Intars Rešetins: Šajos platuma grādos mums jābūt vienotiem

"Sapņu komanda 2024" – tieši tik spārnots nosaukums piešķirts Latvijas Televīzijas ikgadējam Vecgada šovam, kurā šoreiz skanēs pašu skatītāju tautas balsojumā izvēlētas dziesmas. Ļaujot ikvienam piedalīties repertuāra veidošanā, režisors Intars Rešetins vēlējies uzsvērt, cik svarīgi tautai ir būt stiprai un tiekties kļūt par īstu, vienotu Sapņu komandu jau šodien! Šova tiešraide būs vērojama LTV1 31. decembra vakarā.

Kāpēc šī gada tēma ir "Sapņu komanda"?

Šogad ir bijuši ļoti daudzi valstiski notikumi, kuros esam jutušies vienoti kā nācija. Panākumi hokejā, basketbolā, dalība Dziesmu un deju svētkos, daudz notikumu, kas saliedējuši mūs kā nāciju, un šo sarakstu varētu papildināt vēl un vēl. Sauklis "Mūsu zeme – Latvija!" izskanējis gan no mazu bērnu, gan senioru lūpām, un tādi mirkļi no sirds aizkustina. Arī citkārt, esot starp cilvēkiem, ar kuriem saista vienas vērtības un mērķi, izjūtu, cik komandai ir liels, virzošs spēks – cilvēkā aug ne vien prieks un piederības sajūta, bet arī pašapziņa un iztaisnojas mugurkauls. Šogad šovu veidojam ļoti liela komanda, un man ir liels gandarījums, ka varam radīt idejas kopā, dalīties ar tām, pieņemt kopīgus lēmumus, jo tas ļauj cerēt, ka rezultātam jābūt labam. Scenārija autors ir dramaturgs Artūrs Dīcis, kurš teicami prot uztvert konkrētā laika periodā sabiedrību interesējošas tēmas. Turklāt šogad mums radās ideja šova veidošanā iesaistīt Latvijas iedzīvotājus – dodot iespēju ikvienam skatītājam balsot par mīļāko dziesmu, kura Vecgada vakarā varētu tikt iekļauta repertuārā. Un skatītājiem tiešām patīk, ka arī viņiem ir teikšana – par to liecina tautas balsojuma lielā aktivitāte. Lūk! Tādējādi mūsu pirmais virsmērķis ir sasniegts – radīt svētkus visiem kopā!

Kā radās ideja šim konceptam?

Nav pirmā reize, kad Latvijas Televīzijā veidoju Vecgada šovu, un tas pamatmotīvs vienmēr bijis man iekšējais jautājums – ko es gribētu novēlēt mums visiem? Lai mums būtu labāk! Tie ir vārdi, kas vienmēr ir virmojuši galvā. Šis naratīvs mums palīdzēja nostāties uz pareizā ceļa. Sapratām, ka mums ir brīnišķīgi piemēri, kas apliecina šo domu, ka labāk dzīvot ir iespējams, bet strādājot komandā. Tas ir arī mūsu komandas novēlējums – mīļie, strādājam, dzīvojam kopā, plecu pie pleca, it sevišķi šajā ģeopolitiski smagajā un sarežģītajā laikā – turamies kopā un, ja vajadzēs, "sitamies" līdz galam. "Mēs maza cilts," kā teica Rainis, "mēs būsim liela tik, cik mūsu griba." Šajos platuma grādos mums jābūt vienotiem!

Kas ir galvenais, par ko domāts, veidojot šovu?

Iepriekšējā pieredze palīdzēja saprast, ka nevienu neinteresē garas, intelektuāli dziļas sarunas vai sirdi plosošas atklāsmes. Vecgads uzstāda savus kritērijus – tur ir jābūt vieglumam, gaišumam, priekam, cerībai. Protams, es nevaru aizbēgt no sevis, būs arī kāda nopietnāka nots, bez tās jau neiztikt, un jāņem vērā arī kopējais konteksts, bet šogad mēs liekam lielu akcentu uz muzikāliem priekšnesumiem. 

Šovs sastāvēs no 27 priekšnesumiem – mūsu pašmāju mīluļiem, dīvām un zvaigznēm, kuri brīnumainā kārtā bija tik atsaucīgi. 

