14 °C
1990. gada 25. martā. Pirms 34 gadiem Latvijā, toreiz vēl PSR, jau trešo reizi kopš 1988. gada drīkstēja oficiāli atzīmēt 1949. gada 25. marta deportāciju upurus. Tomēr šī reize daudzējādā ziņā atšķīrās no iepriekšējām, jo noritēja apstākļos, kad Latvijas Tautas fronte (LTF) bija uzvarējusi Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās un bija skaidrs, ka uzņemts stingrs kurss uz neatkarības atgūšanu.
Agrākās reizes 25. marta pasākumi bija svarīgi, jo beidzot varēja sērot neslēpjoties, bet tagad, kā tolaik atzīmēja “Rīgas Balss”, “sāpes vienoja apņēmībā”.
Piemiņas brīdī un gājienu no Brāļu kapu vārtiem līdz Mūžīgajai ugunij rīkoja Politiski represēto apvienība (PRA), LTF, “Daugavas vanagi” un LNNK. Ļaudis uz Brāļu kapiem pie Mātes Latvijas turpināja plūst visu dienu.
Pulksten 14 LU aulā notika politiski represētajiem veltīts koncerts. Tajā pašā laikā brīvprātīgie tautastērpos pilsētas ielās vāca ziedojumus īpašam fondam, ko PRA izveidoja vientuļo, nenodrošināto un maznodrošināto represēto pilsoņu atbalstīšanai.
Šajā dienā daudzās vietās Latvijā, stacijās, no kurām reiz aizbrauca ešeloni ar deportētajiem, tika aizdegtas svecītes un noturēti piemiņas brīži. Sākās ziedojumu vākšana piemiņas akmeņu un pieminekļu uzstādīšanai.
Sabiedrība vairs nebija ar mieru tikai pieminēt – aizvien biežāk tika norādīts, ka represētie pelnījuši ne tikai reabilitāciju, kura process jau ritēja, bet arī morālu un materiālu atlīdzību par savām ciešanām. Vēl piesardzīgi, bet tomēr cēlās balsis, ka pienācis laiks saukt pie atbildības 1941. un 1949., kā arī citu gadu represiju organizētājus un īstenotājus.
