18 °C
Pasaule nepagurusi seko kronēto personu gaitām dažādās valstīs, taču Apvienotās Karalistes titulētā ģimene vienmēr guvusi īpašu vērību – gan ar savu stāju un rīcību vēstures lūzuma brīžos, gan privāto attiecību peripetijām un skandāliem. Šobrīd, gaidot karaļa Čārlza III kronēšanu 6. maijā, uzmanības temperatūra atkal kāpj. Ja pirms vēsturiskā notikuma vēlaties vairāk uzzināt par karalisko ģimeni, jūsu uzmanībai – vairākas lieliskas iespējas.
Izdevniecība "Latvijas Mediji" līdz šim ir laidusi klajā divas Sāras Bredfordas sarakstītās biogrāfijas – vienu par karalieni Elizabeti II un otru par princesi Diānu. Sāra Bredforda (1938) ir pasaulē pazīstama britu vēsturniece un biogrāfe. Viņas sarakstītās monarhu un citu slavenību biogrāfijas kļuvušas par pasaules bestselleriem. Runā, ka pati karaliene Elizabete II uz sava rakstāmgalda esot turējusi sava tēva karaļa Džordža VI dzīvesstāstu, kura autore ir Sāra Bredforda.
Pavisam drīz pie lasītājiem nonāks Roberta Džobsona sarakstītā biogrāfija par princi Filipu – "Prinča Filipa gadsimts". Roberts Džobsons ir britu žurnālists, kurš ir autors vairākām grāmatām par karalisko ģimeni. "Prinča Filipa gadsimts" ir viņa ievērojamākais darbs, kas visā pasaulē ieguvis plašu atzinību.
Šā gada otrajā pusē iznāks ilgi gaidītie prinča Harija memuāri. Izdevniecība "Latvijas Mediji" saņēmusi ekskluzīvas šo memuāru publicēšanas tiesības, un grāmatas vāks izskatīsies tieši tāpat kā oriģinālizdevumā. Daudziem atmiņā ir palicis skats, kā divi mazi zēni, divi prinči, iet aiz mātes zārka, kamēr pārējā pasaule, bēdu un šausmu pārņemta, vēro notiekošo. Pēc princeses Diānas nāves radās jautājums, ko princis Viljams un princis Harijs domā un jūt un kāda izvērsīsies viņu turpmākā dzīve bez mātes. Šajos memuāros princis Harijs pirmo reizi pilnīgi atklāti un godīgi atklāj savu stāstu.
Fragments no Sāras Bredfordas grāmatas "Diāna" par karaļa Čārlza bērnību un jaunību
"Trīsdesmit gadu vecumā princis Čārlzs Filips Arturs Džordžs bija slaids, muskuļains, kautrīgs, laipns un pagalam apjucis. Viņš bija dzimis 1948. gada 14. novembrī Bakingemas pilī, Lielbritānijas valdošās dinastijas oficiālajā mītnē, kā tas topošajam troņmantniekam pieklājas. Un kā tāds viņš kopš dzimšanas ir atradies interešu krustpunktā.
Čārlza mātei, tajā laikā princesei Elizabetei, bija divdesmit divi gadi, un ar bijušo Grieķijas princi Filipu, tagad Edinburgas hercogu princi Filipu, viņa bija precējusies tikai gadu.
