13.4 °C
Vēl līdz 7. jūlijam Cēsu Izstāžu namā apskatāma, iepazīstama un pārdomājama trīs mākslinieku – Vijas Maldupes (1947–1996), Jura Baklāna (1947–1989) un Annas Baklānes (dz. 1982) – darbu ekspozīcija. Tas ir nozīmīgs, kultūrvēsturē ierakstāms notikums, kas ļauj sajust un aptvert Latvijas glezniecības fundamentālās saknes, pēctecības nesaraujamās saiknes un laikmetīgās mākslas piesātināto valodu uz audekla.
"Aizmidzis dārzs" – nozīmīga izstāde Cēsīs
Ekspozīcijas ievadvārdos rakstīju:
"Izstādes nosaukums "Aizmidzis dārzs", manuprāt, ļoti veiksmīgs. Ekspozīcijas koncepcijas autore un kuratore Anna Baklāne to ieraudzīja pie savas mātes ilggadējās un uzticamās draudzenes gleznotājas Laimas Eglītes, izvēloties darbus šai skatei. Uz vienas no gleznotājas Laimas skicēm, kur viņa portretējusi sev tuvo cilvēku, ir pieraksts – "Vija un aizmidzis dārzs".
Šos vārdus var skaidrot, tulkot, lietot dažādās nozīmēs. Un visas būs pareizas, ierosinošas un atklājošas. Kā simboliskā, tā gluži sadzīviskā nozīmē. Gan vērtējot mākslinieku individuālās personības un rokrakstus, gan saistībā ar izstādes kopīgo noskaņu, ekspozīcijas garīgo piesātinājumu. Glezniecība, zīmējums, māksla no senlaikiem līdz šodienai ir aizvien no jauna modināma, izsapņojama, mierā satiekama, apcerama. Dārzs, kurā var ieiet, pazust, nomaldīties, atrast neredzētu lapas stīgojumu, rasas pili smilgu dzelonīšos, zaķa pēdas. Arī teiksmas, leģendas, alkas, piepildījumu, klusumu un nozīmes katram tonim, ritmam, formai, struktūrai, krāsai, faktūrai, kristalizācijas pakāpei, asimetrijai, līnijai, kompozīcijas viengabalainībai caur detaļu tikai vienreiz ieraugāms un sajūtams neatkārtojami. Unikalitāte – tā ir dārza un mākslas valoda. Tā ir mākslinieka valoda."
Mākslā priekšplānā joprojām cilvēks
Rakstu šis rindas Ukrainas kara 856. dienā. Zaudējumi cilvēcībai nav aprēķināmi. Tāpat kā citās planētas militāro konfliktu zonās. Tāpat kā ierēdniecības pļāpās par palīdzību, līdzjūtību katra nelaimes skartā ikdienā. Birokrātijas cilpas strauji savelkas, draudot ar jauniem nodokļiem, bezdarbu, bērnu dzīvību atstāšanu narkobiznesa plēsoņām, skolu un bibliotēku slēgšana – kā tumsonības triumfs, lai katra cilvēka brīvo gribu un spējas, iespējas samaltu izdevīguma dzirnavās un mākslīgā intelekta ierobežojumos. Tik daudzas pazīmes rāda, ka cilvēks vairs nav visu lietu mērs. Un tomēr – māksla atkal jūtīgi, strauji reaģē. Izstāžu prakse atklāj, ka interese par cilvēku, cilvēcību, personību Latvijas mākslas kopainā atgūst savu nozīmi, vērojošo skatienu un profesionālo vērtīgumu daudzveidības daudzslāņainībā grūtajā portreta žanrā.
Ja atsaucu atmiņā tikai personiski uzrunājošās, augstvērtīgas glezniecības piesātinātās mākslas skates, tad no šīs desmitgades nav izslēdzamas ne Ditas Lūses ("Siguldas devons"); ne Aijas Jurjānes (LNMM, darbu atlase, kārtojums, kam gan bija nevajadzīgs iesaiņojums feminisma mantijās, par kurām pati autore būtu smalki paironizējusi); ne Laimas Eglītes (galerija "Daugava", viena doktore gan aizpļāpājās, ka "Laima Eglīte pieder pie fona, ne priekšplāna figūrām"!?); ne Diānas Dimzas-Dimmes (Kalnciema kvartāla galerija); ne Andras Otto (Talsu novada muzejs – iesaku, var apskatīt vēl līdz 14. jūlijam), ne Baklānu ģimenes: Vija (20 darbi), Juris (17 darbi), Anna (25 darbi), pēc Izstāžu nama veidotā saraksta. Visām šīm skatēm zināmā mērā atslēgas vārds varētu būt "portrets" – cilvēks, cilvēcība, cilvēciskums, cilvēkmīlestība nevainojamā profesionālā meistarības valodā.