Es arī ļoti priecājos par to enerģiju, ko viņi rada, par idejām, ko viņi piedāvā. Mums būs gan līnijdejas, gan meitenes īsos bruncīšos, lai arī vīriešiem tiek kāds saldumiņš, gan arī meiteņu mīluļi, solisti. Daudz un dažādi priekšnesumi, "Prūšu zemi" ieskaitot, mazliet arī pieskarsimies Dziesmu svētkiem, jo tauta to iebalsoja un tautas viedoklis ir svēts – tas ir likums. Domājam par to, kā mums paveikt šo misiju, lai visiem ir svētku atmosfēra. Ja svētku vakarā fonā "iet" televizors, tad tur ir jābūt labai mūzikai ar gaumīgiem priekšnesumiem, mazāk sarunām un lai tajā saglabājas vieglums.

Ņemot vērā, ka tika jautāts arī tautas viedoklis, vēlmju noteikti bija ļoti daudz. Vai viegli jūsu komandai bija pēc tam nolemt, kuras būs tās dziesmas, kas skanēs Vecgada šovā?

Visu noteica balsojums, un, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka mēs pie tā arī pieturējāmies. Protams, arī mums kā komandai bija svarīgi, lai izvēlētās dziesmas veido tādu virknējumu, lai vēstījums nepazustu, tāpēc ir mazas korekcijas, bet lielākoties viss ir tā, kā tauta ir sabalsojusi. Secība gan mainīsies, mēs neveidojam nekādu dziesmu topu. Šim bija necerēti liela atsaucība no skatītājiem. Smieklīgi, bet kāds bija iebalsojis arī Intaru Rešetinu un Yana Kay ar dziesmu "Pieskāriens", un man kāds no komandas vaicāja, vai es nobalsoju pats par sevi (smejas). Mēs ar humoru arī esam uz "tu", dauzāmies un cenšamies, cik vien varam.

Kāpēc piekritāt šim projektam?

Manuprāt, veidot Vecgada šovu televīzijā ir brīnišķīga iespēja, jo man patīk augt un attīstīties. Mūsu komandā darbojas divas televīzijas režisores, visu laiku vēroju viņas darbībā. Ir aizkustinoši redzēt, cik ļoti viņas ir savā vietā un mīl to, ko dara. Daudz mācos arī no viņām. Man patīk televīzija, man patīk kameras, man patīk tā vide, man patīk cilvēki, kas tur strādā. Tas ir milzīgs izaicinājums – mēģināt izdomāt kaut ko jaunu, kaut ko oriģinālu, kaut ko vēl nebijušu. Ņemot vērā, ka esmu brīvmākslinieks, man patīk strādāt gan kino, gan televīzijā, gan teātrī, gan raidījumos, visur, kur man ir iespēja. Man ir interesanti, tāpēc es saku tādiem projektiem "jā"!

Ko jūs saredzat kā lielāko izaicinājumu šajā projektā?

Lielākais izaicinājums ir saskaņot vairāk nekā 150 cilvēku grafikus, lai mēs to visu varam safilmēt. Menedžēšana noteikti ir vissarežģītākais. Skatuve būs skaista, gaismas būs skaistas, muzikālās aranžijas būs brīnišķīgas, pateicoties Ingaram Viļumam. Komanda ir lieliska. Strādājam kopā ne pirmo reizi un saprotamies no pusvārda – tāda laba pleca sajūta.

Kāpēc skatītājiem būtu vērts Vecgada vakarā palikt pie televizoru ekrāniem?

Manuprāt, tāpēc, ka būs dikti feini! Tas muzikālais repertuārs ir visas sabiedrības iekļaujošs. Kad izvirzījām dziesmas uz balsošanu, mēs izveidojām paraugu, no kā viņi varētu saprast kontekstu balsošanai. Mēs ņēmām vērā gan senioru paaudzi, gan vidējo paaudzi, gan jauniešus, mēģinot uzminēt katras interešu grupas vēlmes. Tā skatītāju iesaiste droši vien ir tas, kas radīs vēlmi redzēt šo šovu, redzēt to savu dziesmu, par kuru tika balsots. Gaišums, vieglums, kopā būšana ar Latvijas Televīziju, es domāju, ka tas nav sliktākais Vecgada sagaidīšanas veids.

Kā sastrādājaties ar ilggadējo skatuves kolēģi Artūru Dīci? Vai viegli par visu vienoties?

Mums ir subordinācija, protams, viņš respektē režisoru, bet es ļoti uzticos arī Artūram, man ļoti patīk, kā viņš domā. Mēs dzīvē ļoti daudz esam strādājuši kopā. Ar Artūru strādāt ir viegli, jo viņam piemīt viedums un man tas ir ļoti būtiski. Lai cilvēkam nav tikai virsējais slānis, bet mēs tiekam arī dziļumā – ne tikai starp rindām pasakot kādu metaforu, bet arī zemtekstos. Bet tajā pašā laikā mēs saglabājam vieglumu. Viņš viegli pieņem, ir elastīgs. Varētu teikt, ka esam laba komanda.

