Ogres gadījums, ik pa laikam aizvien vairāk eskalējoties, ir bijis kā pierādījums tam, ka pašvaldību muzeju autonomija Latvijā pastāv vien kā fantāziju tēls, kas reāli nekādi netiek aizsargāts. Izskan arī, ka tas radījis bezprecedenta krīzi muzeju nozares pārraudzībā, jo, nespējot ietekmēt procesus, no Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētājas amata ir atkāpusies Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iliana Veinberga. Starp citu, arī viņa bija aicināta uz šo diskusiju.
Kas tad īsti šobrīd notiek ar pašvaldību muzejiem Latvijā? Ko paredz iecerētie grozījumi Muzeju likumā? Kā muzeji jūtas iespējamās reorganizācijas priekšā administratīvi teritoriālās reformas gaisotnē, un vai viņiem ar kaut ko varētu palīdzēt nodibinājuma statuss un valdes klātesamība?
Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, "Kultūrzīmju" organizētajā tiešsaistes diskusijā satikās Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde, Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks Toms Ķikuts, Cēsu muzeja direktore Ināra Bula, Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla, Ogres vēstures un mākslas muzeja bijusī direktore Evija Smiltniece, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.
Pakļautībā vai pārraudzībā
A. Bormane: – Ogres vēstures un mākslas muzeja situācija šobrīd uzrāda, ka uzstādījumā par pašvaldību muzeju autonomiju ir daudz problēmu. Cik vispār reāli šis jēdziens darbojas attiecībā uz pašvaldību muzejiem? Kādi varētu būt risinājumi un aizsardzība, lai šo autonomiju nostiprinātu?
Z. Grīnvalde: – Cik pašvaldību, tik situāciju. Kā mūs konsultēja jurists, šī brīža Muzeju likumā pašvaldību muzeju autonomija nav stingri noteikta. Ir divas formas – pakļautība vai pārraudzība, un pirmais gadījums dod daudz vairāk tiesību juridiskajam dibinātājam iejaukties muzeja darbā. Otrais gadījums atstāj daudz vairāk tiesību muzeja direktoram. Tīri cilvēciski saprotam, ka daudz kas ir atkarīgs arī no attiecībām, no tā, kas ir muzeja direktors un kas vada pašvaldību – kāda ir viņa izpratne un interese par muzeja darbību, kā arī no tā, cik liela vēlme ir iejaukties muzeja darbā. Ogres muzejs pašlaik ir skaļākais gadījums, bet mēs jau nezinām, cik ir kluso gadījumu, kad par to tik skaļi nerunā.
Viens no risinājumiem varētu būt grozījumi Muzeju likumā, bet arī tam var būt divējādas sekas.
Citreiz var būt gadījumi, kad pašvaldība vēlas organizēt veiksmīgu muzeju un muzejā pašā nav kaut kas kārtībā. Savukārt Ogres gadījumā Muzeju likums var vairāk aizstāvēt muzeja direktori.
T. Ķikuts: – Starp dažādajām neformālajām praksēm un nozares augstāko regulējumu – Muzeju likumu –, kas diezgan skaidri noformulē muzeja pamatfunkcijas, bet nekādi neaizsargā to veikšanā (tas neattiecas tikai uz pašvaldību muzejiem, bet muzejiem vispār), ir arī katra muzeja nolikums. Ja rodas konflikta situācija un jāmeklē pēc normatīvā akta, tad, protams, kļūst aktuālas detaļas, tostarp viss šajā nolikumā ierakstītais. Jautājums, vai muzejs pats to pārzina?
– "Creative Museum" vietnē tikko bija publicēts interviju cikls ar pašvaldību vadītājiem par pašvaldību attieksmi pret muzejiem.
I. Zelča Sīmansone: – Runājot par pašvaldību attiecībām ar muzejiem un muzeju autonomiju, varam uzdot jautājumus – kādu tad pakalpojumu pašvaldība no muzeja sagaida? Vai pašvaldība ir muzejam definējusi konkrētu uzdevumu? Atbildot uz šiem jautājumiem, saņemam atbildi arī par aktuālo uzstādījumu un par to, kas šobrīd ir problemātiskie jautājumi. Jūsu pieminētajā interviju ciklā tā aina tiešām, no vienas puses, ir ļoti dažāda, no otras puses, ir vienkārši konstatējami fakti – muzeji nav prioritāte pašvaldībās. Lai gan, kāpēc mēs gribētu, lai tā būtu, ja ir bērnudārzi, skolas, slimnīcas, ceļi... Otrs secinājums – pašvaldību vadītāji par muzeju problēmām bieži pat neaizdomājas.