9.3 °C
Arī šogad festivāla "Homo Novus" programma paplašināja priekšstatus par teātri un laikmetīgās kultūras kontekstu.
Starptautiskā jaunā teātra festivāla "Homo Novus" impulsu turpinājums Rīgā un Kuldīgā no 29. augusta līdz 8. septembrim notika "Homo Novus’24" ietvarā. Latvijas Jaunā teātra institūta sarūpētais pasākumu birums ar tā plašumu un daudzveidību desmit dienu garumā un ģeogrāfijā atceļ vienkāršotu diskusiju par dalījumu tradicionālajā vai jaunajā.
Protams, priekšnesumi bija grūti definējamos žanros dažādās spēles vietās. Tomēr māksliniecisko robežu pārkāpšana vai teatrāla darbība tam nepiemērotos apstākļos kā citus gadus – dzeja Bolderājas kāpu smiltīs, lekcijas Sporta pils dārzos u. tml. – vairs neliekas novatoriski. Šogad īpašvietu izvēli papildināja īpašā laika koncepts, ko programma pasniedza vairākos performatīvos notikumos. Devīze "Šī ir mana mīļākā diena" festivāla mākslinieču apvienības "Grāfienes" izpildījumā rotāja sētas, ēku fasādes, pagalmus, to "lēnās svētdienas" akcijā 1. septembrī sietspiedes tehnikā varēja drukāt uz krekliņa ikviens, apliecinot, ka galu galā skatuve – esam mēs paši. Un laiks kļūst īpašs, izdzīvojot neikdienišķo.
"Kur vēl varam satikties," intervijā "lasi.lv" pārliecināti jautā "Homo Novus" programmas kuratore Santa Remere, uzsverot to dažādību, ko pārstāv atšķirīgie un citkārt ikdienā nesastaptie līdzpilsoņi, un aicinot ikvienu pārcelt un pārcilāt katra iekšējo pieredzi, kļūstot par līdzvērtīgiem dalībniekiem tam, ko piedāvā vietējie un ārzemju festivāla mākslinieki.
Sekojot "Homo motus"1 konceptam, kā personīgākā man šķita 30 minūšu tikšanās ar nekad vienkopus tik daudz sastaptiem nedzirdīgajiem, kuri Mežaparka estrādes Kokaru zālē sniedza koncertu zīmju valodā. Īru mākslinieces Amandas Kūganas un nedzirdīgās mākslinieces Liannas Kviglijas kopdarbu izpildīja Latvijas Nedzirdīgo savienības koris (Īrija, Latvija), interpretējot Ludviga van Bēthovena simfonijas "Oda priekam" fragmentu, traktētu caur ķermenisko pieredzi. Mijiedarbība līdzinājās savdabīgam mākslas terapijas seansam, abpusēji – gan izpildītājiem, gan skatītājiem – apvienojoties kopīgos žestos, mūzikas frekvencēs un piedzīvojumā.
Neparasta laika pārnese no pagātnes uz šodienu īstenojās septiņu dienu ilgā performatīvā instalācijā, piecas stundas ik dienas pārrakstot latviešu pirmās filozofes Mildas Palēvičas dienasgrāmatas. "Piedzīvojumus var atrast it visā," apgalvo idejas autori Kanādas Monreālas starpdisciplinārais mākslinieku kolektīvs "PME-ART", aicinot palēnināt laiku, iedziļinoties tikai vērtīgajā.
Arī "Y: lēnās televīzijas kino" 24 stundu seanss uzsvēra laika nozīmi. Rīgas cirka mazajā zālē video baudītāji varēja ne vien vērot ekrānu no iekārtotām vietām guļus stāvoklī, bet arī iziet, atgriezties, tumsā pavingrot, iekost vai pasnaust. Pirmā filma – "Daniel&Rineke Roosenboom" "Preparation" ("Sagatavošanās") – ar nemontēta nekustīga kadra pasīvo attieksmi izaicināja ikvienu brīvi minēt, vai filma iecerēta kā ironija, atsvešinājums vai patērētājsabiedrības kritika. Vienlaikus radās plašāks jautājums par estētikas kritēriju vispār, kas, iespējams, nav būtiskākais. Ja vienas diennakts laiks spoguļo dzīvesveidu, kad pasīva vērošana ir mūsu ikdiena, tad acīmredzami "mākslas" augstvērtīgumu aizstāj tās baudīšanas imitācijas process.