Septiņus gadus lolota
Ko no Annas izlolotās un septiņus gadus domās veidotās (pandēmijas pārtraukums, citi kavējumi) nevainojamās ekspozīcijas (kārtējo reizi jāuzteic smalkjūtīgi radošais Cēsu novada muzeja mākslinieks Dainis Andersons kā sadarbības partneris) pēc vairākkārtējas apskates pieņemu zināšanai un tālākiem sapratnes vingrinājumiem? Par to varētu daudz runāt, rakstīt, diskutēt, tuvoties, atklāt, šaubīties un izdzīvot to emocionālo gammu, kura tik spriegi iekodēta izstādes kopnoskaņā un katrā mazākajā darbā. Tas saviļņoja un uzrunāja – patiesi, godīgi, ticami kā personības atklāsmju, tā amata meistarības ziņā. Šoreiz varbūt tikai skopi vārdi par izstādes dalībniekiem, kas suverēni dzīvo katrs savā dārzā, audzējot Latvijas glezniecības vidi jo zaļoksnēju un neizsalstošu.
Par Viju. Viņas dārzi un labirinti nāk no viduslaikiem, renesanses, baroka. Viss tik blīvi, piesātināti un ar mīlestībā pamērktām otām. Ar žogiem, kuriem vēlēšanās tikt pāri. Ar dārza dziļāko simboliku, kas vienlaikus ir gan paradīze, gan dvēseles mājvieta. Ar kustību, ārējo (balerīnas, peldētājas, zirgi u. c.), bet vēl vairāk – iekšējo dinamiku, pārdzīvojumu intensitāti, garīgo spriegumu. Zilais viņas darbos pludo kā debesis, kurās nav nekā neiespējama. Tā uz audekla, realitāte vienmēr atšķiras un smeldz joprojām.
Par Juri. Viņš reiz teica: "Savādi, bet es patiešām esmu laimīgs cilvēks." Jā, sava diplomdarba "Jahtklubs" vadītāja prof. Induļa Zariņa (sadarbībā ar prof. Eduardu Kalniņu) atbalstīts un ieteikts Maskavas "kungiem", Juris saņēma iespējas (piemēram, stažēšanās Itālijā). Tās gan pats ar savu talantu bija nopelnījis. Un tomēr. Tikai šajā izstādē pilnīgi citā izpratnē ieraudzīju Jura kolorītu – to melnipelēkitumšizilo dziļumu, kas līdzās nomācošajiem okupācijas gadu daudzstāvu slieteņiem un iepretim košā skice "Riteņbraukšanas sacensības pie Brīvības pieminekļa". Negribu banalizēt mūsu studiju un jaunības gadu sarežģītās pretrunas, dubultdzīvi, bet varbūt kaut kas no tām pavīdēja nekrologā, kuru rakstīju Jurim 1989. gada martā: "Viņa labsirdīgajā vaigā jau iezīmējās kāda traģiska līnija, kāda priekšnojauta, kas varbūt visdrīzāk izteicās caur kolorītu..."
Nenovērtētā un nesaprastā paaudze
Katram laikam savas strāvas, plūdums, tecējums, zemstraumes, pietekas, iztekas, akači. Vija Maldupe, Juris Baklāns, Laima Eglīte, Ilze Avotiņa, Inese Siliņa, Miervaldis Polis, Līga Purmale un daudzi citi talanti kā paaudze pēc būtības vēl nav, manuprāt, ne novērtēta, ne saprasta, ne būtiski raksturota Latvijas mākslas kopainā. Ne sevišķi ticu, ka tas tiks atbilstoši izdarīts, jo katra paaudze runā savā valodā un zinīgu laikabiedru rindas aizvien retākas.
Par Annu. Viņa, tāpat kā māsas Ieva un Liena (trīs meitas un visas gleznotājas!), ir atradusi un nostabilizējusi savu vietu un nozīmi Latvijas glezniecībā. Absolūts profesionālisms, savs rokraksts un jūtīgums uz audekla, dzīvē. Manuprāt, viņas galva no sirds nav šķirama, kā jau visiem labiem māksliniekiem. Plašas zināšanas, darbu zemteksti, skaidra valoda norādēs, mājienos, žestos. Tekstos un noklusējumos. Laika aktualitātes, kas izteiktas ar glezniecības mākslinieciskajiem līdzekļiem, nekļūst banālas un plakātiskas. Ironijas klātesamība nolasās detaļās un darbu nosaukumos. Arī šis kopojums (tāpat kā iepriekšējās personālizstādes) atklāj, ar kādu mērķtiecību Anna izvirza sev aizvien sarežģītākus uzdevumus. Un, piepildot tos ar darba prieku un visaptverošu mīlestību, panāk rezultātu, kas ieviļņo visprasīgākos skatītājus Latvijas un ārvalstu galerijās.
Izstāde "Aizmidzis dārzs" ir runājoša un pārliecinoša! Jāizsaka tikai nožēla, ka tā nesagaidīs "Cēsu mākslas festivāla 2024" skatītājus, klausītājus, apmeklētājus.