1952. gadā, kad Čārlzam bija trīsarpus gadi, nomira viņa vectēvs karalis Džordžs VI, un jaunā māte kļuva par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas karalieni, ticības aizstāvi un Sadraudzības valstu vadītāju. Viņai nācās tikt galā ar saviem karalienes pienākumiem – kaut vai kronēšanas gadā, kad Čārlzam bija četri gadi un viņa ar Edinburgas hercogu devās sešus mēnešus ilgā ceļojumā pa Sadraudzības valstīm. Šādos apstākļos Čārlzs vecākus redzēja daudz retāk nekā citi viņa vecuma bērni. Kad viņš redzēja vecākus, tie abi veltīja lielas pūles, lai darītu savu dzīvi iespējami "normālu", spēlējās ar dēlu un centās būt uz vietas vakara vannošanas un vakariņu laikā. Tik un tā nebija iespējams izvairīties no tā, ka māte ir karaliene, valsts galva, bruņoto spēku virspavēlniece, oficiālās valsts baznīcas pārvaldniece un vadītāja lielajai karaliskajai saimniecībai, kam jāapmierina katra karalienes vēlme. Savus pienākumus viņa pirmkārt un galvenokārt uzskatīja par "darbu"; kā valdniece viņa gāja tēva pēdās ar visu smago darba nastu un pienākuma apziņu, bez kuras neiztikt. Novērst, lai viņu kā karalieni neieskautu aura, kas liedz īstu tuvību, nebija iespējams: princis Čārlzs visu mūžu bijājās māti.
Viņš juta tādu pašu bijību pret tēvu princi Filipu, kurš, neraugoties uz grūto bērnību, bija guvis panākumus visās jomās, kur darbojies: gan skolā, gan flotē, gan kā karalienes dzīvesbiedrs. Neparasti izskatīgs un ar apbrīnojami stipru gribu apveltītais Edinburgas hercogs ģimenē dominē: tieši viņš noteica Čārlza izglītības ievirzi, kas lielā mērā gāja viņa paša izvēlēto ceļu. Pēc dienas sagatavošanas skolas Londonā, Naitsbridžā, kur kautrīgajam zēnam iznāca pirmā saskare ar nepazīstamiem sava vecuma bērniem, nākamā bija sagatavošanas internātskola Čīmā Sarejā. Čārlzam bija deviņi gadi, kad direktors nosēdināja viņu pie televizora skatīties, kā viņu tūkstošgalvaina gavilējoša velsiešu pūļa priekšā pasludina par Velsas princi (mantojams troņmantnieka tituls). Tas nāca kā neizskaidrojams šoks. Saglabāt ilūziju, ka viņš ir "tikai vēl viens skolnieks", kļuva vēl grūtāk. Čārlzs izmisīgi ilgojās pēc mājām, turklāt Čīmā viņš draugus nerada.
Pieredze pēc Čīmas nāca daudz mokošāka – Gordonstouna, stingra izglītības iestāde Skotijas ziemeļaustrumu krastā, ko bija apmeklējis tēvs un dibinājis vācu pedagogs Kurts Hāns pēc parauga no savas sākotnējās izglītības iestādes Vācijā. Gordonstouna bija paredzēta tādu pašpaļāvīgu līderu veidošanai kā Čārlza tēvs, izcilnieks visos sporta veidos, kriketa komandas kapteinis. Čārlzam, kautrīgam un neaizsargātam, darīja pāri jo vairāk tāpēc, ka viņš bija "atšķirīgs" un karalisks; zēni stāvēja rindā, lai regbijā troņmantniekam liktu trūkties. Lielākā daļa turējās no Čārlza pa gabalu, jo baidījās iedzīvoties tādā iesaukā kā dibenlaiža; dažs uzbruka fiziski, bāžot viņu ar galvu podā vai sitot ar spilvenu.
Paturot prātā Čārlza saistību ar Sadraudzības valstīm nākotnē, Čārlzu uz gadu atbrīvoja no Gordonstounas, lai viņš apmeklētu Timbertopu. Skola viņam patika, tā atradās Austrālijas krūmājos un bija saskaņā ar dabu, kas deva gan prieku, gan iedvesa cieņu. Pēc Gordonstounas nāca universitāte, Trīsvienības koledža, tad – izcilā bijušā konservatīvā ministra Raba Batlera gudrā vadībā Kembridža, un vēl īss un neērts periods Velsas universitātē Aberistvitā, kura mērķis bija iepazīstināt princi ar tālo, viņa "valdījumā" esošo valsti. Tur Čārlzs apzinīgi apguva velsiešu valodu un izrādīja drosmi, stājoties pretī velsiešu nacionālistu naidīgumam, kas apdraudēja viņa oficiālo iecelšanu par Velsas princi 1969. gadā.