Jums ir liela pieredze gan kā aktierim, gan kā režisoram lielākoties teātrī, bet nu jau arī televīzijā. Kādas ir galvenās teātra un televīzijas atšķirības?

Šovasar es pa īstam atgriezos arī aktiera lauciņā un noķēru to lielisko sajūtu, kuru biju aizmirsis, – kā ir būt aktierim, un atskārtu, ka man šī profesija arī ir ļoti mīļa, jo sen neko nebiju spēlējis. Es par tām lielajām atšķirībām neesmu domājis. Darbs, ko es daru, man ir mīļš un tuvs neatkarīgi no tā, tas ir teātris vai televīzija. Teātrī mēs strādājam divus mēnešus, lai analizētu, mēģinātu, bet televīzijā viss ir sakomplicēts – mēs strādājot plānojam, domājam, bet tad, kad atnāk mākslinieks, zibens šāvienā ir jābūt gataviem un jāšauj. Mēs nevaram atļauties meklēt, ko mēs varam darīt teātrī, bet te ir jāzina, ko mēs gribam. Tas ir izaicinājums, un bez izaicinājumiem man šī dzīve nav interesanta.

Vai iepriekšējā aktiera pieredze jums palīdz režisora darbā?

Es domāju, ka jā, jo man gribētos domāt, ka es saprotu aktieru virtuvi, tāpēc es varu palīdzēt viņiem, iedodot uzdevumu, izanalizēt situāciju, pateikt tā, lai aktieris uzreiz saprot. Man patīk konkrētība, bet es cenšos dot māksliniekam arī brīvības sajūtu, lai viņš arī no sevis kaut ko iegulda.

Ja jums jāizvēlas, kādus projektus labāk patīk veidot – izrādes vai televīzijas projektus?

Es nevaru tā nodalīt, man katrs radošais projekts ir īpašs un nozīmīgs. Mani saista šī radošā pasaule – teātris, radioteātris, televīzijas šovs, spēlfilma vai seriāls, dublāža utt. Tas vienmēr ir kas jauns, svaigs, un tajā ir pirmreizīgums, jo, ja nav vairs šīs pirmreizīguma sajūtas, ar šo profesiju vairs nevajag nodarboties, tad jau sākas rutīna un sevis atražošana. Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc pagaidām neesmu nekur noenkurojies, bet izbaudu brīvmākslinieka statusu – strādāju daudz, dažādos žanros, kolektīvos un nepārtraukti mācos, gūstu gandarījumu.

Vai šis ir iemesls, kāpēc no aktiera profesijas aizvirzījāties uz režiju?

Es sapratu, ka vairs nevaru nosēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Piedaloties izrādēs, es sāku analizēt savu un citu aktieru darbu no malas, sapratu, ka man jau ir režisora domāšana, kas traucē aktierim radīt un būt brīvam. Uz diviem krēsliem sēdēt es tajā mirklī negribēju, es sapratu, ka mani režija ievelk, tur ir, kur rakt, un tā jūra ir ļoti dziļa, tāpēc es izdarīju izvēli. Tomēr tās noteikti nav ardievas aktiera profesijai, ja būs piedāvājumi, es tos noteikti izskatīšu.

Esat arī uzsācis mācības Zemessardzē, kāpēc tāds drosmīgs lēmums?

Tā ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa, tur mācos būt gatavam. Tas iet kontekstā ar laiku, kurā mēs dzīvojam. Es domāju, tā ir pašsaprotama izvēle. Es lepojos ar jebkuru zemessargu, kas atraujas no ikdienas, no savas ģimenes, darbiem, lai ietu apgūt iemaņas un X stundā mēs zinātu, kā rīkoties, kā parūpēties par saviem mīļajiem. Ne jau mūsu tēvi, vectēvi vai mūsu bērni aizstāvēs šo zemi, bet šis ir manas paaudzes laiks.

Intara Rešetina PIETURZĪMES

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Pazemība, cilvēkmīlestība un gods.

Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?

Bez savu mīļo apskāvieniem.

Lielākais sasniegums darbā?

Neatbildams jautājums. Mani priecē un dara laimīgu manas meitas un viņu panākumi.

Labākā atpūta/izklaide?

Laiks ar ģimeni. Nav nekā svarīgāka.