8.2 °C
Māra Maskalāna filma "Beigas" brīžiem tik nežēlīgi atkailina realitāti kā franču naturālista Emīla Zolā romāni.
Māra Maskalāna studijā "VFS Films" uzņemto filmu "Beigas" skatoties, jāsaka īsi un lakoniski – drosmīgi. Vispirms – drosmīgi izvēlēta tēma. Aplūkot nāvi nevis garāmejot, bet tieši un šķērsgriezumā, pat savā ziņā preparējoši, tam ir vajadzīgas "iekšas". Jā, iekšas, lai uz ekrāna fiksētu to, ko filmā fiksē režisors Māris Maskalāns. Tas šoreiz patiesi ir kompliments – par uzdrīkstēšanos un peldēšanu pret straumi.
Cik Māri Maskalānu pazīstu, viņš vienmēr ir bijis sava ceļa gājējs, rūpīgi un pārdomāti izvēloties projektus. Lēni un neatlaidīgi Māris ir profesionāli mācījies un audzis, pilnveidojot savu dokumentālista varēšanu un izkopjot savu unikālo operatora un režisora stilu. Turklāt ar pietiekami oriģinālu rokrakstu – neuzbāzīgi, priekšplānā izvirzot it kā nesvarīgo – lai vēlāk spētu dziļāk atklāt būtību. To var novērot gan kadra kompozīcijā, gan stāsta veidošanas manierē.
Pieaugot no fotogrāfa un operatora par režisoru un stāstu stāstītāju, Māris Maskalāns ar savām filmām ir panācis, ka viņu pamatoti dēvē par labāko dabas norišu dokumentētāju Latvijas kino vidē.
Arī nāve kā viena no dabā pastāvošām realitātēm ir vērojama līdzšinējās Māra Maskalāna dokumentētajās filmās "Jumta likums" (2001), "Leiputrija" (2004), "Par Dzimtenīti" (2008), "Melnā stārķa kungs" (2020). Tajās visās nāve ir klāt esoša kā neatņemama dabas un dzīves procesa sastāvdaļa. Māris kā viens no operatoriem ir piedalījies režisora Sandija Semjonova projektā, uzņemot filmu "Ukrainas frontē bez pārmaiņām" (2021), ar nāves dvašu saskaroties nepastarpināti aci pret aci.
Toreiz gan tas vēl nebija "Beigu" skatiens, bet ielūkošanās nāvei sejā pietiekami dziļi un skatīšanās nenovēršoties, vienlaikus mēģinot atsegt nāves mistēriju, cik iespējams, slāni pa slānim. Iekadrējot to "Beigās" un pārvēršot to pusotru stundu garā pilnmetrāžas dokumentālajā filmā.
Filma "Beigas" pirmizrādi piedzīvoja Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ("RIGA IFF"). Stāstu par un ap nāvi un tās dabu Maskalāns stāsta, ar kameras aci vērojot biologu Edgaru Dreijeri, veterinārārstu Ilmāru Tīrmanu, lauksaimniekus un astronomijas entuziastus Annu un Arni Ginterus un mākslinieku Kristiānu Brekti, kurš, simpatizē tas vai ne, "Beigu" stāstā ieņem centrālo lomu. Un, lai arī dzīvnieki nav nogalināti vai mocīti uzņemšanas laikā, filmai pamatoti ir piešķirts 18+ cenzs. Nenobriedušiem skatītājiem un tiem, kam ir vāji un jūtīgi nervi, uz seansu diez vai vajadzētu doties. "Beigas" brīžiem tik nežēlīgi atkailina realitāti kā franču naturālista Emīla Zolā romāni, un tad patiesi jūtīgām dvēselēm tas var būt par daudz. Pat man kā mācītājam, kurš ar nāvi kā realitāti saskaras ļoti tuvu un gana bieži, bija izaicinājums filmu noskatīties līdz galam un ne jau dzīvnieku līķu uzfilmētās trūdēšanas dēļ. "Beigu" stāsta atklātība nav tā atklātība, kādu mums atklāj "Animal Planet", kad plēsējs notiesā medījumu.
Filma atsedz daudz dziļākus slāņus, un tas ir jāatzīst par "Beigu" spēku, nevis trūkumu.
Noteikti lasītājiem mieru neliek intriga, kāpēc šim rakstam tāds nosaukums. Tam ir pastarpināta līdzība ar Džeralda Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri" nosaukumu… un kas galu galā ir tangalaška? Paskaidrošu. Nosaukumu izvēlējos tāpēc, ka vairums filmas varoņu, kurus fascinē nāve, saista savstarpēja pazīšanās. Viņi veido savdabīgu "ģimeni", kuru valdzina nāve, līķi un kauli, priekšplānā izvirzot Brekti gan kā plašākai sabiedrībai atpazīstamāko, gan reizē skandalozāko un provocējošāko personību.
Atšķirībā no pārējiem, kuri nāvi pēta un dokumentē, Dreijeris izceļ savu kaislību pret bioloģiju un kolekcionēšanas vēlmi, Tīrmans darbojas kā veterinārārsts, Ginteri – kā aitkopji un astronomijas un Visuma izpētes entuziasti. Brektes flirts ar nāvi sniedzas daudz, daudz dziļāk. Viņa aizraušanās ar nāvi, manuprāt, ir saistīta ar viņa neslēpto gravitāti dēmoniskā un okultā virzienā, un, gribēti vai negribēti, režisora kamera (spējot palikt pilnībā neitrāla, kas ir vēl viens pluss Maskalāna lauciņā) šo sākotnēji apslēpto slāni spēj atklāt un izgaismot pietiekami skaidri.
Kurš ir tangalaška? Šo jēdzienu ieviesa un lietoja mūks Atona Sirdsskaidrais Paīsijs (1924–1989). Svētais, nevēlēdamies dēmonus un tumsai kalpojošos spēkus saukt vārdā, tos apzīmēja atvasinātā vārdā par tangalaškām1. Kāpēc Brektes uzvedība filmā brīžiem cenšas līdzināties tangalaškām? Kāpēc mākslinieks flirtē ar tumsas pasauli un tās spēkiem? Laikam jau tāpēc, ka nav spējis gūt iedvesmu un sasniegt pašrealizāciju tajā, kas vada uz dzīvību un gaismu, ceļot cilvēka garu.
Filmas režisora Māra Maskalāna drosme atklāt "Beigās" tik kolorītu personību ir vērtīga tieši tāpēc, ka izgaismo to, ko nevar noslēpt aiz mākslas un mākslinieka "es tikai atgādinu sabiedrībai par nāvi" fasādes.
Jā, es būtu vēlējies, lai filma atklātu vairāk par nāves naturālajiem un emocionālajiem aspektiem, būtu vēlējies ielūkoties vēl dziļāk, līdz pat reliģiskajai un upuri nesošai nāves komponentei, jo tāda tur nešaubīgi ir. Tiesa, tas prasītu daudz vairāk laika un uzdrošināšanās. Jo nāve nesaskaras tikai ar zūdošo un dēmonisko, bet arī ar svēto un mūžīgo. Jautāju režisoram, vai viņš plāno filmēt turpinājumu? Saņēmu atbildi, ka ne, šim stāstam turpinājuma nebūs. Vismaz pagaidām.
1 Veidots no turku valodas vārda "dangalak" – aprobežots, neattīstīts, rupjš, neaudzināts, nevīžīgs, plānprātīgs.
