8 °C
Par to, kā dažādas ebreju gan legālas, gan ne tik ļoti legālas organizācijas pēc 2. Pasaules kara uzsāka bijušo vācu fašistu vajāšanu pasaulē, no dažādiem faktiem zināms jau sen. Piemēram, mūspusē daudz runāts par Herberta Cukura nežēlīgo noslepkavošanu. Taču kopumā par tādiem ebreju grupējumiem zināms salīdzinoši maz. Un tāda ir arī jau 1945. gadā tapusī slepenā organizācija “Nokmim” (“Atriebēji”), kuru izveidoja galvenokārt fašistu koncentrācijas nometnēs ieslodzītie izdzīvojušie ebreji.
Netaisnīgā tiesa
“Nokmim” galvenais ideologs un vadītājs bija bijušais Viļņas geto ieslodzītais Abba Kovners. 1943. gadā viņš izveidoja pagrīdes kustību, kas pēc geto likvidēšanas kļuva par kodolu partizānu vienībai, kura vēlāk braši centās kaitēt fašistiem. Pēc Trešā reiha sagrāves pavērās iespēja no sīkas kaitniecības pāriet pie nopietnākiem darbiem, proti, uzsākt praktiski neviena netraucētu nacistisko noziedznieku vajāšanu visā pasaulē.
Vēstīts, ka pamatā šādu ideju vispār rosinājusi totālā vilšanās, kas pārņēmusi visus bijušos ieslodzītos, ne tikai ebrejus. Ātri vien noskaidrojās, ka pārliecinoši lielākais vairākums SS un gestapo biedru nesaņēma vispār nekādu sodu vai arī tika sveikā cauri ar neticami maigiem sodiem. Tie nacisti, kuri atļāvās palikt jaunizveidotajā Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR), labākajā gadījumā saņēma dažus gadus ieslodzījumā, naudassodus, īpašuma konfiskāciju un aizliegumu ieņemt valstiskus amatus. Tostarp daudzi rada iespēju vispār aizmukt no tiesas, šķērsot okeānu, nomainīt identitāti un visnotaļ komfortabli turpināt dzīvošanu galvenokārt kaut kur Argentīnā, Brazīlijā, Paragvajā un citās Dienvidamerikas valstīs, vienlaikus acīmredzami īpaši neciešot no jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem.
Lielākā daļa nacistu centās attaisnoties, sakot, ka viņi jau bijuši tikai pavēļu izpildītāji. “Nokmim” atriebējus tas neapmierināja. Taču nacistiskie noziedznieki jau bija uzķēruši gan pareizo veidu, kā taisnoties, gan virzienu, kurp doties pēc glābiņa. Galvenais bija nenokļūt PSRS karaspēka rokās. Raugi, gan VFR, gan tostarp arī ASV okupācijas vara savu mīksto attieksmi formulēja šādi: “Ja strikti ievērotu likumus, tad nacistisko noziedznieku tiesāšana pārvērstos bezgalīgā procesā un cietumā nonāktu vismaz puse sakautās Vācijas iedzīvotāju!”
Vēstīts, ka pēc Trešā reiha kapitulācijas 1945. gada maijā par nacistiskā aparāta sastāvdaļu atzina vismaz 13 miljonus cilvēku, no kuriem kopumā arestēja aptuveni trīs miljonus, bet 2,5 miljonus no tiem ātri vien vienkārši palaida atpakaļ brīvībā vispār bez jebkādas tiesāšanas. Savukārt 1949. gada janvārī ieslodzījumā esot atradušies jau vispār tikai aptuveni 300 notiesāto bijušo nacistu...
Pirmie atriebes objekti
Ebreju organizācijas pauda, ka Nirnbergas tribunālā piespriestie nāvessodi atsevišķiem Trešā reiha bonzām nav uzskatāmi par samērīgu atmaksu saistībā ar ebreju tautas ciešanām. Sods jāsaņem bez izņēmuma visiem, kuriem ir jebkāda saistība ar šaušalīgajiem noziegumiem. Vēl vairāk – faktiski visi vācieši esot atbildīgi par fašistiskā režīma pastrādātajiem noziegumiem. Tā pauda cits “Nokmim” līderis Nisans Rezņiks. Tostarp viņa pēckara līdzgaitnieku ierindā bija ne tikai tie, kuri bija izdzīvojuši koncentrācijas nometnēs, bet arī tie, kuri bija jau iemantojuši vērā ņemamu kaujas pieredzi britu armijas sastāvā eksistējušajā īpašajā veidojumā, ko dēvēja par ebreju brigādi. To veidoja ebreju brīvprātīgie no dažādām valstīm, tai bija pašai sava emblēma un karogs, bet par brigādes komandieri britu pavēlniecība bija iecēlusi Kanādas pilsoni Ernestu Franku Bendžaminu.
