Augustā Parīzes olimpiskajās spēlēs 26 gadus vecais ikšķilietis Patriks Gailums šķēpmešanas sacensību kvalifikācijā pēdējā metienā iedzīvojās smagā kājas traumā.

Reklāma

Par spīti tam, ka pēc operācijas būs ilgs rehabilitācijas posms, no viņa jūtams pamatīgs pozitīvisma lādiņš.

Uzreiz pēc sacensībām, vēl nezinot, cik nopietns ir savainojums, Patriks Gailums žurnālistiem sacīja, ka pārāk traki nevarētu būt, jo citādi viņš nevarētu lēkāt apkārt un sniegt intervijas. Diemžēl pēc padziļinātas ārstu pārbaudes slēdziens bija nepatīkams, pat skarbs – plīsis menisks un sarauta ceļgala krusteniskā saite. Sekoja operācija un nu priekšā garš rehabilitācijas process. Sarunā ar "Latvijas Avīzi" šķēpmetējs pastāstīja, kā jūtas šobrīd un kad viņu varētu gaidīt atpakaļ sacensību sektorā.

P. Gailums: Atlabstu pēc operācijas. Rehabilitācijas process nebūs baigi īsais, bet lēnām ejam uz priekšu. Trauma ir pietiekami nopietna, bet nekas nepārdzīvojams. Speciālisti teic, ka būs nepieciešami 9–10 mēneši, tad jau redzēs, kā ies. Nākamā gada jūnijs ir termiņš, pēc kura redzēs, kā notikusi atlabšana. Rehabilitācija notiek Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) ārstu un personāla uzraudzībā, un par to daļu man daudz jāsatraucās nav. 

Šobrīd galvenais ir laiks, svarīgi neko nesasteigt. Ja nesasteidz un nedara lielas muļķības, tad viss būs kārtībā.

Kāda tev bija šī aizvadītā sezona?

Krāšņas sajūtas un ļoti interesants gads. Daudz ko sanāca piedzīvot, gan dziļu bedri, gan pozitīvus augstumus, kam sekoja vēl viena bedre šā savainojuma veidā. Sezonas sākums bija drausmīgs, bet maz pamazām izkārpījāmies un tikām uz ceļa. Man pašam un manai izaugsmei ļoti spilgts notikums bija Eiropas čempionāts (Gailums ar savu sezonas labāko rezultātu izcīnīja septīto vietu. – G. N.). Starpposms starp čempionātu un olimpiādi arī bija sakarīgs, un sakarīga bija arī pati olimpiāde, atskaitot to, ka guvu traumu. Darbs vairāk vai mazāk bija pareizajā virzienā, vienkārši vairāku sīku apstākļu sakritības dēļ tiku pie savainojuma. Tā gadās, tas ir profesionālais sports. 

Tā jau teic, ka viss sports, kas ir virs otrās sporta klases, cilvēkam vairs nav veselīgs, jo mēs no sevis spiežam ārā maksimumu un reizēm gadās traumas. 

Savainojums ir procesa sastāvdaļa, tas nebija kaut kādu muļķību dēļ, pa dzērumam mests salto vai kas tamlīdzīgs.

Gada laikā divas reizes esi bijis bedrē. Kāda ir tava recepte, lai no tās bedres tiktu laukā? Kur rodi motivāciju?

Labs jautājums. Saka, ka svarīgi ir pareizie cilvēki apkārt, un arī es to nevaru noliegt. Noteikti, otrās pusītes faktors, kas atbalsta it visā, priekos un bēdās. Ja par motivāciju, tad svarīgi ir iemesli, kāpēc to dari. Ja dari citiem, tas īsti nestrādās, bet, ja dari sev, vienalga kādā dzīves sfērā, ne tikai sportā, tad esi daudz motivētāks meklēt pareizās atbildes, lai gan ne vienmēr tās ir patīkami dzirdēt. Kamēr esi godīgs pret sevi, virzies uz priekšu. Ja pats sev spēj pateikt un atzīt, ka šobrīd esi švaks, tad meklē risinājumus, lai kļūtu labāks. Tas varbūt izklausās pārāk filozofiski, bet, ja saproti, kur atrodies, tad meklē virzienus, lai kļūtu labāks. Tā ir ar mani, es pats gribu kļūt labāks, un tas mani dzen uz priekšu.

Pēc neveiksmēm neiztikt bez kritiķiem, un Latvijā diezgan izteikti pēc lielām sacensībām pār sportistiem veļas apvainojumu lavīna. Tas neizsit no sliedēm?

Es to uztveru kā sporta sastāvdaļu un bieži iesaistos tādās diskusijās. Es pat teiktu, ka man tas patīk. Vairākas reizes zem raksta par sevi esmu iesaistījies diskusijā, uzrakstot, kā viss notiek un kā ir īstenībā. 

