17.4 °C
Jau pirms pusotra gada daudzi politiskie novērotāji brīdināja, ka Ukrainā sāktais karš atgriezīsies Krievijā. Pēc Ukrainas dronu uzlidojumiem Krievijas militārajiem objektiem atskanēja vaimanas: "Kāpēc tad mūs bumbo?" Tagad tām pievienojies izbrīns un sašutums par Eiropas valstu aizliegumu tajās iebraukt automašīnām ar Krievijas numuriem. "Ir laiks pierast," ar rūgtu ironiju saka žurnālists Igors Jakovenko.
Krieviem jāsajūt uz savas ādas impēriskās politikas sekas, kuras skars ne tikai pašreizējās, bet arī nākamās paaudzes. Uz jautājumu, cik ilgi krievi cietīs Putinu, viņš atbild: "Bezgalīgi!" Vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, kurš pirmais ieviesa apzīmējumu "agresīvi paklausīgais vairākums", un akadēmiķis Andrejs Saharovs, ja viņi tagad būtu dzīvi, sēdētu cietumā, kā tas ir noticis ar cilvēku tiesību aizstāvjiem Juriju Dmitrijevu un Vladimiru Kara-Murzu jaunāko. Mēs nespējam iedomāties, kā šodien jūtas tie, kuri kādreiz cietuši no vācu nacisma un tagad piedzīvo tā atdzimšanu Krievijā, vai tie, kuru tuvinieki jau sēž cietumos. Runājot par nācijas attīrīšanos, kā piemēru parasti min Vāciju pēc Otrā pasaules kara. Tomēr diezin vai tas būtu noticis, ja Vāciju nesakautu karā. Attīrīšanās notika piespiedu kārtā un ne jau tūlīt pēc kapitulācijas. Kas piespiedīs Krieviju veikt savā valstī denacifikāciju, pagaidām nav zināms, propagandas graujošā iedarbība uz cilvēku domāšanu ir bijusi ilga un pamatīga un jau iesakņojusies nākamajās paaudzēs.
"Krievijas attīrīšanās pašai no sevis būs briesmīga," jau pirms pusgada teica režisors, filmas "Neparastais fašisms" līdzautors un piemiņas memoriāla "Babij Jar" bijušais mākslinieciskais vadītājs Iļja Hržanovskis. Viņš vērš uzmanību uz to, ka
Krievijā pie varas, pašu prezidentu Putinu ieskaitot, ir gados vecu cilvēku paaudze, kas dzīvo atmiņās par vakardienu, dreb par savu sarausto bagātību, atlikušo veselību un dzīvību.
Viņos nav vietas priekam par dzīvi, vēlmes sargāt citu dzīvības, vieta ir vienīgi domām par savējo, tāpēc viņi sabiedrībai tik ļoti uzspiež militarizāciju un nāves kultu. Rezultātā viena valsts (Ukraina) sevi šajā karā rada, otra (Krievija) – sevi pazudina. Vēsturiski Krievijai izsenis pieder pirmā vieta vispirms jau savas tautas genocīdā. Situāciju vēl dramatiskāku padara tas, ka šī valsts teritorijas ziņā ir tik milzīga un attiecīgi liela ir arī kara propagandas apdullināto iedzīvotāju masa. Zīmīgi, ka vienādas domāšanas uzspiešana cilvēkus ir padarījusi līdzīgus arī ārēji. Tas labi redzams oficiālos sarīkojumos klātesošo sejās un apģērbā. Galvenais ne ar ko neatšķirties no masas un neradīt aizdomas, ka es domāju citādi.
