klausās to čukstus,

un brīnās, ne jau straume,

sirds puksti korāļus šūpo.

 

Čells

Kas piedzīvojis tik daudz,

tam nesāp vairs rētas,

kas klusējis ilgi,

tam ir ko atcerēties.

 

Tas mierināt prot.

Kad vairs nevienam

nav daļas gar mani,

tas pienāk un apskauj

ar tik siltām plaukstām,

ka arī es sāku skanēt.

 

Pie afišu staba

 

Plati atvērta mute.

Ne jau Afrodīte no viļņiem,

cildenu varoņu ciļņi

vai Radītājam dziedātās himnas

no dvēsele drupām iznirst.

Himēras staipa kaklus,

prasa dzert un ēst,

skatās, vai vēl kaut kas

šeit palicis nesaplēsts.

Ko vēl atņems, ko vietā dos

plati atvērtā mute?

 

Pašā apakšā sīkākiem burtiem:

“Sākums pulksten deviņpadsmitos.”

 

X  X  X

 

Uz sliekšņa nestāv neviens,

aiz logiem nevienas sejas.

Nedz rītos kāds aizkarus atvelk,

nedz vakaros gunis dedz.

Nepabeigtie dzejoļi kā nami,

uzcelti tikai līdz pusei.

 

Velti mēģini kādu sasaukt –

nepabeigtie dzejoļi klusē.

 

X  X  X

Radio runā par gadiem,

es – par nākamo rītu,

jūtos kā zīdtārpiņš,

neziņas kokonā ievīstīts.

Var gadīties, jebkurā brīdī

sākšu atpakaļ mūžībā tīties.

Zīda pavediens, ziniet,

tik ātri caur pirkstiem slīd,

tikko vēl mirdzēja saulē

un vairs nekur neatspīd.

Tāpēc par nākamo rītu

ik vakaru aizlieku vārdu,

neskatoties ne uz ko

un arī visam par spīti.

Aiz loga

Vienīgi krītošs sniegs,

apvieno laiku ar telpu

un izskaidro abus.

Iesākumā bija daba,

un tikai pēc tam

visas zinības radās.

Visgudrie prāti kā telēni

līdz šai baltai dienai,

ar vareno dabu badoties,

pa priekšu un apkārt skrien.

Bet sirds visu laiku dreb –

pie iesākuma grib

kur dzīvība elpo,

un krītošs sniegs

apvieno laiku ar telpu.

 

 

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.