Tēva un vectēvoča grāfa Mauntbatena vadīts, viņš izgāja vairākus militārās apmācības kursus: apguva lidmašīnu pilotēšanu, lēca ar izpletni un pabeidza Dārtmutas Karalisko jūras spēku skolu, ar to pabeidzot piecus gadus ilgo dienestu flotē. Pēc tādiem mačo cienīgiem varoņdarbiem laikraksti nodēvēja viņu par "Vīru, kas dara". Čārlzs fiziski sevi nesaudzēja un ar to centās pierādīt tēvam, ka nav lupata, par kādu tēvs viņu iedomājies.
Ironiski, bet tieši Mauntbatens norādīja ceļu, kas aizveda Čārlzu pie Kamillas un galu galā – pie Diānas. "Tāda situācija kā jums ir ticama," rakstīja Mauntbatens, "taču cilvēkam, iekams viņš ieņem tajā stabilu vietu, ir jāiztrakojas. Un tad par sievu jāizraugās piemērota, mīļa meitene, iekams viņa nav satikusi kādu citu, kuru var iemīlēt." Zīmīgi, ka viņš piebilst: "Es domāju, ka sieviešu pieredze, ja viņām pēc laulībām jāpaliek uz pjedestāla, vieš nemieru." Diemžēl Čārlzs jau bija iepazinies un iemīlējies meitenē, kas veiksmīgā dinastijas laulības receptē īsti neiederējās. Viņš bija iepazinies ar savu "ideālo sievieti" pirms septiņiem gadiem, divdesmit trīs gadu vecumā. Ar Kamillu Šendu viņu bija iepazīstinājusi universitātes draudzene Lusija Santa Krusa. Kamilla – izskatīga, asprātīga, pašpārliecināta blondīne – tik neaizsargātam jauneklim kā princis Čārlzs, kurš vēl arvien bija ļoti jauns un savam vecumam naivs, bija ideāls ķēriens.
Kamilla bija piecpadsmit mēnešus vecāka nekā Čārlzs, kam vienmēr bija patikusi vecāku sieviešu sabiedrība, jo tādā viņš
jutās brīvāk nekā ar jaunām meitenēm.
Čārlzs pirmo reizi satikās ar Kamillu 1970. gada vasarā Vindzoras Lielā parka Smita zāliena polo laukumā, kur sākās vairums prinča romānu. Viņi tūlīt atrada kopēju valodu. Romānu sekmēja Mauntbatens, kas uzskatīja Kamillu par ideālu materiālu saimniecei, kas varētu nobruģēt ceļu paša mazmeitai Amandai Načbulai, vēl pusaudzei, uz jaunavas līgavas lomu. Nedēļas nogales pāris pavadīja Mauntbatena lauku mājā Brodlendā. Pēc kāda laika asredzīgais Mauntbatens atskārta, ka Čārlzs ir ļoti pieķēries Kamillai, un brīdināja meitenē neiemīlēties, jo, neraugoties uz visām labajām īpašībām, viņa nebija tik aristokrātiska un nevainojama, lai kļūtu par pieņemamu karalisko līgavu.
Pēc Kamillas princim Čārlzam bija citas. Pēc sulaiņa Stīvena Barija vārdiem (viņš strādāja pie prinča kopš 1970. gada un zināja visas viņa dzīves intīmās detaļas), Čārlza priekšstatos ideālai sievietei vajadzēja būt gara auguma, blondai, ar labu figūru un angļu rozes sejas krāsu.
Problēma ar Čārlzu bija tāda, ka viņš nevēlējās precēties. Viņam arī bez sievas bija viss nepieciešamais (tostarp Kamilla). "Viņš bija vientuļnieks, viņam patika klusums," teic viens no viņa darbiniekiem.
