26. marts vēsturē un senās avīzēs. Šaujampulvera debija Eiropā

1344. gada 26. martā. Pirms 680 gadiem Spānijas rekonkistas jeb vairāk nekā sešus gadsimtus garā kara par Spānijas teritorijas atbrīvošanu no arābu varas gaitā noslēdzās trīs gadus ilgais Alhesirasas aplenkums.

Pilsētu pašos Spānijas dienvidos pie Gibraltāra ieņēma kristiešu karaspēks, kurā līdzdarbojās ne tikai spāņu bruņinieki, bet arī karaļi un dižciltīgie no Anglijas, Francijas, Vācijas un Itālijas. Vēsturē Alhesirasas jeb arābu variantā Aldžaziras Alhadras ("Zaļās salas") aplenkums iezīmīgs tāpēc, ka hronikās par to praktiski pirmo reizi dokumentēta šaujampulvera un šaujamieroču pielietošana karadarbībā Eiropas teritorijā. Ķīniešu pasaulē tos pazina un lietoja jau kopš 11. gadsimta, bet arābi pulveri pārņēma ap 13. gadsimtu. Eiropā par šaujampulveri kaut retais, tomēr zināja. Dokumentos atzīmēts, ka 1326. gadā Florences maģistrāts pasūtījis lielgabalus, taču, salīdzinot ar arābu zemēm, drīzāk ir runa par eksperimentiem. Gatavojot pilsētu gaidāmajam aplenkumam, 1342. gadā Granādas sultāns Jusufs I bija parūpējies gan par pulvera krājumiem, gan primitīviem īsstobra lielgabaliem – bombardām, ko arābi sauca par "pērkoniem". Tās šāva ar metāla lodēm. 

Kā vēsta hronikas, agrīnie šaujamieroči pārsvarā lietoti pret koka aplenkuma torņiem, kurus kristieši centās piestumt tuvāk pilsētas sienām, un pret tranšeju sistēmām ap pilsētu. 

Kaut lielgabali nodarījuši aplencējiem jūtamus zaudējumus un biedējuši ar rībieniem, karadarbības gaitu un iznākumu tie būtiski neietekmēja. Galvenie tālšāvējieroči tomēr palika dažāda tipa metamās mašīnas, stopi un bultas. Kā pret tiem, tā šaujampulvera ieročiem kristiešu armija centās sargāties, rokot tranšejas, uzmetot zemes vaļņus un veidojot baļķu palisādes. Jāatzīmē, ka arābu bombardas šāva 100–200 metru tālu, kamēr tā laika metamās mašīnas – trebušeti – šāviņus raidīja līdz 300 metru tālu un bija efektīvāki par lielgabaliem. Uzskata, ka nākamā reize, kad ugunsieroči Eiropā pielietoti lielākā vairumā, pienāca 1346. gadā, Kresī kaujā Simtgadu kara laikā starp angļiem un frančiem.

Latvis, 1924. gada 26. martā

Andrievs Niedra nevar izšķirties, vai braukt uz Latviju un stāties tiesas priekšā vai palikt Viļņā. Savos lūgumos un paskaidrojumos, ar kuriem tas bombardē tiesu iestādes, Niedra noliek vienu termiņu pēc otra. Pēdējā lūgumā par tādu viņš bija apzīmējis 16. aprīli, bet līdz ar to uzstādījis zināmus noteikumus: ņemt vērā viņa garīdznieka kārtu, pie robežas pārnākšanas neaizturēt utt., no kam jānāk pie slēdziena, ka A. Niedra nedomā ierasties tiesas priekšā. Andr. Niedra ir nemierā arī ar Dr. Vankina turēšanu apcietinājumā, kaut gan taisni viņa neierašanās novilcina Vankina lietu.