"Citroni, citroni, citroni…" Saruna ar aktrisi Ilvu Centeri

30. janvārī, Ģertrūdes ielas teātrī gaidāma pirmizrāde režisora Jurģa Lūša jaunākajam iestudējumam – britu dramaturga un scenārista Sema Steinera lugai "Citroni, citroni, citroni, citroni, citroni". Iestudējumā spēlē aktieri Ilva Centere un Klāvs Kristaps Košins.

"Kultūrzīmes" Ilvu satiek vēl aizelsušos no nupat notikušā mēģinājuma, bet viņa gatava tūlīt pārslēgties sarunai. Taisnība, savā ziņā pārslēgšanās vajadzīga tikai nedaudz, jo, kaut gan luga sarakstīta 2015. gadā, ar sabiedrību ierobežojošiem, savā ziņā absurdiem likumiem esam iepazinušies arī pavisam nesen.

Ilva Centere.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Par ko stāsta iestudējums "Citroni, citroni, citroni…"?

I. Centere: Kopā nosaukumā uzskaitīti pieci citroni. Runājam par mīlestību, vientulību, mēģinājumu atrast cilvēku, ar kuru varētu saprasties arī bez vārdiem. No vienas puses, luga runā par laiku, kurā dzīvojam, par to, kā cilvēku vērtējam pēc tā, kā viņš izskatās, ko velk mugurā, ar kādu mašīnu brauc, kāds ir viņa suns un ar ko nodarbojas. Bet nekas no uzskaitītā jau nepasaka, kāds ir pats cilvēks! Reizēm pat apprecamies ar kādu iedomātu tēlu, ko esam radījuši vien savās domās, un tā arī neesam gatavi viens otrā ieklausīties. Luga ir arī par to, ko vajadzētu vai nevajadzētu otram teikt. Tā pilnīgi noteikti stāsta arī par atklātību – gan pašiem pret sevi, gan citiem, īpaši tiem, ar kuriem esam kopā, jo viņi to ir pelnījuši. Un arī paši pret sevi esam pelnījuši atklātību, jo – ja nemīli pats sevi, turklāt – tā tiešām, pa īstam –, kā tad vari mīlēt to otru?

Uz skatuves esam brīnišķīga komanda, un, kaut gan ar Klāvu Košinu un arī ar režisoru Jurģi Lūsi kopā strādāju pirmo reizi, mēs tik tiešām patiesi atveram vaļā to īpašo vietiņu, kur mīt mūsu sirdis un dvēseles. Manuprāt, tas arī ir pats svarīgākais, jo šajā izrādē tik tiešām esam pa īstam. Savā ziņā nest vēstījumu par šo "pa īstam" ir pat svarīgāk, nekā stāstīt par dramaturga radīto likumu, kas nosaka dienā izmantot vien 140 vārdus. Tieši tik absurdā sistēmā nākas dzīvot izrādes varoņiem, jo radīti noteikumi, kuri jāpieņem un pēc kuriem vadoties ir jādzīvo, tur neko nevar izdarīt, mainīt, tā vienkārši ir. Jādzīvo vien tālāk, un pateikt var vien tik, cik drīkst; turklāt jāsaprot, ko izvēlēties pateikt cilvēkam, ar kuru esi kopā.

Teicāt, ka patiesi atverat savu sirdi, vai skatītāju priekšā nav grūti būt tik dvēseliski kailam?

Laikam gan ne, jo vienlaikus rodas patīkama sajūta, jo vari būt un tevi pieņem tieši tik dzīvu un īstu, kāds esi. Iestudējuma pamatā ir spēcīgi uzrakstīts dramaturģisks darbs, tā ir tik forša, asa un precīza luga. Sevi patiešām apliecinu spējā mīlēt uz skatuves, turklāt mīlēt patiesi un reizē patiesi ienīst; reizē nesaprast, savu partneri negribēt un tad atkal gribēt. Mēģinājumos gluži vai jūtu, kā pamazām visas atslēdziņas īstajā brīdī saliekas un tad izrādēs varēsim pagriezt un atslēdziņa atslēgs durvis kaut kur šeit – sirsniņā.

Vairākus gadus pēc studijām strādājāt kā pilna darba laika aktrise Latvijas Nacionālajā teātrī, kā nokļuvāt neatkarīgajā Ģertrūdes ielas teātrī?

