15.7 °C
Pētījumi ļāvuši zinātniekiem precizēt mūsu planētas iekšējā kodola vecumu, kas ir vismaz 1,5 miljardi gadu jeb tātad aptuveni pirms tāda laika tas iemantoja paaugstinātu blīvumu.
Kodols atrodas 3000 kilometru dziļumā un ir rotējošā stāvoklī, tādējādi radot jaudīgu magnētisko lauku, kas savukārt ievērojami bremzē īpaši lielā ātrumā lidojošās kosmiskā starojuma daļiņas. Ja šāds magnētiskais vairogs pazustu, visa vairāk vai mazāk sarežģītā dzīvība uz planētas pilnībā aizietu bojā burtiski dažu gadu laikā.
Zemes kodols iemanto savu kustību augstāko cietās mantijas slāņu, kas stiepjas līdz pat zemes virsmai, siltuma zuduma procesu rezultātā. Pēc sacietēšanas kodols ieguva jaudīgu grūdienu, pateicoties tam, ka nemetāliskie elementi palika izkusušajā iekšējā kodolā un turpina tur peldēt vēl joprojām. Faktiski iekšējais kodols ir gigantisks ģenerators ar tikpat gigantiski ilgu kalpošanas termiņu, lai gan tomēr mūžīgi tas nevarēs darboties. Piemēram, Marss savas vēstures pirmsākumos arī bija pasargāts no kosmiskā starojuma, taču tikai 1,5 miljardus gadu pēc noformēšanās tā magnētiskais lauks strauji pavājinājās un kosmiskais starojums arī tagad turpina postīt Marsa atmosfēru un sterilizēt tā virsmu.
Zemes savdabīgais aizsarglauka ģenerators jau nostrādājis tikpat ilgu laiku, taču mums lielā mērā paveicies, jo Zemes kodols atdziest krietni vien lēnāk, gada laikā pieaugot ne vairāk par vienu milimetru. Un tas, kā pauž pētnieki, nozīmē, ka dzīvība uz mūsu planētas saglabāsies vēl vismaz miljardu gadu.