Kad trīs stundas ilgusī kanādietes horeogrāfes Deinas Mišelas kustību monoizrāde bez teksta "Maiks" noslēdzās ar jautājumu skatītājiem – vai pulkstenis ir deviņi un pienācis laiks beigt izrādi –, šis no dramaturģiskā viedokļa neizteiksmīgais, bet, pēc ekspertu domām, izcili konsekventais pedestrian movement (ikdienišķā kustība) priekšnesums beidzās. Atstājot mulsumā mani un tos, kuri pieraduši (vai tikai pieradums?) pie mākslinieciskas uzstāšanās satura esamības. Performance ietvēra ikdienišķu kustību virkni ar sīkām mikrodarbībām (pacelt, nogulties, padzerties u. tml.), virzot uzmanību no viena punkta uz citu un nesaistot to citu ar citu, aicinot skatītājus sekot līdzi pa biroja telpu stāviem un izejot/atgriežoties no tās. Mazo procesu būtiskās kustības – mēģinu minēt šī darba vēstījumu.
Savukārt Rīgas centra dokumentālās vides vienas stundas filmējums, kura montētā versija un muzikālais šovs "Super Night Shot" leģendārās grupas "Gob Squad" (Vācija, Apvienotā Karaliste) izpildījumā, bija festivāla TOP notikums. Ar gavilēm un brīnumsvecītēm rokās skatītāji sagaidīja pa "Splendid Palace" sarkano paklāju soļojošos četrus māksliniekus ar kamerām rokās – šoreiz tie bija Johanna Freiburga, Šons Patens, Berita Stumpfa, Saimons Vils. Neraugoties uz patiesi jūsmīgo publiku, ekrāna kadros aktieru teatrāli spilgtie tēli gluži neviļus kontrastēja ar rīdzinieku darbdienas vakara ikdienišķo noskaņojumu. Tomēr asprātīgais šovs nevarēja neizdoties, jo performanti meistarīgi improvizēja (izrādes koncepts, kur vieta paredzēta visdažādākām nejaušībām, jau vairāk nekā 20 gadus veiksmīgi spēlēts citviet pasaulē, arī Rīgā 2006. gadā), panākot sastaptajos garāmgājējos emocionāli sirsnīgu atklātību vai izveidojot komisku situāciju. Šķiet, ka mākslinieki apzinās slavas spožuma mirklīgumu un apliecina ideju, ka par zvaigzni uz ekrāna var kļūt jebkurš brīnumsvecītes degšanas ilgumā.
Festivālu bagātināja laikmetīgā teātra izrādes no Itālijas – dejas iestudējums "Svētpavasaris" (apvienība "Dewey Dell") un Dānijas "Vientulības simfonija S.O.S." (teātra apvienība "MØR collective"), kas atšķīrās no performancēm, līdzdalības izrādēm. Kaut arī tās nepiedāvāja iesaistīšanos, tomēr reflektēja par šodien aktuālām tēmām un cilvēku attiecībām ar spilgtu tēlainību. "Vientulības simfonijas S.O.S." stāsts par sociālo izolāciju izskanēja simfonijas sonātes formātā ar tai raksturīgo četru daļu principu, kur noskaņu radīja Mikas Forslinga komponētais un izpildītais elektroniskās dzīvās mūzikas fons. Pakāpeniski atklājās cilvēku vientulības tēma poētiski un emocionāli dažādās toņkārtās. Scenogrāfes Katrīnas Neiburgas uzbūvētais apļa karkass telpas centrā atklāja dzīvokļu iekšējo karkasu ar tā iemītniekiem – trīs vientuļiem kaimiņiem – un peļveidīgām būtnēm. Neviens ne ar vienu nesatiekas, tikai rotējošais karkass, ko izrādes laikā grieza "peles", atklāj norises katrā no dzīvokļiem. Mistiskais mājoklis atgādināja režisora Klāva Meļļa veidoto projektu un skatītāju izvietojumu Valmieras vasaras teātra festivāla izrādē "Vēsā" (2022). Šoreiz galvenajās – divu vientuļnieku – lomās aktieri Peters Vadstens un Anika Barkane spēlēja nelaimīgu vientuļnieku raksturus, atklājot tos ar klaunādei raksturīgām formām un mākslinieciski oriģināli.
Festivāla notikumus gluži kā pieminētajā Klāva Meļļa izrādē nebija iespējams redzēt visus. Taču redzētais liek uzlūkot mākslu un kultūru kustībā un pamanīt mēģinājumus dzēst atšķirības starp elitāri grūti saprotamo un "zemo" kultūru. Festivāls uzdod jautājumu, kur sākas mākslinieciskums un vai iespējams un vajag nošķirt līdzdalības un programmētu māksliniecisko darbu jēgu.
