19.1 °C
Vēl nesen, sekojot līdzi Krievijas kara Ukrainā eskalācijai, domājām par bumbu patvertnēm Latvijā, to skaitu, saglabātības pakāpi un pieejamību. Šobrīd interese par patvertnēm ir nedaudz pierimusi, taču karš un tā posts turpina ietekmēt mūsu ikdienu. Pretstatā ziņu gūzmai plašsaziņas līdzekļos, kas mūs ieskauj ar kara šausmu un vardarbības liecībām, izstāde "Kā es nonācu bumbu patvertnē" Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā meklē veidus, kā par notikumiem runāt ne tikai informatīvi, bet arī dziednieciski.
Ukraiņu kuratores Jūlijas Sapihas veidotā izstāde piedāvā patvērumu ne tikai māksliniekiem, bet arī apmeklētājiem, ļaujot izdzīvot ilgu laiku krājušās, bet steigā nospiestās emocijas. Recenzijas rakstīšanas laikā aiz ieraduma pēc darbu nosaukumiem rakstīju gada skaitļus, kad tie izveidoti, un autoru tautību, līdz nopūtos un sistemātiski to no teksta izdzēsu. Visi darbi ir ukraiņu mākslinieku radīti 2022. gadā, kara laikā Ukrainā.
Lejup skrienošā spēks
Skatu uz izstādi sākumā aizsedz balta siena, uz kuras blakus izstādes nosaukumam ir maza ilustrācija ar cilvēciņu, kas skrien pa kāpnēm lejup. Sākumā tā šķiet nebūtiska, jo ātrāk gribas apskatīt pašu izstādi, taču tieši par šo zīmējumu domāju vēl ilgi pēc apmeklējuma. Tā ir detaļa no ilustratores Olenkas Zahorodnikas izstādei veidotās grafiskās identitātes un, par spīti tēmas smagumam, sevī glabā to apbrīnojamo spēku, kas caurstrāvos aiz sienas esošos darbus. Iedomājos, cik sarāvusies un nobijusies esmu jau tad vien, kad man laukos jānokāpj tumšajā pagrabā, lēni taustot katra pakāpiena robežas.
Turpretim mazais cilvēks zīmējumā, kas ar kustībā izvērstām rokām lec pāri vairākiem pakāpieniem reizē, lai ātrāk nonāktu drošībā, ir pilns enerģijas un gatavības gaidīt un cīnīties,
lai tāpat, lecot pāri vairākiem pakāpieniem reizē, no patvertnes izskrietu ārā un turpinātu sargāt savas vērtības.
Manipulācija un vērtības
Nokļūšanu bumbu patvertnē palīdz vizualizēt arī Rotko centra ēkas interjers, kas glabā stāstu par Artilērijas arsenāla ēku ar krusta un cilindrisko velvju ritmu anfilādē. Šoreiz velves patiešām ir būtiska daļa no ekspozīcijas, kopā ar sirēnu skaņām un apgaismojumu radot sajūtu, ka tā izvietota kaut kur dziļi zem zemes.
Ienākot izstādē, sagaida gaismas ņirboņa, kas atgādina uguns sprakšķēšanu, taču ar daudz lielākām atlūzām, kādas nākas redzēt pie ugunskura – tātad, tā varētu izskatīties sprādziens.
Aiz tās kustas nesaprotami deformēta, tomēr cilvēka krūšutēlu atveidojoša instalācija. Mākslinieks Jaroslavs Kostenko šajā darbā ar nosaukumu "Kara pīšļi" runā par cilvēku realitātes uztveres deformāciju, ko iespējams panākt ar mediju palīdzību. Izstādē šis nav vienīgais stāsts par to, kā Ukrainas iedzīvotāji, kuriem ir radinieki Krievijā, vairs nespēj ar viņiem uzturēt kontaktu, jo tie tic pavisam citai realitātei. Manipulēšana ar cilvēku apziņu caur mediju starpniecību ir biedējoša, jo plašsaziņas līdzekļi vairs nav nekas tāds, ko no savas ikdienas varam izslēgt. Tomēr, lai neslīgtu bezpalīdzības dzīlēs informācijas pārbagātības priekšā, kā uzsver mākslinieks, ir iespējams turpināt atgādināt par mūžīgajām vērtībām, par kurām ir vērts cīnīties, – mieru, demokrātiju, brīvību, dzīvi un mīlestību.