Jo mazāk cilvēku, jo vieglāk vienoties par to, ko vēlamies teikt. Esot lielā mājā, kur mīt daudzi, ir liela mašinērija, un atliek vien būt kauliņam, bet pats tajā visā pazūdi. Strādājot Nacionālajā teātrī, pietrūka manis pašas lidojuma.

Strādājot valsts subsidētā iestādē, darbiniekam gan paredzama vieglāka dzīve: līgumā noteikti ienākumi, uz tiem pamatojoties, banka dotu kredītu, nodrošināts apmaksāts atvaļinājums…

Jā, tā taisnība, bet man nevajag, negribu kredītu, to nevēlos ņemt! Tiesa, strādājot algotu darbu, ir sajūta, ka katru mēnesi esi drošībā… Bet – tomēr dzīve jau pati lietas sakārto, pat neatceros, ka būtu bijis tā, ka nav nekā ko darīt.

Vai šādam brīvam putnam, radošam cilvēkam viegli dzīvot mūsdienu Latvijā?

Nav gan, nemaz nav… Darbā ir ļoti daudz jāiegulda, jābūt arī milzīgam entuziastam, lai notiktu tas, kā teikts – katram ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet! Visi jau vēlamies darbu paveikt iespējami labāk, tātad, ja vēl esi perfekcionists un vienlaikus radošs, bet darbam noteikts termiņš, tas tik tiešām paņem daudz spēka. Bet – pēc tam nāk gandarījums, ir labi padarīta darba sajūta.

Kādi ir neatkarīga teātra skatītāji, vai uz Ģertrūdes ielas teātri nāk citāda publika?

Šķiet, ka ne, vismaz nejūtu, ka mūsu skatītāji atšķirtos no lielo teātru skatītājiem, mijiedarbība starp skatītāju un skatuvi jau notiek ikvienā teātrī. Skatītājs ir skatītājs, un aktieris ir aktieris, mēs stāstām savu stāstu, un, ja to izstāstām no sirds, tad arī publika sirdī to sapratīs. Turklāt aktieris gūst iedvesmu pat mēģinājumā ar vienu skatītāju. Viņš arvien vairāk spoguļojas skatītājā – gan par to, ko saprot par savu lomu, gan par kopējo ainu, cēlienu, gan par tā brīža darbu, tādējādi palīdzot augt kopējam izrādes vēstījumam.

Izrādes, kas runā par mūsdienu sabiedrību, šajos juku laikos var sagādāt mierinājumu, rādīt iespējamu ceļu…

Varu vien cerēt, ka tas izdodas. Ja, atnākot uz teātri, skatītāji nesaņem nosauktajām līdzīgu sajūtu, atgriezenisko saiti, un viņos pēc izrādes, ejot ārā, nerosās domas, tad ir… čābīgi. Mūsu, aktieru, galvenais uzdevums taču ir domāt par publiku, tas patiesībā jau ir vienīgais iemesls darīt šo darbu; jau mēģinājumu procesā cenšamies ielikt maksimāli daudz no sevis un kopējās noskaņas tā, lai skatītājam dotu apjausmu par viņu pašu un šo pasauli. Pasaule mainās, un viss, ko varam darīt, ir palikt sevī, uzticīgi savam iekšējam kompasam.

Kā spējat sadalīt aktiera augsto šūpošanos starp iedomāto tēloto un savu reālo dzīvi?

Kad mani ļoti nokaitina, uz skatuves pār savām emocijām spēju valdīt daudz labāk nekā reālajā dzīvē. Uz skatuves ir jāsavācas, turklāt līdz izrādei notikuši daudzi mēģinājumi, kuros savas emocijas esmu jau izspēlējusi, bet dzīvē izmēģināt nav iespējams, nevar "patīt" atpakaļ un teikt – "pamēģinām citādi, zini, es tomēr tā nedarīšu!" Izlietu spaini vairs nesasmelsi… Mēģinājumos tā nav, strādājot pie iestudējuma, ikreiz domājam, kā vēl mūsu varoņi būtu varējuši nodzīvot šo dzīvi, kā būtu vajadzējis darīt tā vai citādi.

