Efekts un blakusefekts, Lūsijas Preblas lugas "Efekts" recenzija

Cilvēkus, kas nedaudz dziļāk par politiķu-biznesmeņu publiskajās debatēs paustajiem viedokļiem izprot biznesa būtību, nepārsteigs fakts, ka farmakoloģija ir viena no ienesīgākajām biznesa sfērām pasaulē.

Turklāt milzīgo peļņu nebūt nerada humānā vēlme rūpēties par cilvēces veselību, bet gan "Homo Sapiens" progresējošās tieksmes ātri atbrīvoties no nedabiskos ritmos iedzītās dzīves izraisītajām psihoemocionālajām reakcijām un diskomforta sajūtām, kas neizslēdz arī sāpes. Straujā bioķīmijas attīstība kopā ar zinātnes centieniem piesavināties augstāko patiesības paudēja lomu, kolektīvajā masu apziņā ir izkopusi auglīgu segmentu, kurā, manipulējot ar faktiem un sarežģītu argumentāciju, ir izdiedzēta doma, ka šo tieksmi cilvēks var apmierināt ar dažādu ķīmisku savienojumu palīdzību, un, attiecīgi pārvēršot to biznesā, arī labi nopelnīt.

Īsumā tāda ir intelektuālā bāze, uz kuras balstās Lūsijas Preblas 2012. gadā Lielbritānijas kritiķu balvu saņēmusī luga "Efekts". Teksta dāvātā iespēja palauzīt galvu par cilvēka neremdināmajām slāpēm pēc "burvju eliksīra", kas jebkurā brīdī var darīt viņu laimīgu, patiešām ir efektīva un ļauj iestudētājiem šo procesu pavērst daudzos un dažādos virzienos. Sižets mūsu uzmanībai piedāvā klīnisku pētījumu, kurā tiek pārbaudīta jaunizstrādātā aktīvā viela, kas, pēc izgudrotāju ieceres, palīdzēs pārvarēt depresiju un sasniegt kaut ko līdzīgu emocionālas eiforijas stāvoklim. Rit eksperimenta otrā vai trešā fāze, kurā bez speciālistiem ir iesaistīti arī brīvprātīgie. Dramaturģiskā konstrukcija virza mūs cauri četru personāžu apziņas un emocionālo stāvokļu izmaiņām, situāciju samezglojumiem un finālā aizved līdz visai dramatiskiem sarežģījumiem.

Atzīstot tēmas aktualitāti un tekstu caurvijošo "šodienas dzīves nervu", Matīss Gricmanis lugu ir ne tikai tulkojis, bet savā manierē to arī lokalizējis ar mērķi padarīt to tuvāku latviešu publikai. Visai izplatīta prakse mūsdienu teātros, lai gan jāteic, ka tā ļoti reti piešķir kādu papildu bonusu izrādei, jo galaiznākums ir un paliek atkarīgs no režisora.

Kāpēc Diāna Kaijaka izvēlējusies iestudēt šo lugu, īstas skaidrības nav, jo izrādes amorfā struktūra nedod atbildi uz elementāru jautājumu: kas visā atainoto norišu ķēdē viņai šķiet pats svarīgākais? 

Protams, var teikt, ka režisors dod brīvu vaļu skatītājam pašam izlemt, ko domāt un kā, taču tādā gadījumā zūd jēga teātrim ļoti būtiskam jautājumam: kāpēc attiecīgo lugu te un tagad ir izvēlējies režisors un kādu vēsti viņš ar savu darbu grib nodot skatītājam? Tieši šis vēstījums un veids, kādā viņš to realizē uz skatuves, ir tas, kas katru iestudējumu padara unikālu, atšķir izcilu režisoru no viduvēja un liek mums atkal un atkal skatīties vienas un tās pašas lugas scēniskās versijas. Lai radītu izrādi, kas pārtop mākslas fenomenā, režisoram pirmām kārtām ir jābūt sevī strikti noformulētām atbildēm, kāpēc tu šo materiālu šodien iestudē un ko ar to gribi pateikt. Diemžēl lielākais izrāžu vairums šodienas teātru repertuāros šo aspektu ignorē, bet tās lielā mērā ir laikmeta komercializācijas sekas.