Baismīga pieredze fotogrāfijās
Attēli no Krievijas sāktā kara izstādē ir kas vairāk par vienkārši dokumentējošām fotogrāfijām, jo iemieso un sevī glabā konkrētu, baismīgu pieredzi. Tas izjūtams portretējamo ķermeņu valodā, sejas vaibstos un acu skatienos. Darbā "Vai pēc vētras varavīksne parādīsies?" trīspadsmit fotogrāfijās mākslinieks Maksims Finogejevs dokumentē Ukrainas kvīru kopienu, kas jau sen ir iemācījusies ignorēt varasiestāžu tukšos solījumus un pieradusi sadzīvot ar nemitīgiem riskiem saistībā ar savu identitāti.
Autors pievēršas vīrieša dzimumam, jo daudziem vīriešiem karastāvokļa laikā likums liedz izceļot uz ārzemēm, turklāt viņiem ir jāpilda militārais dienests atbilstoši valstī noteiktajai kārtībai un prioritātēm.
Gaisma fotogrāfijās tikai palielina distanci starp mieru un pašreizējo realitāti, jo cilvēku skatienos izgaismo vēl jaunus izaicinājumus, ar ko nākas saskarties LGBTQ + personām. Tomēr kaut kas šajos vīriešos un personās, kas identificējas kā vīrieši, stāvot durvju ailēs atspiežamies pret stenderi vai pakāpjoties uz prettanku barikādēm, šķiet cerību pilns un gaidošs. Pēc dabas likumiem varavīksnei pēc lietus vienmēr ir jāparādās.
Tikmēr pie blakus sienas redzamās fotogrāfijas aizsedz sarkans, no tieviem auduma diegiem veidots aizkars. Tā ir daļa no Jeļenas Subačas darba "Mēs vairs nejūtam nākotni". Mākslinieces dzimtā pilsēta, Ļviva, Ukrainas rietumos šobrīd ir pasaulē lielākais patvēruma centrs cilvēkiem, kas slēpjas no bombardēšanas un raķešu uzbrukumiem. Izlasot ierāmēto vēstījumu, kas stāsta par 2022. gada februāri, kurā varēja izjust ko līdzīgu asiņu lietum, tādu iztēlojas arī izstādes apmeklētājs. Jeļenas Subačas darbi šā gada vasarā bija apskatāmi arī Rīgas pilsētvidē, jo Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT 2023 ietvaros sabiedriskā transporta pieturās bija redzamas vecākā gadagājuma sieviešu fotogrāfijas, kas arī tikušas uzņemtas Rietumukrainā. Līdzīgi arī Rotko centrā izstādītais darbs ļauj māksliniecei atcerēties satikto cilvēku stāstus, ļaujot iegrimt citu cilvēku jūtu un pārdzīvojumu nezināmajā pasaulē.
Serhija Petļuka multimediju instalācija dažādos leņķos it kā ieduras grīdā, atgādinot artilērijas lādiņu ieurbšanos zemē pēc to izšaušanas. Sarkanās LED gaismas strēles dažādos laikos slīd gar acīm, ilgāk tās vērojot, atļaujot salasīt to vēstījumu: "Un kurš jums atļāva skaisti dzīvot?" Tā ir frāze, ar kuru pirmajās nedēļās pēc Krievijas armijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sociālajos tīklos izplatījās lērums foto. Teikums it kā uzsmidzināts ar krāsas baloniņu uz kādas Bučas mājas sienas. Vēlāk izrādījās, ka fotogrāfija uzņemta Krievijā, turklāt krietni senāk, ap 2016. gadu. Taču tagad kodolīgā frāze apzīmē Krievijas armijas barbarisku teritorijas sagrābšanu, marodierismu un posta darbus. Šajā izteicienā skaudība savijas ar dziļu naidu un dusmām, kas liek just nespēcību pret acīmredzamu uzskatu šķelšanos.
Tripoliešu pēcteči
"Kinder album" keramikas darbi izvietoti uz desmit maziem podestiem, tādēļ darbus sanāk aplūkot it kā no augšas. Tas iet roku rokā ar rotaļīgumu, kas piemīt krāsainajiem darbiem. Šeit parādās varavīksnes motīvs, izlīstot no torsa figūriņai, kas sēd uz podesta, un biste, kas drīzāk atgādina puķu podu, jo no tās galvas ārā spraucas ziedi. Blakus tai – bērna kāja. Nedaudz zemāk jau skaidri saskatāmi cilvēka kauli, kurus vietumis papildina ziedu elementi. Žokļa kauls ar tajā ieaugušu zilu rozi, un krustu kauls ar tam cauri spraucošos bāli rozā krāsas ziedu.
Figurālie tēli apvienojumā ar audioierakstu, kurā bērnu balsis imitē gaisa trauksmes sirēnas skaņas, ir kā īpatns karalaika joks.
