9.3 °C
Ik pa laikam sirds sāp par kaķi. Manas dzīves ainiņas ar kaķi, kurš zaudēja teju pusi purniņa, jo bija atradis fosfora gabalu un ar to apdedzinājās, bet izdzīvoja. Ārsti nogrieza apdegušo ādas daļu, lūpas, cilvēkiem ap dzīvnieku bija jākļūst par slimnieka kopējiem, līdzjūtības radītājiem neatkarīgi no tā, ka līdzi just var dažādi. Raudot par padomju armijas atstāto mantojumu kāpu zonā, armijas nežēlīgais pienesums nekādi neskar mākslas pasauli ikdienā, neatrāda nāvi kā izklaidi.
Sakropļotais kaķa veidols nav gluži tas, ko piedāvā mākslinieks, īstais mākslinieks ir saule, kas apspīd kaķa mūmiju, izgaismojot baiso un trulo ēnu. Redzot izstādē kaķa lakoto ķermeni, ko man kā tās apmeklētājai piedāvā apskatīt mākslinieks Kristians Brekte, redzu spēli ar nāvi. Mākslā nav robežu. "Kaķēnu baro ar siltu pienu", dungoju, taču domas par "beigto Napoleonu, kurš jāaprok", neatstājas. Kas īsti ir kolektīvā ēna, kādu līdzsvaru tā iedveš, ja konkrētais kaķis ir bezpersoniskākais, ko var par radību pasacīt. Mākslinieka Brektes kaķi mūmiju gribas aprakt ar godu, jo kaķis par savu pirmsnāves eksistenci neko nevienam paskaidrot nevar.
Kino pasaulē Ginta Zilbaloža mākslas parādībai, brīnumainajai animācijai "Straume", kaķis ir kā prožektora izgaismojumā ievests tēls, parādība, meditācija, acu kontakts. Jēgpilns, līdzjūtību raisošs, empātiju veicinošs dzīvnieku sabiedrības "viens no", un cilvēks kļūst redzošāks, skatītājs ir mākslas darba pētnieks vēl ilgi pēc tam, kad filmu noskatījies.
Katrā stāstā par dzīvnieku mēdz būt paslēpta atslēga, manā piemērā – suns izrādījās līdzjūtīgākais no visiem, apskāva vājinieku, piespieda pie sava siltā, pulsējošā vēdera ciešanu mākto kaķi, līdz abi gulēja ciešā dzīvniekmiegā.
Dzīvniekmīlestība vairāk kā mākslinieka piedāvāts sabiedrības modelis, tajā ieslēpta dziļāka jēga – cilvēki dzīvniekus vienkārši mīl, beigtus aprok vai nes uz kapsētu, apglabā vai iemet gružu konteinerā. Vai lakots un izstādē apskatei nolikts beigts dzīvnieks norāda uz problēmu? Normas un vērtības, kas iekodētas mākslas darbos, dzīvo savu dzīvi, pārdzīvo gadu desmitus, gadsimtus un noliek gara acīm saskatīto kaut kad, mums nezināmā laikplūsmā, laiktelpā. Cilvēks gara acīm vēro notikumus un regulē attiecības ar varu, neskatoties uz kolektīvo apziņu, vienvārdsakot, melnā ēna ir tikai fikcija.
Filmas, grāmatas, gleznas, rotaļlietas – kaut kur pa debesmalu brien Kārļa Skalbes Kaķītis. Visi labumi, ko savulaik Skalbe ielicis darbā par ciešanu jēgu, ir mūžīgi. Mūžīgie labumi. Kultūras kontekstā ikdienā var atlaist vaļīgāk izjūtu jostu, jo, raugi, kultūra klejo, slēpjas, iznirst, glābj pati par sevi. Skaļākas vai klusākas performances ievibrē skatītāju aizvien jaunām sajūtām, pārsātina plakano pasauli, un rodas kalni un ielejas, plūdi un izglābšanās. Par daudzveidību un to, ka māksliniekam vajag sevi realizēt, pieskandināts ēters, aprakstītas neskaitāmas loksnes papīra, līdz mākslīgais intelekts paveic savu.
Kaut kam tomēr ir jēga, ja paraugās, ka, rudens vēja dzīti, mākoņi iekrāsojas rudens ritmos, zāle un lapas iegūst citu patinu, viss līdzinās laika lakai, kas atļauj zālei un lapām mirt, jo tas ir dabisks process un iekļaujas straumē. Katrā sīkumā karš un miers, nav laika paraudāt vai karot par viedokli. Bērni meklē kaķi un atrod. Pieaugušais domā, ko no šīs nāves izveidot, kādu labumu gūt, ops! Nopārdot mākslu, iestāstīt, ka šis kaķis nevienu neinteresēja, kad bija dzīvs. Ja nu tā ir tikai izdoma un kaķa īpašnieks joprojām raud par nomaldījušos radību?
21. gadsimta mēmie apkopēji, pieņemam zināšanai, ka kaut kur dara tā, kaut kur nāvi pastumj malā. Tomēr karš nekur tālu nav aizsviedis lecamauklu, lecamaukla ir cilvēka jūtas, un tajā brīdī spēlītēm ar patiesību, taisnību maz sakara. Vai nu ļaujies nošaut vai šauj, vēl paliek spēkā bēgšana. Kā māksla rada mākslu un māksla sper cilvēkam tieši starp acīm, tā kaķa acis raugās miljoniem gadu tālā pagātnē, no katra mākslas darba atrodot un piefiksējot vērtīgāko nākotnei bez otrreizējas emociju pārstrādes.