Pirmo nopietno kauju Bendžamina vadītā apakšvienība piedzīvoja britu 8. armijas sastāvā Itālijā, spējot izsist no pozīcijām vērmahta 12. izpletņlēcēju pulku. Kaujās pie El–Alameinas sevi īpaši esot parādījis majora Mošes Libmana izrīkotais bataljons. Bet viena no iemīļotākajām ebreju brigādes nodarbēm tomēr esot bijušas dažādu veidu diversijas – vilcienu nolaišana no sliedēm, tiltu spridzināšana, kā arī dažādu nocietinājumu ierīkošana un patrulēšana. 1946. gadā briti izformēja šo brigādi, taču daļa tās dalībnieku faktiski acumirklī iekļāvās “Nokmim” sastāvā, tādējādi ievērojami stiprinot šo atriebēju ierindu.
Un šīs organizācijas locekļus neapmierināja, viņuprāt, nepieņemamā auklēšanās ar nacistiskajiem noziedzniekiem. Viņi pauda nesalaužamu apņēmību īstenot ilgu un neatlaidīgu darbošanos saistībā ar atriebes objektu meklēšanu un sodīšanu. Zīmīgi, ka praktiski visu valstu valdības un katrā ziņā specdienesti par to zināja, taču neviens pat necentās kaut kādā veidā kavēt šo savā ziņā jauna viļņa masveida starptautisko noziedzību.
Bet par tādas izrēķināšanās morāli ētiskajiem aspektiem laikam jārunā kādā atsevišķā publikācijā.
1945. gada vasarā “Nokmim” vadītāji ierīkoja savu galveno mītni Itālijas dienvidos, kur atradās gan štābs, gan vairākas prasmīgi nokonspirētas un lieliski apbruņotas kaujas vienības, kurās katrā bija aptuveni 100 kaujinieku. Kur viņi ņēma līdzekļus gan vispār eksistēšanai tik ļoti nelegālos apstākļos, gan tostarp arī lieliskajam bruņojumam? Viņiem netrūka labvēlīgi noskaņotu sponsoru, jo arī Eiropā tomēr bija spējuši izdzīvot ebreji, kuru rīcībā joprojām bija gigantiski lieli līdzekļi un līdz ar to arī iespējas koruptīvi ietekmēt politiskās sviras un kuri labprāt piedalījās ar reālu cilvēku slepkavošanu saistītu operāciju plānošanā un nodrošināšanā. Vēstīts, ka “Nokmim” vadībā bijusi izveidota speciāla grupa piecu cilvēku sastāvā, kas ikdienā nodarbojusies tikai ar ieroču un munīcijas sagādi.
Jau dažu pēckara mēnešu laikā organizācija bija spējusi savākt iespaidīgu datu bāzi par bijušajiem nacistiem, viņu pastrādātajiem noziegumiem un tagadējo nodarbošanos un atrašanās vietu. Šo datu rūpīga analīze ļāva izveidot secīgu savu atriebīgo darbību plānu. Un drīz jau arī sākās tā īstenošana. Tā rezultātā aizvien biežāk sāka atrast noslēpumainos apstākļos bojāgājušus bijušos nacistus: daudzus vai nu neizskaidrojamos apstākļos atrada nobrauktus ceļa malā, vai gājušus bojā dīvainās autokatastrofās, citi bija metušies laukā pa logu un nositušies, pakārušies vai nosmacējušies savu mājokļu ar gāzi aprīkotajās virtuvēs, vai arī atrasti vienkārši nošauti mežā vai savu namu garāžās. Savukārt daudzi bijušie esesieši un gestapovieši aizgāja bojā, ārstējoties VFR slimnīcās, kur pēkšņi medikamentu vietā saņēma spēcīgas iedarbības nāvējošas indes devas. To bija īstenojuši “Nokmim” locekļi, spējot iefiltrēties medicīnas iestādēs, uzdodoties par ārstiem vai apkalpojošo medicīnisko personālu.
Inde nacistiem
Līdzīgā veidā “atriebēji” par savu slepkavīgo diversiju objektu bija izvēlējušies Nirnbergas nometni, kurā tobrīd uzturējās aptuveni 10 000 bijušo esesiešu. Ceptuvē, kas apgādāja nometni ar maizi, izdevās iefiltrēt atriebēju vārdā Arje Distels, kurš nevienā mirklī ārēji nav raisījis ne mazākās aizdomas par plānoto noziegumu: normālas miesas būves gaišmatis mierīgi uzdevās par vācieti, vienlaikus spējot uzrādīt nevainojami viltotus dokumentus.