Starp keramikas darbiem ir arī viens, kurā nojaušama atsauce uz arheoloģiskajiem artefaktiem – tripoļjiešu sievietes skulptūru. Augsti attīstītā Tripoļjes zemkopības un piemājas lopkopības senkultūra (7.–3. gt. p. m. ē., nosaukta pēc ciemata pie Kijivas) aizņēma milzīgu teritoriju – tag. Moldovu un Ukrainu. Ukraiņi ir cēlušies no tripoļjiešiem, skitiem, polovciešiem un tatāriem, un mākslinieci iedvesmo doma, ka Ukraiņi nav aizmirsuši viņu mākslu un, tāpat kā savulaik viņi, arī atstās uz šīs zemes savus nospiedumus.
Mākslinieka Mihailo Barabaša darbā "Kartupeļi FREE" nosaukums apspēlē ātrās ēdināšanas uzkodas – kartupeļu frī – līdzību vārdam "free" angļu valodā, kas tulkojumā nozīmē "brīvs". Pēc ieguves apjomiem pasaulē kartupelis ir piektais lielākais kultūraugs (pēc cukurniedrēm, kukurūzas, rīsiem un kviešiem) un pirmais starp dārzeņiem. Vēsturiski tas ir glābis no bada daudzus cilvēkus dažādos kontinentos, jo ir viegli audzējams. Taču mākslas darbā "Kartupeļi FREE" autors ir domājis arī par pavisam vienkāršu ierastību – ēst gatavošanu. Instalācijas priekšplānā no diviem pilniem kartupeļu maisiem ārā spraucas asni, liekot domāt arī par laiku, ko kartupeļi tajos pavadījuši. Videodarbā mākslinieks mizo kartupeļus un stāsta par to vēsturi, stādīšanu, dažādām auga šķirnēm un to pagatavošanu. Šī darbība nav maznozīmīga, jo, dzīvojot laikā, kurā norisinās karš, cieš cilvēku mentālā veselība un tādas ikdienības kā ēst gatavošana ir svarīgas ne tikai lai paēstu, bet arī lai saglabātu rituāla, pašaprūpes un laika ritējuma sajūtu.
Šo meditatīvo noskaņu, kas ļauj fokusēties uz vienkāršām, ikdienišķām darbībām, papildina smalki, reālistiski kartupeļu zīmējumi.
Tajos izzīmētas dažādu kartupeļu šķirņu atšķirības, ļaujot zīmējumus savā starpā salīdzināt un analizēt. Šāda pievēršanās parastiem dienas gaitu sīkumiem, vērīgā attieksme pret detaļām un iedziļināšanās var būt dziednieciska trauksmes pilnajā ikdienā, un mākslinieks ierosina, ka tā vismaz uz brīdi var mēģināt aizbēgt no lietām, kas notiek aiz loga. Gluži vienkārši saņemot spēkus un pagatavojot ēst.
Par spīti visam
Videodarbs "Džuljeta – Podiļas karaliene", kuru veidojusi mākslinieku grupa "Sviter", ļāva man no sirds izraudāties kā pirmajā reizē, kad apmeklēju izstādi, gan reizēs pēc tam. Novietots tālākajā izstādes stūrī, tas ļauj netraucēti iedziļināties stāstā par Džuljetu – suni, kas karadarbības laikā Podiļā (apkaime Kijivas vēsturiskajā centrā) dzīvo zem kāpnēm un pārtiek no apkārtējo cilvēku labvēlības. Šajā stāstā nav vardarbības, nav redzami bumbu sprādzieni un gruveši, lai arī tas ir visa pamatā. Filmā ir redzamas pavasara puķes, kas par spīti visam uzzied, sievietes, kas par spīti trauksmes sirēnām dodas pastaigās, kaimiņi, kas par spīti karadarbībai nav pametuši savas mājas. Tam visam pa vidu – kāds suns, pret kuru visi apkaimes iedzīvotāji attiecas ar vispārāko mīlestību, nezinot, no kurienes tas ir uzradies. Šī beznosacījumu labsirdība, rūpes un pat prieks, kuru cilvēki rod, piemēram, svinot dzimšanas dienas bumbu patversmēs, ir spējīgs aizkustināt līdz pašiem sirds dziļumiem. Vienlaikus, tas sniedz cerību, ka dzīve, kādu to pazinām pirms kara, reiz atgriezīsies. Cilvēki atkal jutīsies atbalstīti un droši, un mēs piedzīvosim pasauli, kurā ir mazāk naida, mazāk ciešanu, vairāk miera un taisnīguma.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