Šķiet, manis spēlētā "Citroni, citroni…" lugas varone Bernadeta nesaprata, ka otram cilvēkam vajadzīgs viņas atbalsts. Tiesa, divi cilvēki par sev būtiskiem jautājumiem mēdz domāt radikāli pretēji, tomēr, manuprāt, ja esi kopā ar savu cilvēku, tev viņš jāatbalsta jeb arī jāvienojas par kādu kopsaucēju. Šajā lugā varoņiem katram ir atšķirīgs viedoklis par klusuma likumprojektu, "kuš" likumu. Domājot par to, atceros, cik daudzi pāri nesen izdzīvotajā pandēmijas laikā izšķīrās, jo beidzot saprata, ar ko ir kopā, bet domas nesakrita, nekas nesanāca. Mana Bernadeta tik tiešām būtu varējusi savu draugu vairāk atbalstīt viņa uzrāvienā "es jūtu, es varu!", bet viņa vien pūta, ka ne, viņa tā nedomājot…

Protams, mēģinājumu procesā lomās ielieku daļu sevis, salīdzinu sevi ar tēlu, domāju, ko pati nekad nedarītu, kas mums atšķirīgs, vai tieši pretēji – izjust kopīgo. Tieši tāpēc man arī patīk aktiera profesija, jo, piemēram, šajā izrādē man jānospēlē sieviete, kas… Bet – nevēlos pateikt priekšā! Katrā ziņā, jā, esmu daudz emocionālāka par savu varoni, es "uzsprāgtu" brīdī, kad viņa noturas, un izjūtu, ka šī noturība ir īpašība, uz ko man būtu jātiecas.

Vai uztraucaties par profesionālo nākotni, jo lielākoties iestudējumos darbojas nosacīti jauni varoņi, un, pienākot zināmam vecumposmam, aktieris var palikt bez darba.

Vēl neesmu tik veca, esmu vēl jauna! Par šo jautājumu vēl tik tiešām nedomāju, vēl neuztraucos, ļaujos. Tiesa, iespējams, pēc gadiem sākšu aprēķināt, kā vajadzētu darīt, bet šobrīd man tik tiešām šķiet, ka šis ir mirklis, kurā dzīvojam. Esmu atvērta dažādiem piedāvājumiem, dažādām radošām iespējām, bet kaut kur speciāli neraujos un nemēģinu sevi ielikt kaut kādā rāmītī, tik tiešām – ne. Es gan vēl nezinu, kas tālāk notiks ar manu dzīvi, tomēr pats galvenais – par naudu neuztraucos, no tās neesmu tik ļoti atkarīga. Labāk izvēlos darbu, kurā varu ielikt sevi, nekā strādāju rutīnā. Turklāt – manuprāt, aktiera darbs nemaz īsti nevar būt rutīnas darbs, es taču labi zinu, ko nozīmē pastāvīga "štata" vieta. Jā, ir cilvēki, kas tā grib, it kā tas būtu vienīgais iespējamais veids, bet tā tomēr nav, darbu var darīt arī gaisīgāk!

Kādi ir jūsu šā gada pārējie plāni?

Atzīšos, vēl īsti nezinu, kas notiks pēc šā iestudējuma. Tiesa, ir ieceres un piedāvājumi, kurus vēl neesmu apstiprinājusi, bet vispirms tik tiešām vēlos tikt skaidrībā par "Citroniem…". Pēc pirmajām divām izrādēm sev esmu piešķīrusi nedēļu ilgu atvaļinājumu un pēc tā domāšu tālāk par saviem darbiem. Varbūt vēlētos ar šo izrādi aizbraukt viesizrādēs, arī uz kādu citu valsti.

Vai aktiera darbu var uzskatīt par kādu īpašu misiju?

Misija ir nopietns vārds, tomēr domāju, ka jā. Par sevi gan tā negribētu teikt, jo tāds apgalvojums skanētu pārlieku pašpārliecināti, bet ceru, ka spēju un spēšu nodot skatītājiem lugās paslēptos vēstījumus. Arī šī izrāde ir ļoti sarežģīta, teikšu pat, ka vissarežģītākā, kādā jebkad esmu piedalījusies. Mētājos pa dziļumiem, un tos atklāt publikai tik tiešām varētu būt mana misija.