13.3 °C
Pirmskara Latvijas jūras kara flotes zemūdenes "Ronis" komandiera Hugo Legzdiņa (1903–2004) personīgās lietas, ko Latvijas Kara muzejs saņēmis kā dāvinājumu, uzskatāmas par unikālu dokumentu kopumu, jo ir vienīgais zināmais gadījums, kad pagājušā gadsimta 20.–30. gadu Latvijas armijas virsniekam izdevies padomju okupācijas apstākļos saglabāt savus apbalvojumus un vēl dienesta gaitu atspoguļojošos dokumentus, atzīst muzeja speciālisti.
Hugo Legzdiņš Latvijas karaflotes vēsturē bija simboliska personība – dzimis Igates muižas galdnieka ģimenē, 1925. gadā iesaukts Latvijas armijā un iedalīts Elektrotehniskajā divizionā, apguvis radiotelegrāfista specialitāti. Tā ticis jūrā un nozīmēts Francijā būvētās zemūdenes "Ronis" komandā. Uz "Roņa" Legzdiņš dienestu 1926. gadā sāka kā telegrāfists, bet 1940. gadā noslēdza kā zemūdenes komandieris, pakāpeniski kāpjot pa virsnieka karjeras kāpnēm. Latvijas valsts okupācija šim procesam pielika punktu. Padomju vara Legzdiņu no komandkapteiņa degradēja par matrozi, taču citādi nerepresēja, kaut to varēja sagaidīt – Kara muzeja darbinieki spriež, ka čeka savās darbībās ne vienmēr bijusi loģiska.
Otro pasaules karu Legzdiņš pārlaida, strādājot dažādus gadījuma darbus, tostarp Stradiņa slimnīcā. Tas paglābis no iesaukšanas. Pēckara gados, ne bez sarežģījumiem, bijušajam komandkapteinim izdevās iekārtoties par mācībspēku Mangaļu jūrskolā, kur 50.–60. gados Legzdiņš strādāja par navigācijas, jūras astronomijas un starptautisko kuģošanas noteikumu pasniedzēju, apmācot speciālistus Latvijas PSR zvejas flotei.
"Roņa" komandieris nodzīvoja garu, notikumiem bagātu mūžu un kā dzīva leģenda pieredzēja arī Latvijas Jūras spēku atjaunošanu 1991. gadā. Viņš bija pēdējais agrākās Latvijas Kara flotes virsnieks, kurš 2004. gadā 101 gada vecumā aizgāja mūžībā.
141 vēstures liecību muzejs dāvinājumā saņēmis no komandkapteiņa Legzdiņa dēla Kārļa Legzdiņa. Starp vērtīgākajām lietām ir 4. un 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeņi (Hugo Legzdiņam šo ordeni pasniedza divreiz – pirmo 1938., otro 1995. gadā), 2. šķiras Zviedrijas Zobena ordenis un Francijas Goda leģiona ordenis, dažādas gan pirms kara, gan nesenā pagātnē saņemtas nozīmes.
Muzejā tāpat nonākusi Legzdiņa Latvijas jūras kara flotes virsnieka žakete, pie kuras nēsāti apbalvojumi dažādos pasākumos. Tiesa, žakete nav 30. gadu oriģināls, bet kā atdarinājums šūta pēc īpaša pasūtījuma 1993. gadā. Tā ir bijušo Mangaļu jūrskolas audzēkņu dāvana pensionētajam pasniedzējam 90 gadu jubilejā.
Starp muzeja saņemtajiem dokumentiem minamas Latvijas armijas karavīra un virsnieka grāmatiņas, ielūgumi, caurlaides, diplomi, ar mācībām un dienesta gaitu saistīti dokumenti, arī uz pēckara laiku attiecināmi. Piemēram, caurlaide iekļūšanai Tulonas (Francijā) kara ostā, kur 1935. gadā Legzdiņš pabeidza torpēdu virsnieku skolu, vai Latvijas PSR Ārlietu ministrijas krievu valodā 1952. gada 3. oktobrī izsniegta izziņa darba vietai, kur teikts, ka 1939. gadā Francijā izdotais štāba virsnieka diploms patlaban atrodas ministrijā, kur "iziet legalizāciju". Interesanti, ka virsnieka apliecība datēta ar 1940. gada septembri, bet vēl ar Latvijas valsts ģerboni uz vāciņa, kas ilustrē pakāpenisko Latvijas armijas likvidēšanas procesu. Vēlāk apliecības Legzdiņš vai kāds cits lietojis pierakstiem kā piezīmju grāmatiņas. Savdabīgs dokuments tāpat ir PSRS ārzemju pase, kuru Legzdiņš gan saņēmis 1989. gadā, lai dotos uz Zviedriju, taču tā arī nav izmantojis.
Daudzas fotoliecības vēsta par Latvijas karaflotes dzīvi 30. gadu beigās un arī 1940. gadā. Arī par laiku, kad jauno Legzdiņu 20. gadu vidū iesauca obligātajā karadienestā Elektrotehniskajā divizionā un pēc tam 1926./1927. gadā komandēja uz Franciju tur būvētās zemūdenes "Ronis" komandā. Vairākas fotogrāfijas ir no 1926. gada maija Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes oficiālās vizītes Somijā, kad topošais virsnieks bija uz laiku iecelts par ledlauža "Krišjānis Valdemārs" radiotelegrāfistu. Ne visi fotogrāfijās redzamie identificēti, tas, cerot uz radinieku palīdzību, vēl jāizdara muzeja darbiniekiem.
Kara muzeja vēsturnieka Jāņa Podiņa skatījumā, tas ir brīnums, ka Legzdiņam izdevies apbalvojumus un dokumentus saglabāt. Viņa dzimta par to daudz nevēlas stāstīt. Bet muzeja speciālisti uzsver, ka šis ir unikāls dokumentu komplekts. "Tas ir patiess retums, kad iespējams iegūt dokumentus no paša dienesta sākuma līdz noslēgumam, kad parādās visa militārā karjera," saka muzeja Krājuma uzskaites un glabāšanas nodaļas vadītāja Barba Ekmane. Tā gan gadās ar virsniekiem, kuri nonākuši trimdā Rietumos un kuru radinieki vēlāk atdod materiālus muzejam, taču arī tad tas ir retums, kur nu vēl, ja cilvēks dzīvojis padomju okupācijas apstākļos Latvijā. Ekmane uzsver, ka Legzdiņš ir teju unikāls arī ar to, ka par Latvijas armijas virsnieku kļuva, nevis izejot Latvijas armijas kara skolu kā vairums virsnieku, bet, tā sacīt, pa taisno no obligātā dienesta, pakāpeniski mācoties un papildinoties. Tādi gadījumi bijuši ārkārtīgi reti.