Nu labi, mazliet aizrāvos, uzskatīsim tās par kritiskās domas untumainām atkāpēm un atgriezīsimies pie izrādes, jo pasaulē ir pietiekami daudz labas dramaturģijas, kas šo jautājumu notušē ar teksta un vārda jēgas daudznozīmību. Skopā scenogrāfija, līdz apnikumam izmantotie videoekrāni un aktieru eksistences veids rada iespaidu, ka Diāna Kaijaka, veidojot savu "mīlestības eksperimentu", ir paļāvusies uz dramaturģiskā materiāla pašpietiekamību. Dzīšanās pēc "bioķīmiskās laimes" nav ne apturama, ne iznīdējama. Ja lūkojamies caur zinātnes prizmu, tad bioķīmiskie procesi, kā apgalvo J. N. Harari, rāda, ka cilvēks neizvēlas savas vēlmes, viņš tās sajūt un atbilstoši rīkojas. Tas pats uz skatuves notiek ar Kati un Tristanu, kuri cītīgi rij pilulas, nezinot, vai tajās ir aktīvā viela vai placebo. Pavadot garas stundas kopīgās sarunās, viņi nonāk līdz stāvoklim, kurā dzimst jūtu aizmetņi, un attiecīgi rīkojas. Tristans – lādzīgi primitīvs pa dzīvi dreifējošs čalis Meinarda Liepiņa atveidojumā – ir diezgan uzstājīgs un pavedina Kati, lai pārliecinātu viņu par savu mīlestību. Savukārt Kate, kā daudzas mūsdienu meitenes būdama nobriedušāka uzskatos, Martas Lovisas Jančevskas pavēsajā izpildījumā nesteidzas ļauties kārdinājumam, jo viņai nav pārliecības, ka puiša kaislības nav izraisījusi aktīvā viela. Te gan vietā būtu piebilst, ka scēniskās mīlēšanās akts izrādē ir tik klišejisks, ka to pat grūti uzskatīt par kaut kādu kulminācijas punktu savstarpējās attiecībās. Un, ja palūkojamies uz abu jauno aktieru spēli kopumā, nāksies vien atzīt, ka tā ir stipri piezemēta un vienmuļa, jo viņi tajā lāgā neprot atrast un savīt tos pavedienus, kas savieno vienu repliku ar otru. Sava daļa atbildības par to gan būtu jāieskaita režisores kontā – vai nu viņa neprot panākt no aktieriem vēlamo, vai arī tieši tādus viņa redz savus vienaudžus, viņu rīcību un uzvedību.

Eksperimenta uzraugu vai kuratoru pāris izrādē nopūlas ne vien ar samērā plakātisku publikas izglītošanu, bet veido arī paralēlo mīlestības līniju, kas stiepjas daudzu gadu garumā un atklāj cilvēka jūtu dabisko dinamiku ar visiem pašu iedomātajiem un izdomātajiem šķēršļiem. Režisores statiskais piegājiens šo lomu zīmējumam iestudējumā ir izteikti shematisks un nedod aktieriem daudz iespēju tās niansētāk izdzīvot, taču, neraugoties uz to, Kristīne Nevarauska Dr. Lauras Tēraudas lomā pamanās ievīt visai smalkas jūtu izpausmes, kas viņas veidoto tēlu padara pievilcīgu un emocionāli saistošu. Ne tik pārliecinošs, bet partnerībā atzīstams Dr. Roberta Sīļa lomā ir Imants Strads, kura svārstīšanās starp karjeru un mīlestību īsti neatbalsojas radītajā tēlā, taču te ir arī samanāma režisores nespēja veidot mizanscēnas, kas aktieriem ļautu iedziļināties savos tēlos.

Pēciestudējuma pārdomās kādam varbūt radīsies jautājums, kur tad īsti slēpās tas efekts, kas, skatoties izrādi, piesaistīja un noturēja publikas uzmanību? Atbilde ir vienkārša – jaudīgā dramaturģiskajā materiālā. Viss pārējais – vizualizācija, scenogrāfija, režija un aktierspēle – šoreiz vairāk atgādināja tikai blakusefektu, ko izraisījis vērā ņemams cēlonis.

P. S. Teiktais pamatā attiecas uz minēto aktiersastāvu.

Uzziņa

Lūsija Prebla, "Efekts", iestudējums Dailes teātrī (Tabakas fabrikā)

• Režisore: Diāna Kaijaka, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, mūzikas autors Ernests Valts Circenis, gaismu mākslinieks Reinis Zalte.
• Lomās: Dārta Daneviča vai Kristīne Nevarauska, Imants Strads vai Andris Bulis, Marta Lovisa Jančevska, Toms Veličko vai Meinards Liepiņš.
• Nākamās izrādes: 15., 16., 24. oktobrī.