7.9 °C
Nesen esmu atgriezies no nedēļu garas Ālandu ekspedīcijas. Nolēmu padalīties ar savu pieredzi, kā plānot braucienu, lai nerastos nevajadzīgi pārsteigumi ceļā, jo noķertās zivis ir tikai daļa no visa brauciena.
Ceļa plānošana
Pirms plānot savu braucienu, iesaku izpildīt mājasdarbu un atrast galamērķi. Un, lai to izvēlētos, iesaku apvaicāties kolēģiem kaut vai sociālajos tīklos, kuri ir kaut kur bijuši, kādos laikos bijuši, kādas zivis ķēruši un kāds ir “darba dziļums”. Braukt pilnīgi uz dullo, paļaujoties tikai uz informāciju internetā, var sanākt bēdīgi. Mūsu gadījumā braucām uz salu Kumlinge, šajā vietā mūsu kolēģi bija bijuši jau pavasarī, tāpēc zinājām, uz kurieni dodamies un ko sagaidīt. Pavasarī viņi tur bija pirmo reizi, un tad sekoja pārsteigums, ka daudz kur spēkā ir liegumi makšķerēt līdz pat jūlijam, kas nozīmēja to, ka zivīgajās vietās viņi nemaz likumiski nedrīkstēja makšķerēt un bija jāmeklē alternatīvas. Un arī tā bija vienkārši nezināšana un iepriekšēja nesagatavošanās.
Vēl viena svarīga lieta ir tieši tur esošie dziļumi un mānekļi, kas strādā labāk. Mūsu gadījumā darba dziļums bija 0,5–1,5 m, kas nozīmēja, ka jāatlasa konkrēti mānekļi un vest līdzi visu savu garāžu galīgi nebija nepieciešams. Speciāli iepirku divus džerkiņus, lai arī iepriekš ar tiem nebiju strādājis, bet džeki teica, ka tur tie ir lielā cieņā. Tā arī bija – ar vienu džerkiņu feini nostrādāju četras dienas, līdz metriņš pie laivas ar visu džerkiņu ieskrēja zem laivas un pret motora dzenskrūvi pārgrieza auklu.
Bet, ja par pašu ceļu, tad mēs braucām ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem, tālāk apmēram 300 km brauciens, tad viens pārcēlājs pāri upei, tad vēl viens prāmis uz kādu no salām un pēc tam vēl pēdējais prāmis uz mūsu konkrēto salu. Izklausās sarežģīti, bet tā nebūt nav. Vismaz pusgadu iepriekš ir jāapsēžas pie datora, jāsaplāno maršruts, lai visu paspētu, un viss būs kārtībā. Ja to visu dara laikus, tad arī prāmju biļetes ir lētas. Mēs braucām ar četrām automašīnām, velkot līdzi četras laivas uz piekabēm, un bijām desmit cilvēki. Visi prāmji turp, atpakaļ mums izmaksāja 120 EUR no cilvēka.
Laivas
Mums līdzi bija četras laivas, vienu laivu izīrējām turpat uz vietas (sešu dienu izmaksas 200 EUR) + līdzi bija 10 ZS motors. Uzreiz teikšu, ka neatkarīgi no tā, vai ņemat līdzi savas laivas vai nomāsiet uz vietas, eholote ar dziļuma karti ir viennozīmīgi obligāts pasākums. Ja neesat tur bijuši, tad turienes negaidīto akmeņu un klinšu paradīze var atstāt ne tikai ar muti vaļā, bet arī smagi apskādēt motorus. Ar visu to, ka dziļuma kartes mums visiem bija, iebraucot seklajos līčos, viss paliek pašu rokās – pacelti motori un acis pāri bortiem. Lēnām bubinot, tāpat gandrīz visi no mums kaut kur uzsita dzenskrūves – kurš vieglāk, kurš smagāk. Maksimāli pacelts elektromotors daudzas problēmas atrisina, ja tāds, protams, ir. Šis ir iemesls, kāpēc iesaku ņemt līdzi savu motoru un paķert vēl rezerves dzenskrūvi – var noderēt. Neiesaku īrēt vietējo motorus, iemesls ļoti vienkāršs – apskādēt dzenskrūvi vai tikt pie jau knapi ejoša dzinēja un nobeigt to pavisam nešķiet sarežģīti, un pēc tam ej nu skaidrojies ar saimnieku, ka tā jau bija... Par 5 ZS motoru viņš nomā prasīja 35 EUR par dienu. Bail iedomāties, cik noplēstu, ja būtu viņa dzenskrūvi sabojājuši.
Par turienes laivām gan nav ko sūdzēties – stabilas divkorpusu laivas, pieļauju, TERHI ražojuma. Tur, kur bijām mēs, apkārt bija atklāta jūra, kas nozīmēja to, ka vējā viļņi tur būs ĻOTI iespaidīgi, un tieši tā arī bija. Bija pāris gadījumu, kad pat man biksēs bija vairāk nekā vēderā, jo daži viļņi uzsvieda laivu ļoti augstu un, nākot zemē, bija domas par to, kas tūlīt notiks. Beigās jau viss labi, bet vestes, protams, obligāti virsū. Ūdens auksts, viļņi lieli, tur prieki var ātri beigties.
Dzīvošana
Šeit pa lielam nav daudz ko piebilst, jāpaļaujas uz čomu stāstīto un bildēm internetā. Mēs dzīvojām divās mājiņās, kur katrā bijām pieci cilvēki. Nekāds luksuss, bet ļoti silti un mājīgi. Nebija problēmu uztaisīt vakariņas un visiem kopā pie galda apsēsties, pavakariņot un padalīties ar dienas iespaidiem, un izdomāt, kur kurš brauks nākamajā dienā.
Ēšana
Katram, protams, kārtība sava, bet izstāstīšu, kā ar ēst gatavošanu tikām galā mūsu mājiņa. Uzreiz atmetām domu, ka viens pērk pilnīgi visu visiem, jo kurš nedzer kafiju, kurš neēd brokastis utt. Nolēmām, ka brokastis katrs ņem pats priekš sevis – kam gribas omleti, kam auzu pārslu putriņu, kam vienkārši desmaizi utt. Visi arī vienlaikus nekad nebrauks ūdeņos, līdz ar to nebija tā, ka visi mīcītos pa virtuvi reizē un radītu nevajadzīgu bardaku. Kāds pamostas fiksāk, uztaisa sev brokastis un var sākt taisīties copei.
