1884. gada 27. martā. Pirms 140 gadiem "Baltijas Vēstnesis" rakstīja: "Dabunam zināt, ka cietumu virsvalde pavēlējusi visus šejienes [Rīgas] guberņas cietumā atrodošos noziedzniekus (vīriešus), kas notiesāti uz grūtiem darbiem arestantu nodaļās, nosūtīt uz Viļņas cietumu, turpretī tāpat notiesātās sievietes – uz Jelgavas cietumu.

Nosūtīšana uzsākta izgājušo svētdien, 25. martā, kur uz Viļņu nosūtīja cilvēkus 30, uz Jelgavu cilvēkus 10. Tak tiem noziedzniekiem, kuri māk kaut kādu amatu, esot atļauts palikt še pat, un tādu te arī labs pūlis: skroderu, kurpnieku, galdnieku un daudzu citu. Lai nu šos spēkus kārtīgi un lietderīgi varētu izlietot un arestantus pieturēt un atkal radināt pie laba, godīga darba, šejienes cietumā, kā jau agrāk ziņojām, ietaisīta visādu amatnieku strādātava. Šī strādātava tagad stipri paplašināta, cietuma nams pārbūvēts un strādātavai ierādītas plašākas telpas, tā ka cietumu valdei iespējams pieņemt vēl plašākus uzdevumus. Pie tam vēl lai pieminam, ka daži izstrādājumi, kā mēbeles, čemodāni, glīti bērnu kurvjuvāģi un citi, atronās gatavi, un ka cenas, salīdzinot ar magaziņu cenām, ļoti mērenas un daudz zemākas." Rīgas guberņas cietums pilsētas Citadelē līdz Centrālcietuma izbūvēšanai 20. gadsimta sākumā bija galvenā ieslodzījuma vieta Latvijas teritorijā. Sākotnējais cietuma trīsstāvu korpuss būvēts 1786. gadā ar aprēķinu, ka tajā ar arestantiem zem viena jumta sadzīvos arī vājprātīgo dziedināšanas iestāde un slimnīca. Pēdējās gan 1824. gadā pārcēla uz Sarkandaugavu. Citadeles cietuma ēka ir daudzkārt pārbūvēta, un tās stāvu skaits palielināts. 

Guberņas cietuma korpuss jau "Baltijas Vēstneša" raksta laikā skaitījās novecojis un nepiemērots un Rīgas dome bija piekritusi Vidzemes guberņas pārvaldes lūgumam piešķirt zemi jaunas ieslodzījuma vietas būvei. 

To atvēlēja "blakus Cītemaņa gruntei, Ārrīgā", ar to šķiet domājot Cītemaņiem piederošo ādu fabriku Duntes ielā, Sarkandaugavā. Tomēr Centrālcietumu, kā zināms, uzbūvēja pavisam citā vietā. Tikmēr ieslodzījuma vieta Citadelē turpināja kalpot līdz 1919. gadam, līdz Latvijas armija to pārvērta par noliktavu. Mūsdienās tā ir biroju ēka, reģiona nozīmes kultūras piemineklis Citadeles ielā 12. No sākotnējās substances gan saglabājies ļoti maz.

Liepājas Avīze, 1924. gada 27. martā

Uzaicinājums. Ir nodibinājusies Jāņa Poruka piemiņu un rakstu vākšanas subkomisija pie Poruka piemiņas komitejas. Vēlēdamās savākt visus uz Poruka dzīvi un darbību attiecošos materiālus, komisija griežas pie laikrakstu un žurnālu redakcijām, arī bijušām, grāmatu apgādniecībām, oficiālām un privātām iestādēm un skolām, ar kurām dzejniekam bijuši sakari, un pie atsevišķām personām, tuvākiem dzejnieka paziņām, radiem un draugiem ar lūgumu iesūtīt viņai: vēl nedrukātus manuskriptus, vēstules un dokumentus, atsevišķas un grupu portrejas, viņam kādreiz piederējušās grāmatas un citus priekšmetus, kā arī atmiņas no dzejnieka dzīves, anekdotes, zīmējumus utt. Šos priekšmetus var iesūtīt kā dāvājumus vai pret noteiktu atlīdzību, vislabāk oriģinālos vai drošos norakstos un fotogrāfiskos novilkumos, uzdodot iesūtītāja vārdu un adresi. Komisija lūdz iesūtīt arī aizrādījumus un adreses, pēc kuriem varētu uzmeklēt augšā minētās piemiņas.