Lēdija Diāna Spensere – gara, blonda, ar ideālu augumu (tad viņai tāds bija), īstu angļu rozes sejas krāsu, ļoti jauna, ar savu vārdu saistītos skandālos neiejaukta, – lieliski atbilda
visiem karaliskās līgavas kritērijiem. Ņemot vērā, ka princim bija jāprecas un Diāna viņam šķita pievilcīga, Kamilla, aplam izpratusi Diānas īsto dabu, uzskatīja, ka Čārlzam jāizvēlas šī kautrā, jaunā meitene, kas neapdraudētu viņas pašas vietu prinča sirdī un prātā. Kamillu apmierināja draudzība ar Diānu, jo tā varēja iedrošināt Čārlzu, turklāt viņa patiešām uzskatīja meiteni par labāko pieejamo kandidāti. Viņa jau efektīvi bija izvadījusi pa durvīm Annu Vollesu. Diāna, jaunāka, ne tik dedzīga, šķita daudz vieglāk apstrādājama.
Kamēr Diāna vēl atradās Sandringemā, bija izcēlies "Karaliskā mīlestības vilciena" skandāls: 16. novembrī "Sunday Mirror" publicēja rakstu, ka 5. novembrī Diāna ielavījusies karaliskajā vilcienā, kas atradies Viltšīrā uz rezerves sliedēm, un pavadījusi nakti kopā ar Čārlzu. Bija skaidri redzams, ka raksts ir meli. Karaliskā mīlestības vilciena incidents tikai pielēja eļļu
Edinburgas hercoga "ultimātam", kā to pasniedza princis Čārlzs. Tagad viņam vai nu vajadzēja bildināt lēdiju Diānu Spenseri, vai arī jāpārtrauc ar viņu tikties, lai nenodarītu kaitējumu viņas reputācijai un nepakļautu preses vajāšanām. Karaliskajai ģimenei un arī Čārlzam lēdija Diāna šķita atbilde uz viņu lūgšanām. "Karaliene," rakstīja Dimblbijs, "kā parasti atturējās paust savu viedokli, bet viņa, ietekmīgā Karaliene Māte, tāpat kā viņas galma dāma un Diānas Spenseres vecmāmiņa Rūta Fermoja, stingri iestājās par laulībām..." Kādu dienu Karaliene Māte karaliskajā ložā esot teikusi Čārlzam:
"Ir tāda Diāna Spensere – meitene, ar ko jums vajadzētu apprecēties. Neprecieties tikai tādā gadījumā, ja viņu nemīlat. Ja to darāt, ķeriet ciet, jo pretējā gadījumā ir daudzi, kas tā gribētu rīkoties."
Tā Čārlzs, kā nu mācēja, tā virzīja savu dzīvi tālāk. Čārlzs mīlēja Kamillu, kas apmierināja visas viņa vajadzības. Kamilla, pēc prinča paša vārdiem, bija viņa "Piektdiene" un tajā pašā laikā –
mīļākā. Diāna pievilka princi, bet viņš nebija viņā iemīlējies. Visi nepacietīgi gaidīja, ar ko tas beigsies.
"Es jutos tā," atcerējās Diāna, ka "es vēlējos, lai princis Čārlzs ātrāk izdara visu līdz galam. Karalienei tas bija apnicis. Tad no Klostersas piezvanīja Čārlzs un teica: "Es gribu uzdot tev vienu jautājumu." Sievietes intuīcija man teica, kas gaidāms. Lai kā būtu bijis, viņš pajautāja: "Vai tu precēsies ar mani?" Es iesmējos, šķiet, nodomāju: "Tas ir joks." Tomēr es atbildēju: "Jā, lai notiek!" Es smējos. Viņš bija pati nopietnība un teica: "Tu taču saproti, ka jāpienāk dienai, kad tu būsi karaliene." Mana iekšējā balss sacīja: "Tu nebūsi karaliene, tu uzņemsies smagu lomu." Un es nodomāju, lai notiek, un atbildēju: "Jā." Es izsaucos: "Es tevi ļoti mīlu, es tevi ļoti mīlu!" Viņš sacīja: "Lai ko tā mīlestība nozīmē." Viņš toreiz tā pateica. Tāpēc es nodomāju, tas ir lieliski! Es nospriedu, ka tas nav joks! Tad viņš uzskrēja augšā un zvanīja mātei."