Uzskatu, ka labāk, lai ir kaut vai 15 negatīvi komentāri zem raksta, jo tad vismaz zini, ka cilvēki ir skatījušies un arī kaut ko jutuši, bet, ja viņiem nav emociju, tad sanāk, ka neesi vispār cilvēkiem raisījis interesi. 

Vienalga, vai viņš gribēja uzkakāt tev uz galvas vai vēl kaut ko, bet vismaz tam rakstītājam ir interese par tevi. Viņam ir bijis iemesls ieiet vieglatlētikas sadaļā un uzspiest uz raksta par manu sporta veidu.

Pēc Parīzes un operācijas tev ir bijuši arī daudzreiz priecīgāki brīži, jo nu esi precēta vīra statusā.

Jā, tagad esam kārtīga vieglatlētu ģimene (Patrika dzīvesbiedre ir tāllēcēja Kitija Paula Melnbārde, tagad Gailuma. – G. N.). Kopā esam sešus gadus. Ko tur daudz vairāk marinēt, ja zini, ka ir īstā, tad tik jāprec nost.

Atgriežoties pie sporta, vai turpināsi strādāt ar treneri Gintu Palameiku?

Noteikti, jo viņš man ir pārādā medības un copi, tāpēc es taču viņu nevaru atlaist no parāda. Vai derējām? Nē, mums bija saruna, ka pēc šīs sezonas brauksim ar viņu butēs un pirmo reizi dzīvē iešu medībās par dzinēju. Redz, kā sanāca, šobrīd varu tikai televīzijā skatīties, kā notiek dzinējmedības. Līdz butēm gan varbūt tikšu, tur pa mežu nevajag staigāt. Copēt man patīk, bet pēdējos četrus gadus nav sanācis tādām lietām laika. Dzīves ikdiena ir gana saspringta ar darbu, sportu, nometnēm, izrauties kaut kur nav nemaz tik vienkārši.

Pirms diviem gadiem, kad runājām iepriekšējo reizi, stāstīji, ka paralēli sportošanai arī strādā. Cik saprotu, nekas nav mainījies?

Tieši tā, joprojām strādāju būvniecības tehnikas tirdzniecības firmā "Kono". Pārdodam un izīrējam "bobkatus", lielākus un mazākus ekskavatorus, iekrāvējus. Darām darbiņu un mēģinām sniegt labāko servisu, ko varam. Man ļoti patīk savs darbs. 

Esmu pateicīgs, un tas kaut kādā ziņā ir fantastiski, ka man ir tāda iespēja un ka dzīve iegrozījusies tā, ka varu gan piepildīt savus sportista mērķus, gan paralēli strādāt darbu, kas dod gandarījumu un prieku.

Ja paskatās tālāk nākotnē, ko tu gribētu no nākamā gada? Tad ir pasaules čempionāts.

Ir gan, bet sākumā tomēr jātiek galā ar veselību, jo šīs traumas specifika ir pietiekami komplicēta un sarežģīta, un tur viss kas vēl var notikt vai noiet greizi. Pats sliktākais, ko es varētu izdarīt, ir kaut ko sasteigt. Ja nākamgad būšu sektorā, tas būs baigi forši, bet, ja nebūšu, milzīgu kreņķi arī neķeršu. Kamēr ejam uz priekšu un ir progress, viss kārtībā. Vispār es noteikti būšu sektorā, tikai jautājums, vai ar starta numuru uz krūtīm vai vienkārši pie sektora fonā sitīšu plaukstas un atbalstīšu citus. Esmu pārliecināts, ka vieglatlētikā un ap to ir vajadzīga aktivitāte, jo neviens cits jau nerūpēsies par mūsu sporta nākotni kā mēs paši. Tieši tā iemesla dēļ neatsaku intervijas, jo, ja pēc šīs sarunas kāds vecāks, izlasījis, ko saku, savu bērnu aizsūtīs uz treniņu, tā būs man lielākā uzvara.

Vizītkarte. Patriks Gailums

  • Dzimis 1998. gada 10. maijā
  • Profesionāls šķēpmetējs
  • Personīgais rekords: 84,05 metri (2023. gada jūnijā)
  • Šīs sezonas labākais rezultāts: 82,39 metri (34. vieta pasaulē)
  • Šķēpu 17 reizes sacensībās raidījis tālāk par 80 metriem
  • Šā gada Latvijas čempions, sestā un septītā vieta Eiropas čempionātos, pasaules čempionātā 13. vieta, 25. vieta olimpiskajās spēlēs, otrais Eiropas ziemas kausā mešanu disciplīnās
  • Šobrīd pasaules rangā 22. vietā

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.